August, 2012 arh?vs

Aug 08 2012

Stokholma — Rīga, piektā diena, Autobahn

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

nikns bullis
Klausoties satrakoto putnu balsis un epizodiski mēģinot gulēt, piektdienas rītā ap septiņiem modāmies, un nopriecājušies par to ka vairs nelīst, sākām locīt mašīnā slapjo telti. Tas, protams, prasa zināmu laiku, un kamēr mēs tur tā ņēmāmies, nez no kurienes uzradās kāds vīrs, kurš izspēlēja kārtējo vācu kārtības mīlestības epizodi un pamācošā tonī aizrādīja, ka šis ir dabas parks, un šeit teltis būvēt nedrīkst. Bet jūs jau droši vien to nezinājāt, un tāpēc es policiju neizsaucu, bet nākotnē gan, lūdzu, ņemiet to vērā, ja. Atbildēju, ka nākotnē mēs to noteikti ņemsim vērā, un autostāvvietās telti vairs nebūvēsim. Laipnais onkulis aizgāja kurbulēt traktoru, bet tikmēr viņa asistente bija pretimnākoša, un labprātīgi atslēdza ugunsdzēsēju depo labierīcības, lai mēs varētu nomazgāt muti un iztīrīt zobus. Jā, tur bija tāda dīvaina iestāde — ugunsdzēsēju depo/sabiedriskā tualete. Pieļauju, ja pameklētu, uz Vācijas mazākās pilsētas vienīgās ielas vēl varētu atrast kādu interesantu iestādījumu, kā piemēram autoserviss/frizētava vai pulksteņmeistars/miesnieks.
Tātad tīriem zobiem un sarullētu telti pametām jauko bet drēgno mazpilsētu, un uzņēmām kursu Potsdamas virzienā. Sākums bija diezgan lēns, kamēr izlīkumojām pa mazajiem lauku celiņiem līdz autobānim, un tālāk jau gāja gana raiti. Ceļā mūs atkal noķēra lieljaudas negaiss ar pērkonu un tāādu lietu, ka neko nevar priekšā redzēt. Izbraucām cauri lietus zonai, sāka pat saulīte spīdēt un laiks sāka skaidroties. Pa ceļam piestājām benzīntankā, nē, tas bija BENZĪNTANKS, tāds LIELS, LIELS, ar ēdnīcu, rotaļlaukumu, stāvlaukumu, dušām un visu citu labai dzīvei nepieciešamo, uzpildīt gāzi un iedzert brokastu kafiju. Atverot auto durvis, ārpusē mūs sagaidīja negaidīta suta un +30°C karstumus, kuru iepriekš termometrā nebijām pamanījuši. Auto durvis momentā aizcirtās, un bija jāsaņemas lai izkāptu. Uzpildījām gāzi, padzērām kafiju un rullējām tālāk. Nu jau kļuva interesanti sekot termometra rādījumiem amplitūda no +28 līdz +35 grādiem. Tuvojoties Berlīnei, pieauga arī auto straume uz autobāņa, brīžiem pat likās, ka tūlīt jau būs sastrēgums, bet par laimi paveicās iebraukt Potsdamā bez starpgadījumiem. Samērā ātri arī atradām Ivetu, un lieki nekavējoties braucām tālāk uz Leipcigu. Diemžēl prieki bija īsi, jo izbraucot no Potsdamas iekļuvām diezgan brangā sastrēgumā uz sešjoslu autobāņa, kādu brīdi nācās pastāvēt, līdz auto straume atkal izkustējās un izklīda. Tā kā Leipciga ir turpat blakus, tad pēc brīža jau bijām arī tur, un pēc nelielas maldīšanās atradām Auensee kempingu. Tā kā bija ieplānots palikt Leipcigā divas naktis, tad vienprātīgi nolēmām palikt kempingā. Diemžēl, vai drīzāk par laimi, izstāžu centra oficiālais kempings plēsa bargu naudu un mums nācās izvēlēties citu, lētāku, un kā arī izrādījās krietni labāku kempingu. Uzbūvējām māju, un devāmies uz eventa reģistrāciju. Piereģistrējāmies, mazliet pabolījāmies, kā tiek stutētas dažādas atrakcijas nākamajai dienai, aplūkojām kāda zemesslēpņa akmeņus un ievēlāmies tuvējā maķītī paēst. Ēstuvi jau gāza apkārt neskaitāmi ļaudis ar dažādām navigācijas ierīcēm un viedtālruņiem, datoriem un kompasiem, apkārt skanēja “cache”, “FTF”, “hint”, “dose” un tamlīdzīgi vārdi, par piederību attiecīgajai komūnai liecināja arī GeoGames aproces un vārda kartes. Mēs arī diezgan labi iekļāvāmies kopējā masā, vienīgi dēļ uzraksta ЭКСПЕДИЦИЯ uz mana baikāla krekla daži mēģināja uzsākt sarunu ļoti sliktā krievu valodā. No viena tāda vācu poliglota izdīcām arī jauno eventa slēpņu .gpx failu, jo bakstīt manuāli kādus simts slēpņus rādījās diezgan nomācoši. Ieturoties izpētījām arī jauno slēpņu piedāvājumu, un nolēmām iziet vienu apmēram divdesmit slēpņu spēka taku apkārt tuvējam ezeram, un tad skatīties, kā būs tālāk.
Taka apkārt ezeram, lai arī lielākoties asfaltēta un gluda, tomēr izrādījās garāka, nekā izskatījās uz kartes, un pastaigu mēs finišējām jau krietnā tumsiņā, tā ka nekādas atrakcijas vairs netika veiktas un atgriezušies kempingā gājām gulēt.

