July, 2012 arh?vs

Jul 31 2012

Stokholma — Rīga, 2. diena, Kjerags un Preikestolens

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

kjerag


Otrās dienas rītā agri rausāmies augšā, reizē ar saullēktu, ezerā mazgājām muti un traucāmies tālāk prom uz rietumiem. Ceļi kļuva arvien šaurāki un līkumaināki, asfalta kvalitāte vietām atgādināja tādu vidēju latvijas ceļu (pēcāk Stavangerā no vietējā norvēģa dzirdēju šausmināšanos par to drausmīgi sūdīgo ceļu!), turklāt tas arī tāds sezonāls ceļš, kurš ir atvērts lietošanai tikai pāris mēnešus gadā. Skati iespaidīgi, sniegotās virsotnes pa labi, ezeriņi pa kreisi, aitas uz ceļa. Un tā cik vien tālu var redzēt. Ap pusdeviņiem sasniedzām uz Kjeragu ejamo stāvlaukumu, kurā jau pāris agrie viesi bija sastājušies. Autostāvvieta maksas, jāmaksā automātā 80 kronas, kurš pieņem tikai monētas. No kurienes lai izrauj monētas? Apjautājos kādam vācu kungam, vai viņam gadījumā nav maiņas naudas, bet kā izrādās, tad arī viņš ir tādā pat situācijā. Turklāt mani mazliet izbrīnīja viņa visai vienaldzīgā attieksme, ka var taču arī nemaksāt, jo ļaunākajā gadījumā var dabūt logā “plāksteri”, kurš nenorvēģiem nav saistošs. Pateicis šos vārdus, sirmais bavārietis beidza šņorēt zābakus, novēlēja mums jauku dienu un sparīgi devās kalnā. Mēs arī uzrotājāmies un gājām kāpt. Jau pirmie pārdesmit metri pārsteidza ar stāvu klinti un diezgan imagināru taku, kuras stāvākajās vietās bija novilkta ķēde, pie kā pieturēties. No pirmā kalna kores pavērās skats uz jauku ieleju ar pļavu un ezeriņu un vēl augstāku kalnu ielejas otrā pusē, un mazmazītiņiem cilvēciņiem, kuri jau rausās otrā kalnā. Arī mēs neatlaidīgi turpinājām lēkāt pa akmeņiem, un tikām gan otrajā, gan trešajā kalnā, kuru jau klāja sniegs un tā īsti neauga pat sūnas. Arī par laikapstākli nekādus labos vārdus nevarētu teikt, jo saulīte retos brīžos izspraucās caur miglu, bet vismaz nelija. Ejot ar vien tālāk un kāpjot augstāk paveras iespaidīgāks skats uz Līzebotu (ciemats pavisam tālu lejā) un fjordu. Šķērsojuši pāris ledus laukus beidzot sasniedzam izslavēto Kjeragu ar visu iesprūdušo akmeni, satikām arī sirmo vācu onkuli, kurš jau devās atpakaļ, un vēl pāris agrīnus tūristus. Laiks uz brīdi noskaidrojās, paverot skatu uz fjordu, bet stiprais vējš arī uzreiz sapūta miglu un lietu, tad atkal miglu, tad atkal saulīti. Brīnums vēl, ka nesāka snigt. Papriecājāmies par bezdibeni, apēdām siermaizes un sarīkojām mazu fotosesiju pie aizas, es mazliet uzrāpos arī uz akmens, diemžēl jāatzīst, ka vēja un lietus dēļ nesaņēmos piecelties kājās. Tāda pusdarīta darba sajūta, būs jābrauc vēlreiz. Apskatījuši esam, jādodas projām, arī tauta sāk ierasties, drīz jau būs sastājusies rinda, lai nofotogrāfētos klints malā. Atpakaļceļš arī kalnos ir īsāks, turklāt debesis noskaidrojās un beidzot varēja sasildīties saulītē. Atpakaļceļā novērojām labi izgulējušos tūristu straumi, liekās ka piebraukuši vairāki autobusi un visi tagad dodas Kjeragu lūkoties. Visjaukāk bija kāpt lejā pa pēdējo nogāzi uz autostāvvietu, kad pretēja virzienā elsdami un pūsdami rāpās tiko piebraukušie ļaudis. Viņi vēl nezināja, kas viņus sagaida! Savukārt mēs, tuvojoties autostāvvietai, novērojām kādu cilvēku dzeltenā vestē ar kladi, staigājot starp automašīnām. Tā kā brīdī, kad iekāpām savā mašīnā, viņā atradās stāvlaukuma otrā galā, tad īpaši necentāmies nodibināt kontaktus, tik vien varēja no attāluma saskatīt, ka mums aizbraucot viņš kautko izsvītroja savā kladē. Cerams, ka norakstīja zaudējumos. Turpmākajā plānā bija prāmis no Līzebotas uz Lauviku laika taupīšanas nolūkā, kautgan līdz prāmim vēl bija pāris stundas laika. No Kjeragā kāpjamās autostāvvietas lejup līdz Līzebotai vijās stāvs, šaurs un līkumains kalnu ceļš, un pat šaurais tunelis meta cilpas. Par laimi lejupceļā