August, 2011 arh?vs

Aug 31 2011

krievijas epizodes — VIII. saruna benzīntankā.

ierakst?ja kategorij? hronika

vienā no īsajām apstāšanās reizēm benzīntankā, lai tikai ielietu degvielu, blakus apstājās melns sestais žigulis. tā kā ceļā bijām kādu nedēļu, tad pie pastiprinātas uzmanības jau bijām pieraduši — raibi autobusi izraisītu interesi pat visgarlaikotākajā bankas darbiniekā. šoreiz gan no žiguļa izrāpās ne gluži baņķieris, bet gan tāds ādas žaketē un kepkā tērpies neliela auguma melnīgsnējs vīrelis. pie mums tādus sauc par čigāniem, bet tur, spriežot pēc auto numura zīmes, tie laikam ir kazahi. tātad, pienāk šis te vīrs klāt, smaidīgs tāds viss, pilnīgi kā saulīte, divas rindas spožu zelta zobu — tātad tomēr baņķieris, un sāk runāties — no kurienes braukuši, uz kurieni, cik ilgi, vienvārdsakot nekā oriģināla. onka ar lietpratēja aci ievērtē tehniku, sarunas uzturēšanai painteresējas par šādām tādām tehniskām niansēm. ap to laiku benzīns jau ir salijis bākās un mēs sākam rausties iekšā savos braucamrīkos, kad kazahu baņķieris sper vaļā gadsimta piedāvājumu — “varbūt jums vajag kartupeļus, burkānus? man ir bagāžniekā, lēti atdošu? jeb varbūt gultas veļu, palagus, dvieļus? ļoti labs, kvalitatīvs audums, vajag ko?” diemžēl sarūgtinājām kungu, un noraidījām šo izdevīgo piedāvājumu.

koment?ru nav

Aug 30 2011

apdrošināts. drošībā.

ierakst?ja kategorij? ferrum,stils

drošība

koment?ru nav

Aug 26 2011

filmora brālēns.

ierakst?ja kategorij? ferrum,stils

uaz


uaz

koment?ru nav

Aug 24 2011

krievijas epizodes — VII. čurkas.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

burjats
tipisks burjats. fotogrāfēja Zais. vai arī Ucis?