Flensburg — Leipzig

koment?ru nav

Aug 07 2012

AMARK bonus stage, rītausma Jūrmalā

ierakst?ja kategorij? hronika

Kamēr neviens vēl nav uzrakstījis turpinājumu ceļojuma aprakstam, iespraukšos pa vidu ar aktuālākajiem notikumiem. Tātad, ik pa laikam, gandrīz regulāri, izlaižot vienu gadu, kādā nomaļā jūras krastā notiek nekonedarīšanas ģeoevents “ar mani atkal runā kaijas’, jeb vienkārši AMARK, kur sapulcējas kastīšmeklētāji un dara neko. Tāds pasākums notika arī pirms nedēļas Mērsraga pludmalē. Bet stāsts jau nemaz nav par to. Tiem, kuriem vāļāties smiltīs liekas pārāk vienmuļi un gribās mazliet palauzīt galvu un nodarboties ar intensīviem meklējumiem un uzdevumu risināšanu, dārgais AMARK autors Sapnis bija sarūpējis nelielu izklaidi Whereigo formātā ar startu 5:20 gandrīz pie Lielupes bākas. Nezinu, kādi bija iemesli ierasties, vai neierasties, bet pasākumā piedalījās trīs komandas, un cīnoties ar random funkcijām un meklējot taisnstūrainas strūklakas un tamlīdzīgi izdaroties, pavadījām lieliskas sešas stundas Jūrmalā. Daži uzdevumi bija tik brīnišķīgi, ka droši vien tiks iekļauti februārī gaidāmajā Pingvīnu eventā.

