September, 2013 arh?vs

Sep 05 2013

Kā mēs braucām okeānu lūkoties 2013. Beigas.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

10.augusts, sestdiena — nekāda ilgā gulēšana nebija ieplānota, vajadzēja ātri pazust, kamēr nebija uzradies kāds kārtību mīlošs francūzis. Piecēlāmies ap septiņiem, novācām telti un salasījām ķiršus no blakus esošā koka. Vēl skatam pavērās ar satelītšķīvjiem pilns lauks — bijām uzcēluši telti blakus kautkādai franču kosmosa sakaru stacijai. (DGSE; gan google maps, gan bing kosmosa fotogrāfijās šī vieta ir aizsmērēta). Tāpēc jo ātrāk taisījāmies prom. Pirmajā mazajā ciematelī, ceļa malā ieraudzījām jauku beķereju, kurā pēc īsas, bet sirsnīgas komunikācijas ar beķerejas saimnieku iemainījām sauju eiro pret tūtu ar kruasāniem un bulciņām, + vēl vienu kruasānu saimnieks uzsauca. Turpinājām ceļu pa maziem un līkumainiem ceļiem virzienā uz Sen-Malo. Apnicīgā vibrācija no priekšējās ass pamazām progresēja, un kļuva ar katru dienu apnicīgāka, bet tas nemazināja pārvietošanās ātrumu. Ap pusdienlaiku tālumā ieraudzījām Senmišela klosteri — šīs dienas pirmo mērķi. Bet lai nebūtu lieka stresa, nolēmām pirms novadpētniecības pasākumiem atrast kempingu, un tad mierīgi doties iepazīt apkārtni. Diemžēl tā uzreiz nekas prātīgs nesanāca, bija vai nu ļoti dārgi kempingi, vai arī tikai kemperiem paredzēti. Beigās atmetām ar roku, un braucām uz Senmišelu. Pie klostera piebraukt nevar, jāatstāj auto stāvvietā un tad uz četrus kilometrus attālo salu var doties vai nu ar kājām, vai ar bezmaksas autobusu. Mēs izvēlējāmies braukt ar dīvaino autobusu. Dīvaino tāpēc, ka tam abos galos bija priekšpuse, tā kā vilcienam, un galapunktā autobuss nevis apgriezās, bet šoferis no priekšgala pārgāja uz pakaļgalu, un tas kļuva par priekšgalu. Tādu es vēl nebiju redzējis. Tikuši uz salas, izstaigājām pilsēteli, atradām vienu slēpni, apgājām apkārt salai — mums gadījās būt tieši bēguma laikā, kad viss līcis bija sauss, un cik vien tālu varēja redzēt, soļoja tūristi. Izpētījuši visu pētāmo, atgriezāmies uz sauszemes, un atkārtoti metāmies meklēt kempingu. Vienu nelielu, labiekārtotu un ļoti patīkamu atradām netālu no Pontorsonas, tur arī iekārtojāmies, un lieki nekavējoties braucām uz Senmalo. Senmalo krastmalā iebridām okeānā pamērcēt kājas — neko silts nebija, bet mūsu pašu jūrā ūdens reti kad ir daudz siltāks. Pie reizes novērojām arī diezgan strauju paisumu — ar katru vilni ūdens nāca ar vien tuvāk un tuvāk, un drīz jau skalojās pret krastmalas mūri. Izgājām nelielu līkumu caur vecpilsētu, atradām tieši vienu slēpni. Ilgākai pilsētas izpētei īsti nepietika laika, jo bija jāpasteidzas līdz vienpadsmitiem tikt atpakaļ līdz kempingam, lai varētu tajā iebraukt ar auto. Meklējot taisnāko ceļu uz auto, ieklīdām zvejas ostas teritorijā, bez izejas pareizajā galā, kas beigās rezultējās divreiz garākā gājienā.
11. augusts, svētdiena — rīts sākās ar šovu pie blakusgaldiņa, t.i., mūsu kempinga kaimiņi, pāris no Nīderlandes, neatlaidīgi cīnījās ar pašbūvējošās telts salocīšanu. Sākumā, mēs ēdot brokastis, ar acs kaktiņu neuzkrītoši vērojām viņu izdarības, beigās jau pārgājām pie uzmundrinājuma saucieniem un derīgiem padomiem. Apmēram pēc stundas nepaklausīgā telts bija salocīta un ovāciju pavadīta iestumta auto bagāžniekā. Savukārt mēs pa to laiku paspējām uzvārīt tēju, paēst brokastis, nomazgāt traukus un novākt mūsu telti. Novēlējuši kaimiņiem veiksmi arī turpmāk, sākam braukt “nosacīti mājās” — ceļojuma tālākais rietumu punkts bija sasniegts, un ceļā turpinājās atpakaļ uz austrumiem. Klaboņa no priekšējās pusass