Aug 22 2013

Kā mēs braucām okeānu lūkoties 2013. Sākums.

ierakst?ja 4:42 pm kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Ceļojuma apraksta īsā versija, garās droši vien nebūs.
Šīs vasaras ceļojuma plāns bija ļoti vienkāršs — Rīga-Stokholma caur Parīzi, un kā uz kartes var redzēt, tad jau arī Francijas rietumkrastu apskalojošais okeāns turpat netālu, ko vajadzētu aizbraukt paskatīties.

04.augusts, svētdiena — agrā rītā izbraucām no Alūksnes, iegriezāmies Gaujā vēlreiz atvadīties no Omas un Opja, Rīgā sakrāmējām bagāžnieku un no Ziepniekkalna savācām Sapni. Īsa pietura Bauskā, lētā gāze un ēdamlietas ceļam, un braucām tālāk. Mazliet garāka pietura Marijampoles mazdārziņu rajonā, jaukā vietā, kur aiz krūmiem varēja nojaust upi.
Pie Augustovas kādu stundiņu pastāvējām sastrēgumā un izklaidējām garāmgājējus ar Reiganu daiļradi. Man nobeidzās telefons. Tumsa pienāca Ostroļekas, kur upes krastā uzslējām telti un uzvārījām vakara tēju. Sāka līt.

05.augusts, pirmdiena — visu nakti lija, un par laimi no rīta uz kādu brīdi pārstāja, knapi paspējām ielīst upē un sarullēt telti, kā atkal sāka līt. Pēc rīta kafijas Ostroļekas makdonaldā turpinājām ceļu, caur Plocku un Kutno apbraucot Varšavu. Kādā ciematiņā ar nelielu sprādzienu uzpildījām gāzi un turpinājām ceļu pa jauko poļu autobāni, ik pa laikam šķiroties no pāris eiro, summā sanāca diezgan dārgi, bet vismaz nebija jāskatās uz poliju. Ā, vispār Polija pēdējos gados ļoti mainījusies uz labo pusi, tiešām patīkami braukt. Pēc četriem pēcpusdienā iebraucam Vācijā un steidzāmies uz Firstenvaldes dekru pēc zaļās uzlīmes, kura nepieciešama, lai ar auto varētu iebraukt vairāku Vācijas pilsētu centrālajās daļās. Diemžēl piecas minūtes pāri pieciem Firstenvaldes dekrā valdīja pilnīgs miers un klusums un acīmredzot kārtīgie vācu ierēdņi jau Bavārijā dzēra alu. Nākamā DEKRA (tāda kā tehniskās apskates stacija) Berlīnes pievārtē vel strādāja, tā ka laimīgi tikam pie zaļā aplīša un droši braucām pilsētā. Pie Sebastiana un Susannes ieradāmies precīzi kā runāts, 19:30. Lai pārāk neapgrūtinātu saimniekus ar viesu uzņemšanu bijam vienojušies, ka vakariņas taisīsim paši — Sapnis ar Lauru meistarīgi uzšmorēja vistu ar dārzeņiem, tikmēr mēs ar Patrīciju pļāpājām ar Sebastianu un Susanni. Jauks, silts vasaras vakars jaukā sabiedrībā.