AMARK bonus

koment?ru nav

Aug 02 2012

Stokholma — Rīga, ceturtā diena, Dānija

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

AROS


Ceturtās dienas rīts pienāca negaidīti ātri ar modinātāja zvanu pulksten piecos. Bet, kas jādara — jādara, uz prāmi paspēt gribās. Ātrā kafija un operatīvā pakošanās, un kādas desmit minūtes pāri sešiem jau bijām ostā. Iebraucot ostā skatam pavērās uz iebraukšanu prāmī gaidošu auto jūra, un abi prāmji — viens lielāks, otrs mazāks. Mums plānā bija paspēt uz mazo Fjordline 6:45, kurš Skageraku šķērso trijās stundās, savukārt otrs, lielākais Colorline iziet 8:00 un pāri jūrai brauc četras stundas. Skatoties uz lielo laukumu, kurš bija pilns ar vieglajiem auto un kemperiem, un jau sākto uzkraušanos, mazliet nolaidās rokas — tāa, šito prāmi esam nokavējuši, kasi atver tikai pusseptiņos, piecpadsmit minūtēs tikt pie biļetēm un vel paspēt aizbraukt un iebraukt kuģī skan diezgan nereāli. Vēl klusā cerība uz lielo prāmi astoņos, bet arī neizskatās pārāk labi. Sēžot un skatoties, kā mazajā prāmītī sabrauc mašīnas, sākām kalt plānu B — tā kā līdz nākamās dienas pusdienlaikam, vai vēlākais pēcpusdienai mums bija jātiek līdz Potsdamai, tad jau nekas cits neatliks, kā rullēt pa krastu līdz Malmei un pāri pār tiltu uz Dāniju. Vai pārcelties ar kādu mazāku prāmīti kautkur Helsingborgā. Pa to laiku jau bija sākusies durvju virināšana kases mājā, kaut arī vēl nemaz nebija pusseptiņi. Devāmies mēs arī paskatīties, ko tad nu mums tur teiks. Jā, pie Colorline kases jau bija rinda, bet mūsu prioritāte bija Fjordline. Fjordline kasē sēdēja kāds puisis, un kautko gaidot uzgaidāmajā zālē sēdēja pāris cilvēki ar koferiem, kā varēja noprast, arī pēdējā brīža ceļotāji, kuri gaidīja kases darba laika sākumu. Kasē sēdošais jauneklis kautko intensīvi klabinājās pa datoru, daudz apkārt neskatīdamies, tad vienā brīdī pacēla galvu, un kautko teica. Mazliet saraucis pieri viņš atkārtoja jautājumu, bet neviens neatbildēja. Man mazliet jocīgi šķita, ka viņš skatās tā kā manā virzienā, bet te jau neviena cita nebija, ar ko sarunāties. Izrādījās, ka cilvēks vienkārši gribēja zināt, kāda velna pēc mēs te esam atnākuši, un ko mums vajag. Izklāstījām savu bēdu, ka gribam tikt uz prāmja un vai varam nopirkt biļetes. Jaunais cilvēks mums laipni parādīja durvis un teica, ka vienkārši jābrauc uz kuģi, biļetes varot nopirkt turpat pie iebraukšanas. Neticīgi pārjautājām, vai tiešam uz šo pašu reisu, kurš aties pēc piecpadsmit minūtēm? un saņēmuši apstiprinošu atbildi, nekavējoties brāzāmies uz prāmi. Iebraucot ostas teritorijā vēlreiz pārjautāju biļešu pārdevējai, vai mēs tiešām tiksim uz šo reisu, un arī viņa atbildēja apstiprinoši. Gluži pēdējie mēs nebijām, kas iebrauca prāmī, bet brīdī, kad spraucāmies ārā no auto un kāpām augša uz klāja, prāmis jau bija aizvēries un “atdevis galus”. Brīnumainā kārtā sanāca ielēkt pēdējā vagonā, un Dānijas šķērsošanas plāns atkal bija aktuāls. Paskatījušies no pakaļgala klāja, kā tālumā pazūd Norvēģijas krasts, iekārtojāmies ērtās salona sēdvietās pasnaust, un atgūt nokavēto miegu.
