Mar 22 2013

Itālija — Piza, Florence, Guiglia. Trešā diena.

ierakst?ja 4:04 pm kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Florence
Trešās dienas rītā, kas īstenībā bija sestdiena, cēlāmies ļoti laicīgi — pārējie Simones viesi, droši vien arī Simone pats vēl saldi gulēja. Virtuvē sarīkojām nelielas brokastis, iestiprinājāmies, sapakojāmies, un tā kā būt laiks doties, bet nebija no kā atvadīties. Tas īstenībā būtu mazākais — lielāks izaicinājums bija tikt ārā no sētas, jo viltīgais Simone pie mājas bija ierīkojis tālvadības pogu, ar ko atslēdz vārtiņus, bet no mājas līdz vārtiem pieci soļi. Un to, ka tas ir tā un ne savādāk, mēs izpētījām tieši tajā brīdī, kad bijām aizcirtuši mājas durvis un stāvējām pie aizslēgtiem vārtiem. Ko tur daudz domāt, nav jau ne pirmā, ne pēdējā sēta, kurai jākāpj pāri. Protams, mūsu izdarības astoņos no rīta retajiem garāmgājējiem šķita mazliet aizdomīgas, bet nekāda nopietna reakcija nesekoja. Auto atradām turpat, kur atstājām, kas patīkami. Piza ir tāda galīga mazpilsēta, pat ar GPS apmaldīties grūti — izmēģinājuši dažādas viltības, tomēr beigās tāpat nonācām tūristu stāvlaukumā pie pilsētas robežas. Neko darīt, ja tuvāk tam sasodītajam tornim nevar, tad nevajag arī, iesim ar kājām. Reizē ar mums stāvlaukumā ieradās tūristu autobuss, no kura izvēlās neorganizēts miegainu amerikāņu vidusskolnieku pūlis — viņi tiešām ir tādi, kādus tos rāda amīšu filmās. Nekad agrāk tik daudzus vienkopus nebija gadījies redzēt.
Tātad nolikām auto, un gājām skatīties arhitektūru. Pizas reliģisko ēku komplekss kopumā ir izdevies ļoti kvalitatīvs, izņemot nedaudz sasvērušos zvanu torni, kas bojā kopējo ainu fotogrāfijās ar savu asimetriju, taču ir iespējams atrast rakursu, kurā tornis izskatās taisns. Pats tornis īstenībā ir ar līkumu, jo tas bija sācis šķiebties jau būvniecības laikā, un tā augšējie stāvi tika būvēti taisni, kas vairs nav interesanti, un neskaitot rindu bija galvenais iemesls tornī nekāpt. Turklāt torņa pakājē ir gana interesanti, un stundām var vērot tūristu dažādās pozas fotogrāfējoties ar torni fonā — katrs nākamais vienmēr izdomā kautko oriģinālu un nebijušu. Mazliet papriecājāmies par šiem māksliniekiem, un devāmies iziet mazu līkumiņu pa pilsētu. Diemžēl līkumiņš slēpņu ziņā sanāca diezgan neražīgs, bet vecpilsētas šaurās ieliņas izstaigājām. Pēc pastaigas vēl iegriezāmies paprāvā Carrefour lielveikalā papildināt pārtikas krājumus un paskatīties, ko vietējie ēd. Jāatzīst, ka veikala piedāvājums ļoti interesants, jo īpaši sieru un desu nodaļa. Un saldējumu nodaļa. Un pārējās nodaļas arī. Eh… Nu ja, sapirkām ēdamlietas un stūrējām uz Florenci.
Agrā pēcpusdienā iebraucam Florencē, apmetām goda apli ap cietokšņa fragmentu meklējot stāvvietu, nolikām auto un gājām uz vecpilsētu. Pirmajam ieverības cienīgajam notikumam uzdūrāmies turpat blakus cietoksnim — nelielā parciņā bija izvietojies krāmu tirgus vistiešākajā šī vārda nozīmē. Pārdošanā bija viss iespējamais, tikai atšķirībā no latgalītes bija tāda sajūta kā muzejā, nevis izgāstuvē. Mēbeles, lampas, skaņuplates, apģērbi, vecas šautenes, trauki, āfrikas māksla, un vēl neskaitāmi daudz visādu interesantu lietu. Un cepti kastaņi 🙂
Paņēmām vienu kastaņu tūtu un ienirām Florences vecpilsētas civēku burzmā. Pēcpusdienā pilsētas ielas pilnas ar cilvēkiem, liekas, ka tiko dziesmusvētku koncerts beidzies, un visi dodas mājās. Bet laikam tomēr, tur tā ir, mazliet savādi pēc pustukšās rīgas. Meklējot kastītes, izstaigājām centra labirintus, ievērtējām slaveno tiltu, pagaršojām ne mazāk slaveno saldējumu — galīgi neesmu sajūsmā, biju iedomājies savādāku. Tad velreiz apskatījām veco tiltu no otras puses un jau tumsā, vēlreiz vecpilsēta ar neveiksmīgu mēģinājumu ielavīties Florences domā. Nebija jau tā, ka ļoti vajadzēja, bet vienkārši gājām ievērtēt, kā tad iekšā izskatās, kad dusmīgi karabinieri aizšķērsoja ceļu un nepārprotami lika tīties prom. Iekšā tika laistas vecas tantiņas un citi nopietnu mērķu vadīti ļaudis. Ja nevar, tad nevar, daudz nebēdājām un izgājuši vēl līkumiņu, izvēlējāmies simpātisku restorānu vakariņām. Pēc sātīgām vakariņām vēl bija atlicis pēdējais posms — nieka 130km līdz naktsmājām Guiglijā. Pirmie simts kilometri līdz Boloņai pa līkumaino bāni bija vēl nekas, bet mazā kalnainā lauku šoseja bija diezgan skarbs pārbaudījums mazajam fiatiņam. Tomēr galā tikām, un pareizo māju arī laimīgi atradām — labākās naktsmājas šajā ceļojumā, ar tiko svaigi ceptu picu un vīnu. Kaut arī bijām jau pieēdušies restoranā, nevarējām atteikties no autentiskām itāļu vakariņām. Ja sanāk pa ceļam, iebrauciet pie Marisas, nenožēlosiet.




Pisa – Firenze – Guiglia

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t