06.augusts, otrdiena — pēc brokastīm atvadījāmies no berlīniešiem un braucām uz pilsētas centru. Pirmais apskates objekts bija Reihstāga kupols, kādreiz sen tajā jau biju bijis, bet viss ir mainījies, un tagad lai tiktu Reihstāgā iepriekš internetā ir jāpiesakās un jānorāda laiks, kurā plāno ierasties un divi alternatīvie laiki, ja pirmajā netiek. Pirmais norādītais bija iepriešējā vakarā, uz kuru mēs neskrējām, tā nu mierīgi ieradāmies no rīta uz deviņiem, uz otro pieteikumā norādīto laiku. Bet protams likumpaklausīgajai iekšālaidējmeitenei bija viedoklis par šo, un tā kā mēs netikām norādītajā laikā, tad elektroniski tas esot bijis jāpaziņo un jāsaņem apstiprinājums ierasties otrajā norādītajā laikā. Pēc asas vārdu apmaiņas par šīs procedūras bezjēdzību iekšālaidējmeitene tomēr aizskrēja pie policista noskaidrot, vai tādus bīstamus likumpārkāpējus drīkst vai nedrīkst laist iekšā, uz ko garlaikotais policists vienaldzīgi atmeta ar roku un uzgrieza iekšālaidējmeitenei muguru. Vēlreiz piekodinājusi nākamreiz būt uzmanīgākiem un rīkoties saskaņā ar noteikumiem, viņa mūs pavadīja līdz pasu kontroles galdiņam, kam sekoja lidostas cienīga somu rentgenkontrole un metāldetektors. Uzbraucām uz Reihstāga terases, uzkapām stikla kupolā, paskatījāmies Berlīnes panorāmu, nokāpām, aizgājām līdz jaunajai Berlīnes centrālajai stacijai, un pēc tam uz zoodārzu. Izstaigājām zoodārzu, apskatījām pērtiķus, ziloņus, žirafes, briežus, pingvīnus, tīģerus, lauvas, sikspārņus un citus zvērus. Smuks zoodārzs, iesaku. Pēc tam ar mazu pieturu ēdamlietu veikalā turpinājām ceļu uz Bedheimu. Itkā nav tālu, kādi 400 kilometri, bet šoreiz bija gadījušies kautkādi garie vācu kilometri un Bedheima tuvojās lēni. Pa ceļam vēl uznāca diezgan branga vētra, tā ka kādu pusstundu jauki pasēdējām autobāņa stāvlaukumā, skatoties, kā vējš un lietus purina kokus. Vētras pēdas pēc tam vēl bija redzamas uz mazākas nozīmes ceļiem — lauzti zari, noplēsti elektrības vadi un dežūrējošas glābšanas dienesta mašīnas. Ieradāmies Bedheimā arī tikpat precīzi, kā Berlīnē, tieši uz vakariņām :)

07.augusts, trešdiena — dienas mērķis bija tikt līdz Parīzei, tāpēc cēlāmies laicīgi, un laicīgi atvadījušies no viesmīlīgajiem saimniekiem devāmies ceļā. Šoreiz kilometri ritēja raitāk, un jau ap pusdienlaiku bijām tikuši līdz Francijas pierobežai. Gāzes tanka meklējumos mazliet pabraucām pa mazākām lauku šosejām, un brīžiem paradītās tāda kā šņācošā skaņa no aizmugurējā tilta. Itkā būtu novilkta rocene, vai tamlīdzīgi. Skaņa te paradījās, te pieklusa, tika izteikti dažādi minējumi par skaņas izcelsmi, un beigās vienojāmies, ka rokas bremze taisa kautkādus jokus un būs vien jāmeklē serviss, kur ja ne salabot, tad vismaz izvākt liekās detaļas, lai netraucē braukt. Tikmēr jau bijam tikusi līdz tādai mazzināmai pilsētelei kā Sārluī (Saarlouis), un sākām meklēt autodarbnīcu. Caurbraukšanas metode īsti nedarbojās, tāpēc uzjautāju benzīntankā, kur kāda darbnīca varētu būt, un devos norādītajā virzienā. Pirmo pamanījām mazu autoservisu ar vienu mehāniķi, kura pirmais jautājums bija: “Kas tad tas jums par auto? kas par marku?” kam, protams, sekoja atteikums ķerties klāt tādai neredzētai automašīnai. Nākamo atradām Opel autorizēto servisu, kurā pavadījām jaukas četrdesmit minūtes, gaidot kad servisa menedžerim būs laiks uzklausīt manu sāpi. Otrs menedžeris mani atšuva, jo viņam jau ir beidzies darba laiks, un viņs tikai pabeigšot rakstīt dokumentus un iešot mājās, sekretāre arī lūdza uzgaidīt, kamēr atbrīvošoties otrs menedžeris, kurš nepiespiesti pļāpāja ar servisa meistariem, pēc tam aizgāja pārdzīt vienu auto, pēc tam aizgāja pabakstīties pa datoru, pec tam atkal parunaties ar servisa čaļiem, pēc tam uzpīpēt, pēc tam parunāties ar kādu citu klientu… vienvārdsakot bija ļoti aizņemts, un kautkāds sūda subārs var mierīgi gaidīt, un tūlīt jau arī viņam beigsies darba laiks, un varēs mierīgi iet mājās. Nospļāvamies, un braucām prom ar visu savu šņācošo skaņu, kas ne tuvu nedomāja mazināties. Izbraukuši caur centru, rūpīgi pētot visas sesrvisam līdzīgās mājas, ieraudzījām elegantu autoservisu ar pāris garlaikotiem meistariem, kuri arī tūlīt pat uzklausīja manu bēdu stāstu un uzcēluši auto uz pacēlāja ņēmās raustīt un grozīt riteņus. Defekts ilgi nebija jāmeklē — aizmugurējais kreisās puses ritenis neiespiesti ļurkājās, jāmaina gultnis. Meistars ātri sastādīja tāmi — gultnis 180eur, darbs tikpat. Diemžēl nebija izejas, vienojāmies par remontu nākamajā dienā, atcēlām plānu paviesoties Luksemburgā un braucām meklēt kempingu. Pilsētele maza, kempings arī turpat centrā, ar ļoti runīgu saimnieci. Uzslējām telti, un gājām vakara pastaigā pa pilsētas centru.