Dānijas krastu sasniedzām kā plānots, un tā kā prāmī iebraucām vieni no pēdējiem, tad ārā tikām vieni pirmajiem. Jutos diezgan pārsteigts par vizuāli mazā prāmja ietilpību — vieglie auto tikai brauca un brauca ārā. Tikuši uz cietzemes, ārpus pilsētas iegriezām pirmajā stāvlaukumā paēst brokastis. Pēc brokastīm turpinājām ceļu uz Orhūsu. Tā kā Dānija ir maziņa un plakana, gluži kā Latvija, tikai ar labākiem ceļiem, tad tur visur var ātri un operatīvi nokļūt. Arī mēs Orhūsu sasniedzām diezgan ātri. Mazliet pariņķojuši pa centru, atradām ieplānoto galveno apskates objektu — AROS — Orhūsas mākslas muzeju. Pieparkojām auto, un devāmies brīnīties par dāņu mākslu. Muzejs ir fantastisks, ar interesantu ekspozīju — gan modernā māksla, gan dāņu vecmeistari, gan gleznas, gan instalācijas. It kā muzejs nav dikti liels, tomēr trīs stundas paskrēja nemanot. Pēc muzeja izgājām vēl nelielu loku pa vecpilsētu, izķeksējot pāris noslēptas fotofilmiņas un tad jau bija laiks braukt tālāk. Nākamā pietura jau bija Flensburga Vācijā, ar gāzes uzpildes staciju un sabiedrisko ēdināšanu par saprātīgām cenām. Ieturoties Flensburgas centrā, novērojām vācu futbola fanu tūkstošus, kuri iekarsuši gaidīja Vācijas — Itālijas futbola maču. Sākoties futbolam, mums par prieku pilsēta momentā kļuva tukša un klusa, un bija ērtāk sameklēt gāzes uzpildes staciju. Dienas plānu bijām veiksmīgi izpildījuši nokļūstot līdz Vācijai, bet tā kā vēl bija gana agrs, nolēmām aizskriet līdz Vācijas mazākajai pilsētai — vietai, par kuru es uzzināju vēl universitātē, vācu valodas lekcijā, un vienmēr ir gribējies šo vietu apciemot, bet dēļ tās nepaceļam atrašanās vietas, nekādi nebija sanācis. Tā nu šoreiz bijām piebraukuši gana tuvu un izdevība bija jāizmanto. Pilsētiņa ar trīssimts iedzīvotājiem un vienu ielu novietojusies Baltijas jūras piedēkļa (vācieši to sauc par jūrasroku) Šlaija krastā. Pirms iebraukšanas pilsētā ir stāvlaukums pilsētas viesiem, parasti maksas, bet mēs ieradāmies gana vēlu, lai nebūtu jāmaksā, un devāmies pastaigā pa pilsētu, pie reizes nolasot visus pilsētas ģeoslēpņus. Vienu gan diemžēl neatradām, tā ka arī uz turieni būs jābrauc vēlreiz. Tā vazājoties uznāca tumsa, un bija jāsāk iet gulēt. Daudz nesaspringstot nolēmām uzbūvēt telti turpat stāvlaukumā, blakus mašīnai, jo nākamajā rītā tāpat agri brauksim prom. Domāts darīts, telti uzbūvējām, ielocījāmies guļammaisos un aizmigām. Gulēšana pārāk ilga nesanāca, jo uznāca ilgi gaidītais pērkona negaiss, kurš šķīla zibeņus tā, ka pat teltī caur jumtu viss bija gaišs, grandēja pērkons un gāza lietus. Šie dabas spēki pamodināja arī putnus, kuri dūdoja, pogoja un ķērca visu atlikušo nakti.

