July, 2013 arh?vs

Jul 15 2013

Liepāja 2013

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

zirgs

Summersound

Liepāja ir viena jauka pilsēta, kurā man labprāt patīk paviesoties, vienalga kādā sakarā. Šoreiz galvenais sakars bija Prāta Vētras un citu vairāk vai mazāk interesantu mūziķu uzstāšanās Summersound festivālā. Reizi vasarā uz kādu festivālu jāaizbrauc — šogad Positivus programma neuzrunā un uz LabuDabu netieku dēļ datumiem, tad kāpec lai neaskatītos, kā tās lietas dara Liepājā? Nav jau gluži, ka pirmo reizi uz Liepājas festivālu — tālajā, ja daudz nemaldos, 2006. gadā jau trāpīju uz bīčpārtiju, bet tas bija sen un nav taisnība. Tātad, biļetes ir, naktsmājas astotajā stāvā uz matracīša pagaldē arī ir, atliek vien braukšanas vaina. Tā kā Prāta Vētras uzstāšanās bija ieplānota tikai 23:30, tad bez liekas steigas startējām no Rīgas ap sešiem vakarā un mierīgi, pa diezgan tukšu šoseju caur Kuldīgu un Aizputi pietuvojāmies Liepājai. Ap desmitiem ievācāmies pie manas vecās klasesbiedrenes Ievas, piepūtām matracīšus un izrullējām guļammaisus (piebildīšu, ka mēs trīs nebijām vienīgie viesi uz festivāla laiku šajā viesmīlīgajā dzīvoklī), un braucām uz bīču, tas ir soundu. Atstājām auto pie fonteina, un tālāk jau ar cilvēku straumi plūdām meklēt ieeju. Jau ejot pa Kūrmājas prospektu bija labi manāma no ierastā Positivusa atšķirīgā publika — ne pārāk skaidri, kā no ķēdes norāvušies, hm, bērni. Es nesaku, ka tas ir slikti vai kā, nu vienkārši savādāk. Katram pasākumam sava auditorija. Tātad, redzot drūzmēšanos pie galvenās ieejas nolēmām būt viltīgi un izmantot pludmales ieeju. Iznākuši pludmalē, ieraudzījām vairākus brīvdabas bārus un vairākas tādas kā biļešu teltis tuvāk festivāla teritorijas ieejai. Trīs teltis bija vairāk tā kā kopā, un uz tām bija izveidojusies diezgan branga rinda, acīmredzot, pēc biļetēm. Viena telts stāveja atstatu, un pie tās neviena nebija, atskaitot tos kuri teltī garlaikojās pie aproču aizspiežamās ierīces. Tātad, šiet dod aproces, tā ir īsta vieta, kurp jādodas, un mēs braši soļājām turp. Diemžēl tikām atraidīti, un nosūtīti uz garo rindu, jo “te nekādas aproces nedod”. Iestājāmies garajā rindā, kura ar katru brīdi kļuva arvien garāka un garāka — pulkstenis jau grasījās sist vienpadsmit, un festivāla viesi pulcējās uz iekšātikšanu. Brīnumainā kārtā rinda virzījās uz priekšu gana raiti, un aproču teltis jau bija rokas stiepiena attālumā, kad pēkšņi… jā, šajā brīdī pēkšņi viss arī beidzās. Līdz Prāta Vētrai bija atlikušas vairs tikai piecpadsmit minūtes, kad pieklājīgā rinda pārvērtās neorganizētā bardakā, pilnībā bloķējot jebkādu virzību uz priekšu. Tādā “siļķes mucā” stāvoklī ar cerību uz kautkādu saprātīgu risinājumu nostāvējām kādu stundu, bet pilnīgi nekas nemainījās. Nezinu, kas notika tajās aproču teltīs, bet vienīgais apsargs ar diezgan izmisušu skatienu nepārtraukti kautko runāja pa telefonu. Dusmīgi, nē, nikni un zaudējuši visas cerības izlauzāmies ārā no pūļa, pie galvenās ieejas pārdevām biļetes un braucam prom. Nevajag mums tādu hokeju. Summersaunda rīkotāji varētu aizbraukt kādreiz uz Positivusu pamācīties, kā organizēt iekļūšanu festivālā, kā sakārtot aproču izsniegšanu, vai vismaz nodrošināt kārtību. Viens bezspēcīgs apsargs un trīs aproču tantes pret tūkstošgalvainu pūli pat nav smieklīgi.
Tas ir n o ž ē l o j a m i.