nesastapām nevienu pretīmbraucošu autobusu vai kemperi, vietām bija diezgan šauri. Prāmja piestātnē jau stāvēja pāris auto, tik nevarējām saprast, vai ar rezervācijām, vai bez. Prāmja sarakstu mēs jau rīgā bijām izpētījuši, kā arī to, ka vēlams iepriekš rezervēt vietu pa telefonu. Protams, tas netika izdarīts, un divas stundas pirms prāmja pienākšanas noskaidrojām, ka visas vietas jau ir rezervētas. Piestātnē atkal satikām sirmo vācu kungu, kurā arī neko nebija rezervējis un cerēja tikt uz prāmja tāpat, jo gan jau kāda brīva vieta vēl būšot. Mēs izlēmām nepārbaudīt praksē, vai būs kāda vieta vai nē, un braucām atpakaļ līkumainajā kalnā. Augšupceļā gan vienā līkumā nācās izmainīties ar lejup lidojošu škodu, bet tas notika tik ātri, ka pat īsti nepaguvu sabīties. Vēl pieminēšanas vērts ir parupji izkaltais tunelis ar serpentīnu, tāds šaurs, tumšs, līkumains un ar strautiņiem no griestiem — pilnīgs pretstats citiem perfektajiem norvēģu tuneļiem. Pārlīkumojuši kalniem nonācam nosacītā līdzenumā — ielejā starp klintīm, un pa ceļam uz Lauviku vēl piebraucām apskatīties Dorgefossen — gravu ūdenskritumu. Turpat blakus bija eleganta un labiekārtota piknika vieta, kurā paralēli žāvējot telti un drēbes, ieturējām brangas pusdienas. Tālāk bija diezgan vienmuļš un garlaicīgs ceļš līdz Sandnes, kurā pilnīgi man par pārsteigumu bija gāzes uzpildes stacija ar pareizo uzgali. Salējām gāzi, un braucām uz Lauviku gaidīt prāmi. Šoreiz prāmi noķērām, un operatīvi pārvarējām ūdens šķērsli. Izlīkumojām pāris kalnus un pulksten septiņos vakarā ieripojām Preikestolena takas stāvlaukumā. Diemžēl šajā galā ļaudis ir viltīgāki, un stāvlaukumu bija aprīkojuši ar šlagbaumu, tā ka no maksāšanas neizbēgt, bet labiem ļaudīm jau nav žēl, turklāt ja vēl to var paveikt ar karti. Tātad, saņēmām spēkus un gājām kāpt. Pirmā pauze un neliels pārdomu brīdis sanāca vēl turpat stāvvietā pie infotāfeles aplūkojot maršrutu dažādos šķērsgriezumos, taču saņēmāmies un gājām tālāk. Kaut arī šajā takā bija vairāki stāvi kāpumi, tā tomēr bija diezgan labiekārtota un ar redzamu tūrisma industrijas pieskārienu. Pieļauju, ka maz ir cilvēku, kuri šo taku sāk iet pusastoņos vakarā, jo galvenokārt ļaužu plūsma bija mums pretējā virzienā. Ceļā ieturot pāris pauzītes, atrodot vienu slēpni un otru neatrodot, ap pusdesmitiem sasniedzām Preikestolenu. Skatu laukums bija patīkami tukšs, tajā bija divi poļu baikeri un vēl viena latviešu ģimene. Neskatoties uz pāris mākoņiem, vakars bija gana skaidrs un skats uz fjordu bija iespaidīgs. Tā kā man pašam par sevi bija bail, tad es uz klints malas kājas pašūpoju par Zaisu — sajūtas neaprakstāmas, īpaši ja paverās lejā, pilnīgi vai sirds apstājās. Tā nu mēs tur pabaudījām skatus, pafočējāmies un sākām garu atpakaļceļu. Vienā no nogāzēm vēl paguvām novērot elegantu saulrietu ziemeļjūrā, un tad jau sāka tumst. Bijām ieplānojuši vēl šajā vakarā pārcelties atpakaļ uz Stavangeras krastu, lai nākamajā rītā būtu vienkāršāk tikt līdz pilsētai, tāpēc nācās pasteigties, lai paspētu uz pēdējo prāmi. Atpakaļ stāvlaukumā nonācām pusdivpadsmitos, un piecpadsmit minūtes pēc pusnakts ar pēdējo reisu pārprāmējam pāri uz Lauviku. Vēl piestātnē gaidot prāmi, Patrīcija, nākot no labierīcībām, mēģināja iekāpt blakus stāvošā bmw — ieradumam liels spēks :)
Tikuši pāri fjordam, sākām skatīties pēc telts vietas — uz prāmi braucot bijām noskatījuši vienu pļaviņu ar stāvlaukumu pie ezera, tikai nebija īsti pārliecības vai tas maksas vai nē. Stāvlaukumā stāvēja vairāki kemperi un daži auto, bet nekādas zīmes par norēķinu kārtību neredzējām, tikai ka ar auto nedrīkst braukt pļavā pie ezera. Ilgi nedomājot uzslējām telti turpat pie mašīnas, nebija arī nekāda iekāriena stiept visu uz kautkādu pļavu un pēc tam no rīta atkal atpakaļ. Ļoti garā diena bija beigusies.