2011.gada 7.jūlijs, oļhonas sala

šī bija diena, kad aptaujājuši vairākas instances, tajā skaitā pastu ar vāciski runājošu pastnieci, konstatējām skumju faktu, ka baikāla tūrisma metropolē hužirā tiešām nav neviena bankomāta, un nekādu iespēju veikt neskaidras naudas norēķinus. pārskaitījām Lienes naudu (viņa bija vienīgā ar skaidru naudu) — sanāca tieši trijām biļetēm līdz irkutskai un vēl par viesnīcu norēķināties. autonomas, velonomas un citi prieki automātiski nosvītrojās, un nekas cits neatlika, kā doties nelielā pastaigā uz kalnu ezeriņu salas vidienē, nieka 12 km taisnā līnijā. pasākums gan mazliet ievilkās, un 22 kilometrus nočāpojām nieka septiņās stundās, reāli aplaužoties pie dubļainas plančkas gaidītā ezera vietā. noguruši un izslāpuši iznācām uz lielceļa un uzsākām soļot hužiras virzienā, apdzenot līdzīgu tūristu grupu. kādu laiku uz šosejas bija miers un klusums, jo satiksmes plūsma ir atkarīga no prāmju kustības. tad vienā brīdī tālumā parādījās pirmās mašīnas — acīmredzot bija pienācis prāmis. sākām stopēt, un jau kāda otrā mašīna apstājās un paņēma Lauru un Lieni, bet pēc divām minūtēm arī es jau sēdēju nākamajā auto. par to tad arī stāsts.
auto pats bija diezgan svaigs japāņu parketnieks, marku nepateikšu, kurš viņus visus var atšķirt. japāņu auto taipus urāliem jau nav nekas īpašs, bet šis konkrētais, atšķirībā no vairākuma, bija ar stūri kreisajā pusē. pie stūres sēdēja tāds kā vietējais uzņēmējs, kungs ap gadiem piecdesmit, baltā kreklā ar šlipsi, un viņam blakus, cik varēju noprast no sarunas — viesis. abi divi bija visīstākie burjati — tādi, kā bildē, bet runāja čista krieviski. knapi biju apsēdies, kā jau atskanēja jautājums: “no kurienes tu esi?” atbildēju, ka no rīgas, un pie stūres sēdošais vīrs pilnīgi palēcās: “kā, no pašas rīgas? šitā te ar kājām, vai?!” atbildēju, ka tomēr nē, esmu ieradies ar auto, bet redz tā gadījās, ka auto tagad brauc bez manis. turpmākā saruna gan vairāk pārvērtās par pie stūres sēdošā kunga stāstu savam viesim par latviju, ik pa laikam paprasot man apstiprinājumu. stāsts bija apmēram sekojošs: “o, latvija, jā, vieglas uzvedības sieviete, tur ir skaisti! es tur biju divas nedēļas septiņdesmit ceturtajā gadā, vepils, ja, pareizi? divsimts kilometrus no rīgas, vaine? jā, nu vepils ir fantastiski skaista pilsēta — jūra, ielas asfaltētas, vieglas uzvedības sieviete, gājējiem trotuāri, viss vieglas uzvedības sieviete, tīrs, kārtīgs, eiropa, vieglas uzvedības sieviete uz vīrieša dzimumlocekļa! pareizi? ieej veikalā, a tur, vieglas uzvedības sieviete, plaukti pilni, cilvēku nav — es uzreiz, vieglas uzvedības sieviete, divas pakas uz māju nosūtīju! un kādi tur ir ceļi, vieglas uzvedības sieviete, asfalts gluds kā galds, vieglas uzvedības sieviete, nevienas bedrītes, var reāli atvilkt uz vīrieša dzimumlocekļa, ne tā kā te, vieglas uzvedības sieviete, pa bedraino granteni. un tur arī, kārtība, vieglas uzvedības sieviete, viņi neskrien, ievēro noteikumus! autobuss trīs stundas līdz vepils brauca, es, vieglas uzvedības sieviete, šoferim saku — ko tu nebrauc ātrāk? a viņš man, vieglas uzvedības sieviete, atbild, ka te ne vīrieša dzimumlocekli ātrāk nedrīkst! iedomājies? es tak, vieglas uzvedības sieviete, tur pa pusstundu būtu aizbraucis, vieglas uzvedības sieviete!” tādā stilā viņš turpināja sajūsmināties par latviju vēl kādu brīdi, līdz atkal pievērsās man: “klausies, a kā jums tur visi šitie armēņi un azerbaidžāņi, daudz sabraukuši?” “nē” atbildu, “tie pie mums nebrauc”. atzinīgi pakratījis galvu vīrs noteica “pareizi ir, tos čurkas nevajag laist iekšā! mums gan te, vieglas uzvedības sieviete, viņu pilns!”

Baikāls 2011, 19.diena

4 koment?ri

Aug 23 2011

krievijas epizodes — VI. kā atrast kuģi.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

