Mar 19 2013

Itālija — Komo un Lugano, pirmā diena, 15.novembris.

ierakst?ja 9:01 am kategorij? ceļojumu epizodes

Itālija
Pārlaiduši nakti pie Katrīnas, no rīta cēlāmies visai laicīgi, jo ne jau gulēt te atbraucām. Tā kā šī bija pirmā nakts izmantojot airbnb pakalpojumus, tad vēl nebija īstas skaidrības par kārtību un tradīcijām, un brokastis ieplānojām paēst autentiskā itāļu kafejnīcā kautkur. Turklāt cēlāmies agrāk par namamāti, bet tāpat nācās viņu uzmodināt, lai tiktu ārā — durvis bija tik viltīgi aizslēgtas, ka pati saimniece kādas minūtes piecas cīnījās, lai dabūtu vaļā. Atvadījāmies no Katrīnas un sākām virzīties uz Komo pusi. Darbdienas rīta intensīvā satiksme uz mazajām lauku šosejām nebija diez cik ātra, un Komo sasniedzām pēc kādas stundas. Izbraucām cauri centram un ezera krastā atradām jauku vietu, kur nosviest auto, tieši blakus slēpnim. Pa smalku promenādi gar ezera krastu, apbrīnojot villas, aizstaigājām līdz pilsētas centram, izmetām loku pa vecpilsētu, mazā ģimenes kafejnīcā ieturējām brokastis. Pilsēta smuka, apkārt kalni, ezers un tamlīdzīgi, bet mūsu tās dienas mērķis tomēr bija Lugano, tāpēc gājām atpakaļ uz auto, pa ceļam šo—to atrodot. Ezerā novērojām, kā mācību lidmašīna mēģina pacelties, kas tai arī ar kādu piekto mēģinājumu sanāca. Izbraukuši uz šosejas, pēc neilga brīža jau attapāmies uz Šveices robežas — auto straume lēnām, bet neatlaidīgi slīdēja garam garlaikotiem robežsargiem, kuri arī mums nepievērsa nekādu uzmanību, jo viņu acīs bijām gluži parasti itāļi. Aiz robežas nekas daudz neizmainījās, tik vien kā mazliet savādākas ceļazīmes un labāki ceļi. Un turpat jau Lugano ar savu ezeru, Raini un Aspaziju. Pirmā pietura pilnīgi nejauši sanāca uzreiz San Salvatore kalna piekājē, taču bija liels aplauziens, ka funikulieris uz kalna virsotni savu sezonu jau bija beidzis. Nekas, atbrauksim citreiz. Izpētījām karti, ka līdz centram tomēr vēl gabals, un braucam turp. Nosvieduši auto stāvlaukumā devāmies pastaigā pa pilsētu. Neregulāro zigzaga maršrutu galvenokārt noteica slēpņu izvietojums un vienkārši smukas vietas — pamesta funikuliera estakāde piemēram, vai camera obscura ezera krastā. Ļoti interesants objekts, jāatzīst — finiera skapis ar soliņu iekšā un mazu caurumu sienā. Kādas piecas minūtes paiet, kamēr acis aprod ar tumsu, un tad jau var sākt sazīmēt projekciju uz pretējās sienas — mājas, cilvēkus, automašīnas. Brīnišķīgs piedzīvojums! Turklāt var arī mazliet atpūtināt kājas, pirms kārtēja kāpiena kalnā. Vispār jau mēs arī mazliet nošmaucamies un vienu reizi kalnā uzbraucam ar funikulieri. Bet lejā gan kāpām kājām, pa ceļam atkal ielienot visādās pažobelēs, šķērsielās un pagalmos. Interesanti, jā. Novembra saule jau sāka laisties uz rietu un par sevi sāka atgādināt tukšie vēderi — sākam lūkot pēc ēstuves, kur ieturēties ar kādu vietējās virtuves šedevru. Zināmu pārsteigumu sagādāja tukšie restorāni un kafejnīcas, kuros labākajā gadījumā piedāvāja tikai kafiju, bet par “mangare” kratīja galvu un aicināja pienākt pusseptiņos. Neko darīt, nācās nobaudīt burgerkinga šveices virtuvi, jo līdz pusseptiņiem mēs jau sen būtu nomiruši badā. Pēc maltītes, pa ceļam uz auto, vēl noskatījāmies tauriņdeju vienā no laukumiem, un tad jau bija laiks virzīties atpakaļ uz Itāliju. Lai viss nebūtu tik vienkārši, šveicieši uz autobāņa bija sarīkojuši nelielu sastrēgumu uz kādiem kilometriem desmit, kur jauki pavadījām laiku klausoties smieklīgo Šveices vācu radio. Tikuši ārā no Šveices drīz jau bijām klāt nākamajās naktsmājās pie Alijas, turpat blakus Milānai.

Bergamo – Lugano – Saronno

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t