Dalī

Es nezinu, plānoti vai vienkāršas sagadīšanās rezultātā Liepājas muzejā šobrīd ir skatāma Dalī darbu izstāde no Francijas privātkolekcijām. Sestdien klejojot pa pilsētu izgriezāmies apskatīt arī šos unikālos darbus. Ieejot muzejā ieraudzījām ko — jā, rindu uz kasi ar nervozu biļešu tanti, kura uzkliedza Ievai, lai viņa ar savu čīkstošo bērnu iet ārā. Pārējie rindā stāvošie apsauca biļešu tanti un palaida Ievu ar bērniem pa priekšu. Mēs turpinājām stāvēt, un noskatīties, kā priekšā stāvošie saņem pa divām biļetem viena lata vērtībā, jo divu latu biļetes bija beigušās. Kopējā atmosfēra un panika muzeja darbinieku acīs liecināja par negaidīto publikas pieplūdumu, kas acīm redzot nav ikdiena šajā iestādē.
Bet pati izstāde, kaut arī maziņa, bija gana interesanta un to ir vērts aizbraukt paskatīties. Man nav nekādu iebildumu pret Rembrantu vai Dīreru, bet Dalī abstrakcijas, kur katrā bildē ir kāda, kā lai to nez nosauc — mistērija? — ir kautkas īpašs. Brīžiem tā vien liekas, ka Dalī ir bijis draugos ar dototru Hofmanu, brīžiem, ka zīmēti ir sliktie sapņi. Un katra bilde liek aizdomāties. Apmēram kā gulēt pļavā un skatīties mākoņos, un saredzēt tajos visādus tēlus. Forši.



Nesteidzība

Pie Rīgas straujā dzīves ritma pieradušam pilsonim Liepāja brīžiem varētu šķist pārāk mierīga un lēna. Tā, ka ja vēlaties mierīgi un bez stresa atpūsties, brauciet uz Liepāju.
Piemēram, ceļu policists, kurš mani apturēja (pieļauju par pārak straujo pagrieziena izbraukšanu), nesteidzīgi palūdz dokumentus, aiziet apskatīties vai ir tehniskās apskates uzlīme, atnāk atpakaļ, pajautā vai ir izdrukāta OCTA polise, uz ko saņēmis atbildi ka nav vis un koki jātaupa, ļoti lēnam aizčāpo uz savu auto pārbaudīt datubāzē — pilnīgi jutu, kā viņs datorā taustiņus ar vienu pirkstu spiež, tikpat lēnām atnāk atpakaļ, pa ceļam vēl apsveicinoties un parunājot ar kādu garamgājēju, un atdevis dokumentus novēl laimīgu ceļu. Patīk man pieklājīgi cilvēki.
Vai piemēram, kādā no retajiem pustukšajiem restorāniem tirgus rajonā, tālāk no festivāla nemiera un kņadas, kur viesmīle jau pie durvīm laicīgi brīdina, ka būšot jāgaida vismaz stunda, ja ne vairāk. Dzērieni gan būšot ātrāk, jā. Un kad viss beidzies, piedāvā samaksāt pie kases, lai ātrāk, bet ar naudas saņemšanu gan nesteidzas, jo jāsagrafē un glīti jāaizpilda pāris rēķini. Tādi viņi tur ir, tajā Liepājā — nesteidzīgi un ar dzīvi apmierināti.



Ā, un mājupceļā piestājām Kuldīgā un pārbridām Ventas rumbu.

viens koment?ts