October, 2012 arh?vs

Oct 28 2012

nedēļu vecs ieraksts par Liepāju.

ierakst?ja kategorij? hronika

liepāja miglā
Kamēr citi pa Latgali kastē vai Siguldā skatās zelta rudeni, mēs tikmēr aizšāvām uz rietumkrastu. Dažādu apstākļu dēļ sestdien no Rīgas startējām ap sešiem vakarā, kas rezultējās ar finišu Liepājā mazliet pēc astoņiem. Ceļā pārsteidza lieliskie atjaunotie šosejas posmi, un jācer, ka tuvākajos gados salabos arī atlikušos bedrainos un ielāpainos gabalus. Žēl, ka atjaunojot šoseju kāds ir noskopojies un nav uzbūvēta pusotras joslas šoseja, kā tas ir virzienā uz Saulkrastiem — būtu pavisam smalki. Liepājā iečekojāmies vecajā Fonteina viesnīcā, un sākām kalt plānus, ko tādu labu lai iesāk. Iet gulēt tā kā vēl par agru, kastes meklēt nav interesanti, jo centrā visas atrastas, beigās nolēmām aizlaist līdz Jūrmalciemam pie Pētera un Līvas, un pārsteigt viņus nesagatavotus. To ka viņi ir tur, nebija divu domu — visu nedēļu twiterī galvenā tēma bija gatavošanās bušu ķeršanai nedēļas nogalē. Tā kā zināms bija tikai ciems, bet ne adrese vai māju nosaukums, tad bija tāds kā izaicinājums, vēlā vakara stundā atrast īsto māju mistiskā kurzemes zvejnieku ciemā. Pirmā doma, ka tur jau kādas piecas mājas, gan jau atradīsim tāpat diezgan ātri tika atmesta, jo mājas bija vairāk, un diezgan izkliedētas. Rezerves plāns bija iebraukt centrā un apjautāties, varbūt kāds zin, kur tie rīdzinieki te dzīvo. Tuvojoties ciemata centram (kultūras nams / veikals) novērojām tādu kā ļaužu bariņu un baltu vw busu, tieši tādu, kā Zilcim — rekur viņi ir, un droši rullējām klāt. Kāpjot ārā no auto, kādā no apkārt esošajiem stāviem centos saskatīt kādu pazīstamu tēlu, bet nekā. Izrādās, ka te ir vietējiem sestdienas vakara socializēšanās. Baltā busa manāmi iereibušais saimnieks pienāca prasīt, kas par lietu, ko viņš atkal ir izdarījis, ka mēs te esam atbraukuši. Veicot mazu aptauju par meklējamo māju, visi noraidoši kratīja galvas, nezinot tādus cilvēkus. Tikai kāda kundze gados, kura droši vien ir vietējā veikalniece un izziņu birojs, zināja mūsu meklējamo vietu, un izstāstīja, kā turp nokļūt. Pārsteigums izdevās, ierodamies tieši laikā, lai redzētu kā brašie makšķerkātu pavēlnieki iestīvējās slēpošanas kostīmos un gumijas zābakos, un aizdevās mest jūrā garneles. Pēc brīža arī mēs soļojām uz jūru ievērtēt copi. Protams, galvenais jau ir process — saspraust garneles, iesviest makšķeri, iet pie otra kāta skatīties, kas uzķēries, atkal saspraust garneles un iemest jūrā. Un tā visu laiku. Ik pa laikam kāds izvilka arī kādu plaukstas izmēra zivteli, retāk kādu lielāku. Procesu bijām ievērtējuši, jūras vējā patirinājušies un zvaigznēs paskatījušies, atvadījāmies un devāmies prom. Pa ceļam vēl atradām divus tādus šaubīgus slēpnīšus.
Svētdienas rīts bija mierīgs un miglā tīts, vārda vistiešākajā nozīmē. Pēc nesteidzīgām brokastīm izgājām loku pa ostmalu un aizbraucām uz ziemeļu molu. Jūra bija mierīga, nekad vel nebiju bijis Liepājā bezvējā. Aizgājām līdz ziemeļu mola galam, pa ceļam ievērtējot makšķerniekus un viņu lomus — daži bija pamanījušies noķert arī pannas izmēra buti. Pēc pastaigas vēl izbraucam mazu līkumiņu pa Karostu, sagaidījām brīdi, kad pagriež tiltu (tik tuvumā nevienu kuģi neredzēju), un tad vēl uz brīdi iegriezāmies apraudzīt sen neredzētos. Brīdis mazliet ievilkās, un pavisam pēkšņi aiz loga satumsa. Tā nu nācās atcelt plānoto vizīti Kuldīgā, un galīgi taisni caur migliņu traukties uz Rīgu, pa ceļam burkšķot uz jocīgajiem šoferiem, kuri bija pilnīgi nevajadzīgi saslēguši aizmugurējos miglas lukturus.