2011.gada 4. — 5.jūlijs, Severobaikaļska, Ņižņijangarska.
komēta
pēc četrpadsmit dienu brauciena, stāvot baikāla krastā, bija skaidrs, ka atlikušajās astoņās dienās nekāda ekskursija un akmeņu krāmēšana austrumu krastā vairs nespīd, pārāk riskanti un varam nepaspēt uz lidmašīnu. lai šīs astoņas dienas padarītu krāsainākas un dažādotu izmantoto transporta klāstu, nolēmām daļu baikāla šķērsot ar kuģi. neatceros, no kurienes bija šī informāciju, taču mītiskais kuģis no severobaikaļskas uz irkutsku tika minēts kā iespējamais evakuācijas plāns kopš paša ekspedīcijas sākuma, bet nekādas sīkākas informācijas par baikāla kartē iezīmēto raustīto kuģu ceļu nebija. tad nu ceturtā jūlija rītā, uzreiz pēc brokastīm (~ap 14:00) sākām aptaujāt satiktos vietējos iedzīvotājus. pirmie uzradās paši, mēs vēl nebijām novākuši mīlestības kalnā uzslieto nometni, kad ar žiguli ieradās trīs ne pārāk skaidri vīreļi. sākumā bija parasta saruna ar apstākļu noskaidrošanu, kas mēs tādi un kāpēc, un vai var apbraukt apkārt baikālam, un kādi otrā pusē ceļi un tā tālāk, līdz nonācam pie jautājuma par kuģu satiksmi ar irkutsku. es uzdevu tiešu jautājumu, vai tāds kuģis vispār ir, kā viņu var atrast un kad viņš iet. vīri rādīja mazliet apjukušas sejas, un sniedza ne pārāk skaidras atbildes — “jā, komēta iet, katru otro dienu, kad biju maziņš, ar mammu braucām uz irkutsku, jā. piestāj tur, kur agrāk bija zvejas osta, tagad armijas daļa.” ļoti aptuveni paskaidrojumi. līdzīgas atbildes saņēmām arī no vairākiem citiem pilsētā sastaptiem cilvēkiem, tika minēti dažādi atiešanas laiki un dienas, arī aplūkojot norādīto piestātni neko jaunu neuzzinājām — nekādas norādes, ka te vispār kāds kuģis piestāj. aprunājoties vēl ar dažiem vietējiem “jūrniekiem”, uzzinājām ka pāris reizes nedēļā komēta te garāmbraucot piestāj, bet var arī nepiestāt, tāpēc labāk doties uz ņižņijangarsku, kur tam kuģim ir tāds kā galapunkts. ņižņijangarskas piestātnē arī nekas neliecināja par regulāriem pasažieru pārvadājumiem — tukša piestātne, ar dažiem zvejas kuģiem un laivelēm. galu galā tomēr izdevās atrast kompetentu personu, pat vairākas — piestātnes sargu būdā rezidējošās tantiņas apstiprināja komētas esamību, un ka tā kursē divreiz nedēļā — trešdienās un sestdienās, un atiet 7:40. un kas pats interesantākais — trešdienas rītā uzkāpuši uz kuģa ko mēs ieraugam? jā tas ir kuģa kursēšanas grafiks, ar precīziem pienākšanas un atiešanas laikiem! jo kur gan vēl to sarakstu lai liek, ja ne uz kuģa?
baikāla ūdeņi
tieši tāda pat situācija atkārtojās arī baikāla otrā galā, kad gaidījām prāmi, lai pārceltos no ļistvjankas uz portbaikālu — atnācām uz norādīto vietu, kur tikai pielietojot dedukciju, jeb kā to krievijā dēvē — čuju — var nojaust, ka tā ir prāmja piestātne. pulkstenis rādīja tā ap sešiem vakarā, pūta auksts vējš un taisījās uz lietu. no prāmja ne miņas. un arī citu braukt gribētāju nav. tā mēs notirinājāmies kādas divas stundas, līdz piestātnē ieradās vēl viena dāma, kura ievīstījās ciešāk savā vējjakā un nolīda aizvējā pie krūmiem uzpīpēt. pēc viņas nesteidzīgās uzvedības varēja saprast, ka viņa kautko gaida, un iespējams, ka prāmi. tāpēc gāju pavaicāt, vai šovakar prāmis vēl būs, un cikos. jā, viņa apstiprināja, prāmis būšot 20:45, vēl mazliet jāuzgaida. un tieši tā, ap 20:40 piestātnē pēkšņi saradās lērums brauktgribētāju, daži pat ar auto, un upes pretējā krastā parādījās ilgi gaidītais prāmis. un ko mēs ieraudzījām uzkāpuši uz prāmja? jā, elegantu, kokā grebtu prāmja kustības sarakstu.
saraksts
kā atklājās atgriežoties rīgā, lai arī cik dīvaini tas neliktos, pakaļpalicēji, konkrēti mūsu radiocilvēks Raimonds (tas kurš autoziņu raidījumos stāstīja visādus faktus) pat bija pamanījušies augstāk minēto kuģu sarakstus uzrakt pat internetā.
tātad, ja ir plāns krievijā pabraukt ar kuģi, tad jārēķinās ar visnotaļ rūpīgu izpētes un novadpētniecības darbu, jārezervē pāris dienas brīva laika un jābruņojas ar pacietību un piemērotu apģērbu.

viens koment?ts

Aug 23 2011

amazoņu māja.

ierakst?ja kategorij? stils

lamezon
diemžēl reti sanāk pastaigāt pa rīgas centru, vakar kā reiz tāds gadījums gadījās, un acīs iekrita kārtējais stila brīnums uz čaka ielas: La Mezon. pēc skatloga spriežot, iekšā apģērbu veikals, savukārt nosaukums velk paralēles ar franču la maison (māja) izrunas attēlojumu. jeb tur būtu kāds sakars ar amazonēm?

koment?ru nav

Aug 10 2011

plankings.

ierakst?ja kategorij? ferrum,stils

planking

4 koment?ri

Aug 09 2011

mūsu biogrāfija.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

BAM

koment?ru nav

Aug 04 2011

velotransportieris.

ierakst?ja kategorij? ferrum,stils

veloštelle
praktiska velo štelle, redzēta eiropas rietumpusē, tikai viena nianse — auto numurs noslēpies :)

viens koment?ts

Aug 04 2011

sakvojaž lend.

ierakst?ja kategorij? stils

sakvojaž lend

koment?ru nav

turpu »