Jorpeland


5 koment?ri

Jul 12 2012

Stokholma — Rīga, 1. diena, Stokholma — Dālena

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

norvēģija
Šis brīnišķīgi izplānotais ceļojums jau pašā saknē sākās diezgan neveiksmīgi, nokavējot tallink pārceltuvi no Rīgas uz Stokholmu. Mūsu ģeniālais plāns bija no Rīgas izbraukt sestdienas, 23.jūnija vakarā, plašākai publikai pazīstams kā Līgo vakars, ar domu, ka kurš tad sestdienas vakarā dzīsies uz kautkādu Stokholmu, Jāņi iekrīt vīkendā, pirmdien visiem uz darbu, nekādas daudzdienu dzīres nesanāk. Pamatojoties uz iepriekšminētajiem argumentiem prāmja biļešu iegāde īpaši netika sasteigta, un apmēram mēnesi pirms plānotā datuma attālināti veicot ceļojuma datuma izvēli ar domu nopirkt biļetes, tallink mājaslapa nepiekāpīgi saka “NĒ”. Situācija diezgan muļķīga, jo viss taču ir tik smuki saplānots pa dienām, un tagad šitā te. Paskatāmies vēl citus variantus no Ventspils, vai no Tallinas, bet tomēr nekā. Pēc mazas ārkārtas sēdes nolemjam braukt dienu vēlāk, un zaudēto dienu atgūt vēlāk ejot gulēt un agrāk ceļoties. Tātad, 24.uzbraucam uz kuģa, un uz klāja laiski sūcot alu, vērojam skatam izzūdošo Rīgas panorāmu. Statistikai vēl varu piebilst, ka kopš kāda 1987.gada ar kuģi jūras viļņus nebiju šķēlis.
Stokholmā ierodamies pēc plāna, līst lietus, un zviedru policisti visiem no prāmja braucošajiem lietuviešu šoferiem liek pūst alkometrā. Pēc nepilnas stundas cauri darbadienas rīta sastrēgumiem tiekam līdz Vendelso, savācam Patrīciju un aidā prom, uz Norvēģiju. Ceļš ir gluds un diezgan garlaicīgs, un tā kā līst lietus un arī laiks jāiedzen, tad pa ceļam kastītes nemeklējam, tik vien kā apstājamies vienā no retajām gāzes uzpildes stacijām ieliet gāzi. Tās, atšķirībā no Latvijas, skandināvijā nav pārāk izplatītas, tāpēc plānojot ceļojumu der iepazīties ar to izvietojumu. Laimīgā kārtā mums sanāca nobraukt visu ceļu ar gāzi un izvizināt pa Eiropu pilnu bāku ar benzīnu. Vakarpusē laiks noskaidrojas un arī ceļi kļūst interesantāki — ar reljefu un gadās arī pa kādam tunelim.
tilts
