December, 2012 arh?vs

Dec 17 2012

brīvdienas sniegā

ierakst?ja kategorij? hronika


pilnīgi negaidot, jau decembrī, ir iestājusies ziema un sasnidzis sniegs, kā parasti paralizējot satiksmi, sarūpējot sētniekiem darbu un bērniem prieku. kā mēs zinām, tad bērni ir gan lieli, gan mazi, un šoreiz stāsts būs par lielajiem. sestdienas pēcpusdienā twiterī parādījās sauciens pēc palīdzības no @eifelis — “alarm! Vajag palīdzību – vai nu novākojam, vai kāds izvelk! Help help help.. ” un koordinātes no notikuma vietas, blakus velna bedrei garkalnes mežā. tā kā es braucu no gaujas uz rīgu, tad jau sanāca gandrīz pa ceļam, un drīz jau biju klāt, brīnumainā kārtā pat pirms Zaisa, kurš jau pirms tam bija solījies piebraukt. mežā satiku jautro prusuka – eifeļa – kaspara – divu meiteņu un ragavu kompāniju un uz nogāzes maliņas savērušos landroveri. viņi jau bija paspējuši turpat mežā noķert vienu vietējo onkuli ar landkruizeri, kurš arī jau bija veiksmīgi noracies. izstūmām landkruizeri un onkulis aizbrauca pēc štropēm, mēs tikmēr priecājāmies par piesieto auto un izskatījām dažādus variantus ko un kā darīt. diemžēl auto saimnieks neakceptēja jautrāko variantu — mašīnu vienkārši uz sāniem noripināt pa kalnu, tāpēc nācās mazliet iespringt un izmantojot dažādas stum—grūd—pietupies kombinācijas ievirzījām auto pareizajās sliedēs un smuki noripinājām no kalna. kā izrādās, ar lielajām kravas štropēm ar tirkšķi var paveikt daudz.

svētdienas laika prognoze vēstīja sniegputeni un kritiskus braukšanas apstākļus uz visiem valsts autoceļiem, par sniega sanesumiem kurzemes pusē ziņoja arī @nomoda, un tas tikai vēl vairāk palielināja vēlmi aizbraukt paskatīties kā tad tas viss izskatās tuvplānā. jau iepriekš bija plāns aizbraukt līdz žagarei un apskatīties skaisto parku vai kas tur ir, jo pirms nedēļās spēlējot makatanu izlēmām uz bagātību salu nebraukt, un līdz ar to palaidām to visu skaistumu garām. no rīgas izbraucām ap astoņiem, pa ceļam piestājām jelgavas kārautā un nopirkām pāris sniega lāpstas — ja nu noder — un braucām tālāk. līdz tērvetei nekas ievērības cienīgs netika novērots, visas šosejas tīras, labi braucamas, un mežā pie tērvetes pasakaini skaisti ziemas skati. ā, nē, tomēr viens gadījums bija — ozolnieku pagriezienā viens lehus bija ielocījies barjerā. toties aiz tērvetes sākās — slavenais sniegvilcis bija savilcis uz šosejas brangas kupenas, vietām pat pāri abām joslām un augstumā līdz ceļiem. bet tā kā sniegs bija mīksts, tad tas mūs pārāk netraucēja. ārdot sniega vaļņus veiksmīgi tikām līdz augstkalnei, taču tālāk ceļš bija aizputināts kādu divsimts metru garumā, un izskatījās diezgan nebraucams. abos šī posma galos stāveja mašīnas un acīmredzot gaidīja kādu labdari ar traktoru, kurš varētu iztīrīt ceļu, droši vien, lai tiktu mājās. mēs gan izvēlējāmies izmest līkumu caur bukaišiem, un apbraukt aizputināto posmu. mazie celiņi vietām arī bija aizputināti, taču ar īsākiem un caurbraucamiem sniega vaļņiem. protams, iebraucot lietuvā ne miņas no sniega sanesumiem uz ceļa, visas ielas nošķūrētas un sniegs arī baltāks. apskatījām “bagātību salu”, atradām pāris slēpnīšus, pabraukājām pa pilsētu, atradām arī slaveno žagares tirgu, par ko tik ļoti sajūsminājās Sapnis, atradām vēl pāris slēpnīšus un braucām atpakaļ uz augstkalni. šoreiz piebraucam lielajam aizputinājumam no otras puses, un kāds jau to bija izšķūrējis, tā ka nekādi lielie apkārtceļi nebija jāmēro. vispār jau mums plānā bija palasīt LV_Patriota sērijas slēpņus, tāpēc aiz augstkalnes iegriezāmies kādā lauku ceļā, un pēc puskilometra atdūrāmies pie cita sniega sanesuma. sākuma bija tā nekas braucams, bet beigās tomēr kautkā sanāca uzkarināt auto uz vēdera — sniegs tajā vietā bija ciets un sablīvējies, tā ka sanāca, kā sanāca. ņēmām lāpstas un rakām ārā. pēc kādas pusstundas, kad jau auto bija praktiski izrakts, parādījās arī traktors, kurš izšķūrēja ceļu un apveltījis mani ar nosodošu skatienu aizvilka mūsu auto malā, bezmaz ar domu “ko jūs man te traucējat ceļu tīrīt?!” traktors turpināja plosīties un šķūrēt sniegu, bet mēs nolēmām, ka atgriezīsimies šeit nākamgad.

viens koment?ts

Dec 14 2012

MUSE

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

Vakar beidzot trāpīju uz Muse koncertu arēnā Rīga. Vispār, nav jau gluži tā, ka iepriekš nevarēju trāpīt, bet vienkārši nesanāca. Pirmajā reizē, kad Muse bija Rīgā pirms pieciem vai sešiem gadiem, man šis vārds neko neizteica, tikai pēc koncerta dzirdēju, kā visi sajūsminās, kā Muse esot norāvusi jumtu, un esot bijis ārprātā labs koncis. Tāpat arī uz otro koncertu Rīgā (bija taču vēl viens, vai ne? jeb es kautko jaucu?) neaizgāju un tajā Positivusā arī nebiju, tā ka šīs grupas skatuves uzvedumi palika man miglā tīti. Zināmu ieskatu, tādu diezgan pozitīvu viņu daiļradē sniedza visnotaļ enerģiski un klausāmi ieraksti, tā ka atlika vien aizdoties kādreiz un noskatīties arī klātienē. Iet vai neiet uz vakardienas koncertu arī diezgan ilgi domāju, nebija tādas konkrētas pārliecības, līdz pirms kādam divām nedēļām tomēr nolēmām, ka jāiet, un arī biļetes arī bija brīvi iegādājamas. Koncerts bija ļoti labs, ar krāšņu eirovīzijas skatuvi un visādām gaismiņām un tā. Vispār skatuve bija pat pārāk spoža un mūziķi brīžiem pat palika otrajā plānā. Muzikālais sniegus visā visumā arī bija labs un man tīri labi patika, bet šī nav gluži mana iemīļotākā grupa, tā ka diez vai atkārtoti uz Muse koncertu vēl došos. Bet kas to zina, varbūt ka kādreiz aiziešu arī.

koment?ru nav