3 koment?ri

Oct 19 2012

Stokholma — Rīga, desmitā diena, mājupceļš.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Polija. Garlaicība. Varšava. Augustova. Lietuva. Kauņa. Panevēža. Grenctāle. Bauska. Iecava. Ķekava. Rīga. Mājas. Gulēt.

p.s. ā, pareizi, Polijā atradām tieši vienu slēpni, lai aizkrāsotu Ivetai karti 🙂

Garlaicīgais mājupceļš

koment?ru nav

Oct 18 2012

Stokholma — Rīga, devītā diena, Čehija.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Pēc pērkona negaisa un vētras ausa skaista, saulaina diena. Uzēdām ātras brokastis un taisījāmies prom, pirms izbraukšanas vēl ievērtējot ezeru, pie kura nakšņojām — maziņš, aizaudzis, ar dūņainiem krastiem, pat īsti nevarēja pieiet, lai muti nomazgātu. Tātad, ar visādiem viltīgiem līkumiem tikām atkal ārā uz drebelīgā autobāņa un devāmies Brno virzienā. Pirmais pa ceļam interesants šķita kāds ar alām saistīts zemes slēpnis — piestājām tuvākajā iespējamajā vietā, benzīntankā. Izpētījām karti, bet diemžēl priekšā rādās upe, un tāpēc nolēmām soļot pa apkārtceļu. Apkārtceļš sanāca kādi trīs kilometri, ieskaitot kāpienu kalnā un reljefu vispār, nieka divsimts metru vietā pa azimutu. Tātad pienācām pie slavenās alas no otras puses — un liela bija vilšanās, ka gaidītā ala bija tik vien kā dubļains caurums kalna pakājē. Maza fotosesija, un devāmies prom, šoreiz pa taisno, jo kartē iezīmētā upe bija neliels, viegli pārlecams strautiņš.
Lai lieki netērētu laiku, turpmākajā maršrutā nolēmām rūpīgāk palasīt gan aprakstus, gan citu meklētāju atsauksmes, jo vēlreiz uzrauties uz kārtējo bezjēdzīgo zemesslēpni vairs nevelk. Izkratījušies pa autobāni, pārmaiņas pēc iegriezāmies paskatīties civilizāciju — piebraucām pie Brno ūdenskrātuves ieturēt pusdienas un atvilkt elpu. Izskatījās, ka karstajā vasaras dienā visa pilsēta ir ieradusies sauļoties un plunčāties vienīgajā pilsētas ūdenskrātuvē. Arī mēs izmantojām gadījumu un ielīdām pamērcēties siltajā ūdenī, plus Iveta pamanījās ūdenī novērot mazu, zaļu čūskiņu. Pēc atspridzinošās peldes gājām blakus esošajā restorānā ievērtēt vietējo virtuvi. Komunikāciju ar apkalpojošo personālu izdevās nodibināt ar trešo piegājienu, jo pirmie divi viesmīļi piedāvāja apkalpošanu tikai čehu valodā. It kā jau interesanti, bet tomēr ēst gribējās vairāk, nekā eksperimentēt, tāpēc uzgaidījām, līdz atbrīvojas starptautiskais viesmīlis. Kurš gan vairs spēj atcerēties, ko mēs tur ēdām, bet bija garšīgi. Un alus, protams, arī bija labs. Paēduši un atpūtušies, bijām gatavi turpināt ceļu un pilnai laimei atradām arī pāris nomaļākus slēpnīšus. Pie viena no slēpņiem auto panelī iemirdzējās vairākas dzeltenas lampiņas, brīdinot par kādu nenosakāmu defektu. Diemžēl subaru inženieri atšķirībā no bmw ražotājiem ir ļoti noskopojušies ar auto panelī redzamajiem brīdinājuma signāliem, un tās dažas lampiņas ieslēgtas dažādās kombinācijās apzīmē dažādus defektus. Lietotāja instrukcijas pāršķirstīšana arī neko daudz skaidrību neieviesa, atlika vien cerēt uz pašsalabošanās brīnumu un turpināt ceļu. Benzīntankā, uzpildot degvielu, protams, dīdīja nemiers, un joka pēc nolēmu pārbaudīt ABS sensorus, un skat — viens nelietis bija atskrūvējies. Pievilku skrūvi, un visas liekās lampiņas nodzisa, kā nebijušas.
Saule jau sāka laisties… ā, čehijā nav jūras, tātad saule jau sāka laisties mežā, un mēs cēli pieripojām pie Polijas robežas. Modrie poļu robežsargi, binoklī saķīķerējuši auto ar ārzemju numuru, izlēca uz ceļa pārbaudīt dokumentus, apjautāties, kā patīk ceļojums un kā vispār klājas. Jauki patērzējām, “u meņja vsje dokumenti v porjadke” un jau ar krēslu iebraucām polijā. Plānā bija ātri atrast telts vietu, bet priekšā bija makšķernieku pilsētele (Rybnik) ar milzīgiem TEC skursteņiem. Pārbaudījām dažus sānu ceļus, bet visur priekšā vai nu māja, vai tusiņš. Līdz beidzot atradās jauks lauku ceļš, vietām pat tāds kā bezceļš, pa kuru pabraucām prom no mājām, un tad vēl iegriezāmies ar nātrēm aizaugušā mežmalā un ātri uzslējām telti.

