Mar 21 2013

Itālija — Dženova, La Specia, Piza. Otrā diena.

ierakst?ja 2:33 pm kategorij? ceļojumu epizodes


Otrās dienas rītā Alija mūs pacienāja ar brokastīm un atvadījušies no namamātes pa vislīkumaināko autobāni devāmies uz Dženovu. Pirms izbraukšanas tomēr vēlreiz nācās uzskriet atpakaļ pie Alijas pēc gārmina, kurš nodevīgi bija palicis koridorā pie spoguļa, bet tad gan braucām prom. Autobānis kādu brīdi vēl bija taisns, bet tad pēkšņi piejūras kalnos sāka locīties un mest cilpas, katrā ziņā pa tādu braukt bija ļoti aizraujoši un interesanti. Kautkur nokļūdījāmies navigācijā, un nogriezāmies no bāņa labu gabalu pirms Dženovas, toties sanāca izdevība izbraukt cauri visādām mazām piepilsētu ieliņām, vienu brīdi jau likās, ka tā kautkāda Dženovas vecpilsēta, bet tomēr nē. Iebraukuši Dženovā, brīnumainā kārtā atradām bezmaksas stāvvietu pie ostas. Stāvvieta gan bija ļoti šaubīga, pilna ar atkritumiem, dubļiem veciem ledusskapjiem — izgāztuve vienā vārdā, turklāt vēl turpat rēgojās pāris koši krāsotas daiļavas īsos svārciņos. Pabrīnījamies par vietējo kolorītu un devāmies iekšā pilsētā. Pirmā vieta, ko apmeklējām bija aptieka, kur aptiekārs, tāds klasisks Čelentāno tipa itālis, jautāts pēc iesnu zālēm, ar komentāru “trai zis!” izsniedza kautkādu degunā pūšamo un zevas paciņu. Tālāk turpinājām taisnvirziena kustību centra virzienā, bet izrādījās, ka tomēr līdz tam sasodītajam centram ir brangs gabals, ko iet, tāpēc gar prieka meitām atgriezāmies pie auto. Šoreiz rūpīgi izpētījām karti, un turpinājām ceļu tuvāk iekšpilsētai. Ejamā attālumā no centra atradām pieņemamu stāvvietu, par maksu, protams, un spērāmies augšā pirmajā kalnā, jo tur jābūt kastītei! Kastīte diemžēl rokās nedevās, bet tas nebija šķērslis palūkoties uz daļu pilsētas no augšas. Tā nu bez liekas steigas, izbaudot jauko laiku, aizstaigājām līdz vecajai ostai, neapmeklējām akvāriju/delfināriju vai kas nu tas bija, jo bija dzirdētas vairākas sliktas atsauksmes, toties apskatījām pavecu burukuģi, jahtu “Marasma” un kuģīti “Nāve būs”. Ā, un vēl atgaiņājāmies no melnajiem puikām, kuri tur tirgoja autentiskus roleksus, guči un kas nu vēl tur tagad modē. Interesanti, ka tālāk uz ziemeļiem esošajās zemēs ierasto turku un kurdu vietu Itālijā ir ieņēmuši nēģeri. Vai arī āfroitāļi. Labi, tātad pēc ostas apskates ienirām vecpilsētas mazo ieliņu labirintā, un nekad nevari zināt, kur tās ieliņas izvedīs.

Gājām mēs diezgan nelineāri randomā iegriežoties visādās šķērsielās, tīri pēc subjektīviem ieskatiem — o, paskaties, kāda smuka ieliņa, ejam tur! vai arī — jāpaskatās, kas aiz tiem vārtiem! Un tamlīdzīgi. Vienā brīdī negaidīti iznācām palielā krustojumā, kur vajadzīgā virziena iela ienira tunelī zem mājām. Lai nebūtu jāiet cauri tunelim un jāosta auto izplūdes gāzes, izvēlējāmies blakus ielu, kura protams aiz pirmās mājas pagriezās pāri kalnam. Pēc līkumaina un gara kāpiena pa šaurām ieliņām un dažiem neveiksmīgiem strupceļiem iznācām uz terases kalna galā ar lielisku skatu uz pilsētu. Papriecājāmies par jauko skatu, un pa ieliņu labirintu kalna otrā pusē kāpām lejā, un pilnīgi negaidot nonācam pie vietējās dombaznīcas, pils un kas nu tur vēl bija, centrā tātad. Ā, jā, ferārī laukums ar strūklaku. Un tad jau bija laiks lēnām meklēt auto, jo vēl priekšā ceļš un plāni. Nākamā pietura plānā bija La Specia, kādu gabalu uz dienvidaustrumiem Dženovas. Kādu brīdi braucām pa vietējās nozīmes šoseju gar jūras krastu, cauri nebeidzamiem ciematiem un pilsētelēm, diemžēl nekur tā prātīgi nevarēja piebraukt pie jūras, visur ierobežojumi un aizliegumi, gluži kā pie mums. Slēpņus arī neko prātīgu atrast neizdevās, un beigās atkal izbraucām uz autobāņa.