Vēl Zviedrijā strauji nobremzējam pie veca dzelzs tilta, un arī gārmins mums piekrīt, ka “te kautkam ir jābūt”. Atrodam, papriecājamies par ūdenskritumu, izlokam kājas un laižam tālāk. Oslo apbraucam pa dienvidu pusi izbraucot caur pāris zem fjorda izraktiem tuneļiem — dziļi un gari. Norvēģijā ātrā braukšana beidzas reizē ar taisnajiem ceļiem, līkumojot pa serpentīniem jāuzmanās no pretīmbraucošajiem kravas auto un vietējiem šumaheriem, cenšoties neiegāzties aizā. Un kas patīkami, vēl vienpadsmitos vakarā ir patīkami gaišs lai paspētu atgūt nokavēto dienu. Tikuši garām Dālenai, sākam lūkoties pēc teltsvietas, bet nekas prātīgs neparādās, viss tāds slapjš un purvains un gluži ceļmalā arī negribas telti būvēt. Savukārt, tur kur ir smuki un pat tāda kā iebrauktuve, kāds norvēģis ir pamanījies uzbūvēt sev dāču. Pēc pāris izbrāķētiem stāvlaukumiem un purviņiem mums tomēr uzspīd laime, un atrodam burvīgu pļaviņu pie ezeriņa. Vēl pēdējais izaicinājums ir uzsliet IvetasZ telti (tā ir tāda, nu tāda… liela) un tad jau fiksi pie miera, jo nākamajā rītā agri jāceļas.

Stockholm — Dalen

viens koment?ts

Jul 10 2012

apēst zivtiņu un apsēsties.

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

kalni
Šīsvasaras ceļojuma maršruts ilgi nebija jādomā, galvenā vadlīnija bija skaidra jau sen — ar kuģi uz Stokholmu, un tad pa sauszemi atpakaļ uz Rīgu, šur-tur paviesojoties, un šo-to apskatoties. Un protams, atrodod arī kādu kārbu. Un tad, paskatoties kartē izrādās, ka Norvēģija jau turpat pilnīgi pa ceļam sanāk, un tīri vai derētu aizbraukt paskatīties, kā tad tur īsti ir. Un jau sākot zīmēt maršrutu, ceļā parādās tādas interesantas vietas, kā Kjerags un Preikestolens kuros jāuzkāpj un Ziemeļjūras piekraste ar Mannerheima līnijas fragmentiem. Un tad tālāk gar krastu līdz Kristiansandai, no kuras ar prāmi pāri uz Dāniju, un tas jau tikpat kā mājās. Paga, bet ja jau mēs braucam caur Vāciju, tad jau jāaizlaiž arī līdz Schloss Bedheim apraudzīt senos draugus, un ja jau maršruta parādās Schloss Bedheim, tad turpat jau arī Čehija, kurā nekad nav būts, un cik tad var caur to briesmīgo Poliju kratīties, jāpaskatās kā Čehi dzīvo un garšīgo Zlatoprāmenu japagaršo klātienē. Perfekts plāns desmit dienām, kuram vēl pa vidu pamanījās iespraukties GeoGames 2012 Geo-Megaevents Leipcigā. Visu paspējām — pat uz nokavēto prāmi, visur bijām — pat Vācijas mazākajā pilsētā (uzminiet, kā to sauc?), visu redzējām — arī Prāgu tumsā, visu piedzīvojām — arī pērkona negaisu katru nakti. Un protams, neiztrūkstoši apmaldījāmies Vācijā uz autobāņa.

viens koment?ts