08.augusts, ceturtdiena — no rīta laicīgi sarullējām telti, atstājām auto servisā, un gājām klīst pa pilsētu. Diemžēl iepriekšējā vakarā tā arī neizdevās tikt pie gpx, tā ka sanāca tāda diezgan garlaikota pastaiga ar drūmām sejām. Pie saremontēta auto tikām ap diviem, un nekavējoties uzņēmām kursu uz rietumiem. Pa ceļam vēl painformējām dzīvokļa saimnieci Parīzē, ka šovakar tiešām būsim, nu droši vien tā ap astoņiem. Izvairoties no maksas autobāņiem, pa Francijas asfaltētajām lauku grantenēm traucāmies uz Parīzi, bet tie Franču kilometri bija gadījušies tādi garāki, un ar visu maldīšanos un mahinācijām ar kartēm naktsmājās ieradāmies desmitos. Diemžēl namamāte Jeļena nākamo vakaru jau bija paspējusi izīrēt kādam citam ceļotājam, tā ka mūsu nokavēto iepriekšējo nakti par vienu dienu uz priekšu pārcelt nesanāca. Tā gadās.

09.augusts, piektdiena — visu dienu jauki pavadījām disnejlendā — karuseļi tādi, karuseļi šitādi, augšā lejā, spoku māja, vilcieni, simulatori un tamlīdzīgi. Deviņu gadu laikā maz kas mainījies. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka amerikāņu kalniņi man joprojām nepatīk, ko nevarētu teikt par Patrīciju. Pa atrakciju parku nodzīvojāmies no desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā — saule jau sāka laisties uz rietu, un mums bija jāsāk domāt par “naktsmājām”. No rīta, braucot uz Disnejlendu, pāri pļavai bijām ievērojuši tadu kā milzīgu kempingu, pilnu ar kemperiem, tad nu turp arī devāmies izlūkos. Tomēr tas nebija kempings, bet gan neizprotama kemperu kolonija, un neviens no iedzīvotājiem īsti nemācēja atbildēt, vai tur drīkst vai nedrīkst būvēt telti. Viens no uzrunātajiem pilsoņiem piedāvāja mazu pļavas stūrīti aiz sava kempera, bet tomēr atteicāmies, un devāmies labākas pļaviņas meklējumos. Sasodītajās pārapdzīvotajās teritorijās klusu meža stūrīti atrast ir diezgan nereāli — pariņķojām pa Parīzes apkārtnes šosejām, bet visos stāvlaukumos kautkādi izbraukuma bordeļi un visiem meža ceļiem priekšā vārti, nebūs jums te nekāds “camping sauvage”. Beigās atmetām ar roku, un nolēmām vakara aizsegā apbraukt Parīzi, jo nākamās dienas plānā bija SenMalo. Parīzes apbraukšanā maza na vigācijas kļūda un nepareiza nogriešanās rezultējās izbraukšanā tieši cauri pilsētas centram, kas piektdienas naktī veicās pārsteidzoši raiti, un nobraucām garām arī pašam E. tornim pa vistuvāko iespējamo ielu. Tikuši ārā no pilsētas, atkal sakām maldīties pa maziem lauku celiņiem jaukas pļaviņas meklējumos, bet kā par spīti visi jaukie lauku/meža celiņi beidzās kādas mājas pagalmā. Galu galā atmetām ar roku, un gar meža malu iebraucām nopļautā kukurūzas laukā. Lai nebūtu gluži pie sosejas, nolēmu pabraukt mazliet talāk, kur tāds kā meža stūris, bet kas tev deva — apbraukuši meža stūri, priekšā atkal ieraudzījām to pašu šoseju. Tas gan neatturēja mūs ātri, un pārāk nespīdinoties, uzsliet telti un klausoties meža zvēru brīkšķināšanā un putnu dziesmās aizmigt.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t