La Specia plānā bija dēļ Cinque Terre ciematiem, kuri turpat, otrpus kalnam, bet diemžēl novembrī vakars pienāk straujāk, kā gribētos, tā arī šoreiz Cinque Terre apmeklējumu atlikām uz citu reizi. Izstaigājām La Specia ostu un centru, centru pat vairākkārt, jo līdz ar tumsas iestāšanos par sevi sāka atgādināt arī tukšie vēderi. Šoreiz jau mūs īsti nepārsteidza tukšās ēstuves, kur sāk apkalpot tikai no pusseptiņiem, bet tomēr ar mazu cerību klaiņojām pa pilsēteli, ja nu pēkšņi ir kāds iestādījums, kur dod ēst arī agrāk. Cik atceros, tad tomēr nekas prātīgs nesanāca, un ap sešiem izvēlējāmies vakaru noslēgt “vīna studijā”, ja pareizi atceros. Vieta atbilda nosaukumam, un pamatā bija dzertuve ar ļoti vienkāršu ēdienkarti uz vienas lapas, bet tāpat izvēlēties bija grūti. Apkalpojošais personāls sastāvēja no trīs vīriem, no kuriem viens apkalpoja klientus, viens runāja pa telefonu un trešais virtuvē šķindināja traukus un ik pa brīdim kautko uzkliedza abiem pārējiem. Tas, kurš pieņēma pasūtījumus un atnesa ēdienus diezgan konkrēti izskatījās pēc Žana Reno, pilnīgi kā brālis. Bet tāds ļoti laipns un atsaucīgs, paskaidroja ēdenkartē atrodamos ēdienus un pieņēmis pasūtījumu pazuda virtuvē palīdzēt šķindināt traukus. Kā jau minēju, tad ēdienkarte bija lakoniska un vairāk pozicionēta kā uzkodas, ne kā nopietni ēdieni. Laura tālredzīgi pasūtīja lazanju, es izvēlējos kautko dīvainu, ja nemaldos, tad saucās gaļas izlase ar sieru vai tamlīdzīgi, kas beigas izrādījās žāvētas gaļas—desas—siera plate ar ļoti neparastu sojas mērces marmelādi. Un tas, protams, nebija siltais ēdiens. Mazliet uzēduši un padzēruši atgriezāmies pie auto, un sākām navigēt uz nākamajām naktsmājām Pizā. Tā kā Piza jau turpat aiz stūra, tad galamērķi sasniedzām visai ātri, mazliet sanāca pameklēt vajadzīgo adresi, bet pēc īsas komunikācijas ar divām itāļu kundzēm gados, noskaidrojām pareizo māju un durvis, kur meklēt Simoni. Simone bija tāds padzīvojis itāļu kungs, kurš pusi no savas mājas ir pārvērtis par tādu kā viesnīcu un ar viesu uzņemšanu nodarbojas profesionāli. Arī mēs tovakar nebijām vienīgie viesi, bet nogurums darīja savu un vakarēšanā pie virtuves kopgalda nepiedalījāmies bet ātri atlūzām, lai nākamajā rītā varētu agri celties.

Milano – Genova – La Spezia – Pisa

viens koment?rs

viens koment?rs ierakstam “Itālija — Dženova, La Specia, Piza. Otrā diena.”

  1. ivarson 08 May 2013 at 4:25 pm

    skaisti

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t