Dānija

viens koment?ts

Aug 02 2012

Stokholma — Rīga, trešā diena, no Stavangeras līdz Kristiansandai

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Bīč

Trešdienas rītā atļāvāmies pagulēt ilgāk, nu tā, līdz deviņiem un tad nesteidzīgi modāmies un cēlāmies. Daži kemperi no stāvlaukuma jau bija nozuduši, citi vēl gulēja, daži jau sāka mosties. Nolēmām nekavēties un brokastis atlikt uz vēlāku laiku, tāpēc ātri sarullējām telti un braucām prom. Protams, dienasgaismā aplūkojot zīmes, atklājās, ka pļava pie ezera droši var būvēt teltis, tik auto jāatstāj stāvlaukumā. Bet ja ir gana mīksts matracis, tad var mierīgi gulēt arī grantētajā stāvlaukumā. Dienas plānā pirmkārt bija papildināt dzeramā ūdens krājumus, lai var uzvārīt tējukafijuputriņu, un ieturēt vieglas brokastis, pēc tam Stavangerā apciemot Ilmāru, un tad nesteidzīgi gar jūras piekrasti nobraukt līdz Kristiansandai. Plāna pirmais punkts sagādāja mazas neērtības, pariņķojām pa autobāni ar mērķi trāpīt statoilā — tas mums izdevās ar otro reizi, taču tur nebija pieejamas labierīcības. Mēģinot laimi nākamajā benzīntankā mūs sazvanīja norūpējies Ilmārs, ar jautājumu kur mēs esam, un kad būsim. Tā kā mums vel nebija zināms, kurp jābrauc, tad nevarēju konkrēti atbildēt, un palūdzu, lai atsūta koordinātes, vai vismaz adresi. Iebakstot kartē, izrādījās, ka esam tieši piecu minūšu attālumā no Ilmāra, un daudz nedomājot, braucām pie viņa. Pasēdējām stundiņu, papļāpājām, padzērām kafiju, paizmantojām dušu un sapildījām pudelēs ūdens krājumus. Vēl uzzinājām dažus padomus un ieteikumus kur braukt un ko skatīties, un tad jau bija jādodas tālāk. Izbraukuši cauri pilsētai, piestājām jūras krastā ieturēt pusdienas un mazā zvejnieku ostiņā atrast fotofilmiņu. Turpat blakus bija fantastiski skaista un smilšaina pludmale ar dzidru bet ledainu ūdeni, kurā plunčājās pāris vietējie bērneļi. Mums pietika ar pabradāšanu un dažu medūzu saskaitīšanu. Iestiprinājušies turpinājām ceļu uz dienvidiem, pa ceļam atrodot vienu—otru kārbiņu, aplūkojot otrā pasaules kara Atlantikwall bunkurus un pazemes tuneļus, dzelzceļa stacijas un kārtējos fjordus. 44.ceļš pats par sevi ir izbraukšanas vērts, elpu aizraujoši skati pie katra līkuma, visiem iesaku. Un vēl drosmīgo norvēģu mājas zem Jossingfjorda klints pārkares. Tā nu braukājot un brīnoties negaidot pienāca vakars, un deviņos ieripinājām Kristiansandā. Pirmais uzdevums šajā pilsētā bija iepildīt gāzi, kas arī pēc neilgas riņķošanas un vairāku benzīntanku apmeklējuma izdevās. Šoreiz Shell meitene bija dikti laipna un iedeva spainīti ar kādām astoņām dažādām pārejām, un viena pat derēja! Iepildījuši gāzi, devāmies meklēt ostu, jo nākamās dienas plānā bija ar prāmi tikt pāri uz Dāniju. Protams, tādā vēlā vakara stundā ostā viss bija tukšs un kluss, vismaz prāmju grafiks sakrita ar mūsu plānu — pirmais prāmis bija 6:45 no rīta un kase vērās vaļā 6:30. Tātad nākamais rīts rādījās tāds spraigs, lai paspētu uz prāmi. Vēl atlika atrast jauku telts vietu, vēlams ne pārāk tālu no ostas. Nekas cits neatlika, kā pabraukāt pa rajonu un ievērtēt variantus. Tuvākā apkārtne visa bija diezgan blīvi apdzīvota, visas ūdensmalas apbūvētas un meža ceļa galā kautkāda zirgu ferma. Pariņķojām vēl, un pie viena ezera starp mājām atradām burvīgu pļaviņu ar mazu, sakoptu pludmalīti un mazmājiņu stūrītī. Pārliecinājušies, ka tā nav privāta teritorija, ieripinājām pļaviņā automobīli, saslējām telti, ieturējam vakariņas un gājām pie miera, jo nākamajā rītā jāpaspēj uz prāmi.

Stavanger — Kristiansand

koment?ru nav