Česka republika

koment?ru nav

Oct 17 2012

Stokholma — Rīga, astotā diena, tiekam līdz Čehijai.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

Springfīlda
Astotās dienas rītā, kas īstenībā bija pirmdienas rīts, izgulējušies nesteidzīgi rausāmies augšā, un devāmies brokastīs. Kā šajā namā ierasts, saimnieki jau bija darbos — dārzā rušināties, vai remontstrādniekus komandēt, tāpēc nācās pašiem pašiverēt pa virtuvi un sarīkot brokastis. Pēc kāda brīža ieradās Astrīda papļāpāt par šo un to. Pēc brokastīm izgājām vēl loku pa dārzu, apraudzījām kazu ganāmpulku un nokāpām trīs stāvus zem zemes, senlaicīgos vīna pagrabos. Labprāt būtu vēl kādu dienu uzkavējušies, bet diemžēl laika kā vienmēr par maz, tāpēc atvadījušies steidzāmies atpakaļ uz Geru pēc Ivetas. Savācām Ivetu, un stūrējām Čehijas virzienā, pa ceļam piestājot Kemnicā uz nelielu šopinga un paēst pauzi. Ar nožēlu jāatzīst, ka vācijā veikali ir tikpat garlaicīgi, kā pie mums, ja nu vienīgi mediamarktā atradu ilgi meklēto Werner Eiskalt filmu, tik vien tā bēda, ka norēķini tikai skaidrā naudā — kuram tad mūsdienās tāda ir? Tomēr nācās sakasīt, lai tiktu pie kārotās ripas. Ar to arī beidzās ceļojuma Vācijas daļa, jo pēc brīža jau bijām Čehijā, un pirmajā benzīntankā par aptuveni astoņiem latiem iegādājos loga līmējamu uzlīmi par atļauju vizināties pa čehu autobāņiem. Izrādījās pilnīgi zemē nomesta nauda, jo pretēji manis iedomātajam sapņu tēlam ar fantastiski jaukiem un gludiem ceļiem, skaistiem kalniem un gardu alu skarbā realitāte bija pilnīgi pretēja. Izņemot dažus ne pārāk garus posmus, autoceļi bija ļoti sūdīgi, tikpat bedraini un ielāpaini kā pie mums. Nebrauciet ar auto uz Čehiju. Turklāt jau iebraucot Čehijā debesis apmācās, un jau fočējoties pie pirmā zemesslēpņa — mēness ainava — sākās diezgan brangs negaiss, no kura mazliet paguvām aizmukt. Tā kā vēl bija relatīvi agrs, nolēmām tikt aiz Prāgas, lai nākamajā dienā varētu paspēt vairāk redzēt. Pa briesmīgo autoceļu tikām līdz Prāgai, kur ap pulksten pusdesmitiem vakara grima pilnīgā tumsā un neizskatījās ne pēc kā. Būs kādreiz jāaizbrauc turp paskatīties dienas gaismā, varbūt izskatās labāk, bet pirmais iespaids nekāds labais tai pilsētai manās acīs nesanāca (ar Stokholmu bija tieši tāpat — pirmie iespaidi naktī bija ļoti negatīvi, taču kā izrādās, tad pilsēta ir gana jauka un lietojama). Tātad, izbraucām cauri Prāgai, un aizprāgā sākām meklēt piemērotu vietu, kur būvēt telti. No aizmugures, tas ir no Vācijas puses tuvojošais negaiss ar zibeņiem un lietu, pārāk neuzmundrināja, bet gulēt bija ieplānots. Pētot karti atradām pāris pieņemamas vietas. Izlīkumojuši cauri vasarnīcu rajoniem, zirgu fermai un mežam nonācam pie ezera. Vismaz kartē bija iezīmēts, ka ir ezers. Ezera esamība mūs tobrīd pārāk neuztrauca, tas tika uztverts kā patīkams bonuss, ar iespēju no rīta nomazgāt muti. Ceļa malā pļavā bija arī pademolēts infodēlis ar velo un pārgājiena maršrutiem, koka sols ar galdu un neliels nopļauts pleķītis, tieši kā mums, kur uzsliet telti. Nospriedām, ka vieta ir gana laba, un neko labāku neatradīsim, un pērkona grāvienu un perfektu zibeņu zibšņu pavadījumā uzstellējām telti.

Bedheim – Praha

koment?ru nav