joprojām bija labi dzirdama, pa nakti nekas nebija pašsalabojies. Dienas mērķis bija Côte d’Albâtre — Alabastra krasts, gleznains Lamanša stāvkrasts. Pa ceļam apstājāmies Kaenā, izstaigājām pilsētas centru, trāpījām uz tirgus beigām, nopirkām fantastiskas melones un gatavus nektarīnus un neatradām nevienu slēpni. Toties redzējām kārtējo dīvaino transporta līdzekli — tramvaja un trolejbusa krustojumu. Ārēji izskatās pēc tramvaja, skan kā tramvajs, tam ir viena sliede tieši pa vidu, un kā trolejbusam gumijas riteņi sānos, lai viņš no tās sliedes nenogāztos. Ļoti dīvains transportlīdzeklis. Ceļu turpinājām Havras virzienā, ar plānu pa ceļam uzpildīt gāzi, taču, kā gadījās, kā ne, bet auto gāzes uzpildes stacijas beidzās ātrāk nekā gāze. Un tad, kad beidzās gāze, tuvumā neviena gāzes uzpildes stacija vairs nerādījās. Tā nu nedaudz pariņķojām pa rajonu gāzes meklējumos, un kas pārsteidzoši, vienu arī atradām, tikai tā svētdienās nestrādāja. Nācās meklēt nākamo. Atradām gāzi, pārbraucam Sēnu, un pagriezāmies uz Alabastra krasta pusi. Šoreiz kempinga meklēšana vedās raitāk, pirmais bija dārgs, ortais bija pilns, trešais bija ar lielisku skatu uz okeānu un par labu cenu. Uzbūvējām telti un pa šauru un līkumainu celiņu braucām skatīties stāvkrastus. Etreta ir maza, jauka, balto klinšu ieskauta viduslaiku pilsētele okeāna krastā ar akmeņainu pludmali. Aptaustījām klintis, noskatījāmies saulrietu un braucām gulēt.
12.augusts, pirmdiena — turpinam mājupceļu, pusasī vērojams progress — vibrācija ir pieņēmusies sparā, un braši klauvē. Pārejam uz 60-70km/h režīmu. Dankirkā iepildījām gāzi, un lepni iebraucām Beļģijā. Mazliet aiz Gentas sākām interesēties par kempingiem, līdz beidzot atradām ciematu ar vairākiem kempingiem, no kuriem viens mūs labprāt uzņēma.
13.augusts, otrdiena — lēnām klabot turpinām ceļu, vēl vienā ceļmalas fritērijā uzēdam svaigi ceptus frī kartupeļus, tādus ne pārāk garšīgus, toties autentiskus beļģu. Nīderlandē uz kādu stundu piestājām Arnhemā pastaigāties, un turpinājām klabēt tālāk. Vakars pienāca kādus 100km pirms Brēmenes, veiksmīgi atradām kempingu ar diezgan skaļu tingeltangeli blakus, bet tas daudz netraucēja.
14.augusts, trešdiena — sarullējām telti un mazliet izlamājamies ar kempinga saimnieci. Itkā bēda nebija diez cik liela, tomēr nepatīkami. Iepriekšējā vakarā iebraucot, ar kempingu uzraugošo čali vienojāmies par 24 eiro, savukārt no rīta saimniece man prasīja jau 27. nesmuki. Cerībā ieraudzīt kādu demokrātisku servisu, izripinājām cauri Brēmenei, bet tā kā nekas acīs neiekrita, nolēmām lieki nezaudēt laiku un braucām tālāk uz Hamburgu. Hamburgā nosviedām auto pie Rēperbāņa un gājām pastaigā pa centru. Gārmins kartes joprojām nerādīja, tā ka nekāda slēpņošana arī nesanāca. Toties izvazājāmies pa centru un apēdām milzu kebabus. Tālāk klabējām līdz Travemindei, kur vēl deviņos vakarā nopirkām biļetes uz prāmi nākamajā rītā, lai nebūtu jābrauc caur Dāniju.
15.augusts, ceturtdiena — septiņas stundas ar kuģi no Travemindes uz Trelleborgu, un pēc tam ar nesteidzīgajiem 70kmh (no kalna ātrāk) septiņsimts kilometrus līdz Stokholmai. Stokholmā ieradāmies puspiecos no rīta, līdz ar saullēktu. Sākumā gan vēl parādīju dokumentus policistam un iepūtu trubiņā — viņam mūsu manevri likās aizdomīgi.
16.augusts, piektdiena — nedaudz paslēpņojām.
17.augusts, sestdiena — nedaudz paslēpņojām.
18.augusts, svētdiena — šausmīgi garlaicīgs desmit stundu brauciens ar prāmi no Nīneshamnas uz Ventspili, un pēc tam no Ventspils uz Rīgu. Mājās ieradāmies ap vienpadsmitiem vakarā. Kopā nobraukti 5600km.

2 koment?ri