Jul 22 2011

krievijas epizodes — II. sļuģankas stacija.

ierakst?ja 8:44 am kategorij? hronika,stils

stacija
2011.gada 11.jūlijs, sļuģankas dzelzceļa stacija, pirmais cēliens — biļešu kase.
pavadījuši pēdējo nakti baikāla krastā, posāmies braukt uz irkutsku, un ne ar ko citu, kā ar vilcienu. iepriekšējā vakarā bijām izpētījuši dīvaino vilcienu sarakstu ar kādiem padsmit dažādiem vilcieniem, bet tā arī gudrāki nekļuvām — tālsatiksmes vilcieniem pienākšanas un atiešanas laiki pēc maskavas laika, stacijas pulkstenis arī rāda maskavas laiku, bija slinkums rēķināt, cikos tad nāk tas vilciens uz irkutsku. tā nu no rīta sagaidījām brīdi kamēr nelīst, salocījām telti un teciņiem uz staciju. stacijā, uzmetuši īsu skatienu nesaprotamajam vilcienu sarakstam nolēmām rīkoties vienkāršāk — iet pirkt biļeti uz pirmo pareizajā virzienā ejošo vilcienu. domāts darīts, skatos — kase ir, un kautkāds vīrelis pērk biļeti. nu lai pērk, nodomāju, un nostājos kādu metru aiz viņa, nu kā pie mums bankā ierasts, lai netraucētu kungam operēt ar pa visu leti izklāto maka saturu un tā. jāpiezīmē, ka konkrēta telpa diezgan paliela, labiekārtota, divas kases pie vienas sienas, vilcienu saraksts pie otras, apmeklētāji mēs trīs un kungs pie kases. ilgi nebija jāgaida, kad stacijā iebrāzās vēl divi personāži un, tā teikt, aizlīda man garām un ar savu dokumentu čupu arī izklājās uz kases letes. es draudzīgi aizrādīju, ka es te tomēr stāvu rindā, un iespraucos starpā. atbildē saņēmu šķību skatienu un kautkādu nesaprotamu purpināšanu. pa to laiku iepriekšējais biļešu pircējs bija ticis pie kārotā braukšanas dokumenta un atbrīvoja vietu man. aiz lodziņa sēdēja cēla, baltā blūzē ar oao ržd rotājumiem rotāta madāma labākajos gados, un neskatoties uz to, ka ir kasiere, kura pārdod biļetes, izskatījās ļoti aizņemta darbā. tā kā taipusē nav pieņemts sveicināties vai kā savādāk izrādīt laipnību, tad šāvu ārā “tri biļeta do irkutska!”. kasiere paskatījās uz mani ar baltu aci, bet neko nekomentējot sāka klabināt datora taustiņus, un pēc brīža piedāvāja vilcienu pēc četrām stundām. teicu ka der, lai dod biļetes. vēl pāris klabinājieni, un tad viņa mani pārsteidza nesagatavotu — “vaš dokument daiķe!”. gandrīz jau izbrīnījos, bet nu krievija tomēr, un ilgi nedomājot iedevu vadītāja apliecību. sanāca pilnīgi tāds kā duelis, kurš kuru izbrīnīs vairāk, jo kasiere pārsteigta grozīja rokās manu vadītāja apliecību, uz kuras itkā viss ir, bet tomēr kautkas trūkst. viņa jau pagriezās pret datoru, lai sāktu sensitīvo datu ievadi, bet tad pēkšņi atcerējās un “a gģe astaļnije?”. palūdzu, lai meitenes iedod pases, kuras atvērusi kasiere gandrīz jau atplauka smaidā, bet tad paņēmusi atkal manu vadītāja apliecību, rāda to man un prasa “a gģe vaša viza?”. nēnu… ja jau vajag, lūdzu, varu iedot arī savu pasi. pēc brīža visi dati bija savadīti, vietas rezervētas un biļetes izdrukātas, nonācam pie maksāšanas procesa — kasiere nosauca summu, teiksim tā, ne pārāk adekvātu piedāvātajam servisam, taču ar to jau bijām samierinājušies, ka krievijā māk noteikt kosmiskas cenas. palūkojos makā, bet tā kā uzlīme uz kases lodziņa vēstīja ka šeit pieņem dažādas norēķinu kartes, tad informēju kasieri, ka maksāšu ar karti. atbildes reakcija bija nikns skatiens un sašutuma pilns šņāciens, kasiere pagrāba karti un dusmīgi sāka klabināt datoru. rezultātā jau nekas traks nebija, parasta transakcija bez problēmām, tā ka nesapratu, par ko tāds naids.
otrais cēliens — uzgaidāmā zāle.
nopirkuši biļetes, gājām pastaigāties pa pilsētu, paēst brokastis un paspļaut ķiršu kauliņus baikālā. kamēr tik jauki pavadījām laiku, atkal uznāca lietus, tā ka nācās vien raiti kātot atpakaļ uz jauko stacijas māju un izklāties uz smalkajiem ādas dīvāniem. uzgaidāmā zāle, tāpat kā visa stacijas ēka bija pārsteidzoši smalki izremontēta, ar ādas dīvāniem, marmora grīdām un koka apdari. riktīgi pa smalko. nu lūk, tātad mēs tur tādi tūristi vienā dīvānā iekārtojušies garlaikojamies, skatāmies seriālu, lasām grāmatu un ko tur vēl, te pēkšņi no aizkadra uznirst galvenā stacijas dežuranta otrā vietnieka vecākā asistente un paziņo, ka uzgaidāmā telpa ir par maksu, astoņpadsmit rubļi stundā (~32 santīmi), lūdzu nāciet samaksāt pie lodziņa. tajā brīdī mēs, kā jau tūristi no aizrobežas neko nesapratām, un ignorējām šo informāciju. pēc minūtēm desmit neatlaidīgā dāma ar to pašu vēstījumu uzradās vēlreiz, bet arī bez rezultāta. nākamo mēs jau gaidījām dežūrmilici, kurš jau iepriekš bija manīts slaistoties pa staciju, bet tā arī nākamo divu stundu laikā neviens mūs vairs netraucēja, ja nu vienīgi par traucēšanu neuzskata bariņu ar krievu jauniešiem, kuri visai uzkrītoši, bet tomēr savā ziņā kautrīgi mēģināja uzsākt ar mums komunikāciju un atšifrēt, no kurienes mēs esam. sākās viss ar to, ka Liene mierīgi rakstīja kladē to ko viņa tur rakstīja, un blakus sēdošie puiši bija neizpratnē par jocīgajiem, nekrievu burtiem. sākās dažādi minējumi, ka mēs droši vien esam vācieši, vai varbūt angļi. tas viss tika apspriests gana skaļi, un ik pa laikam no kautkurienes atskanēja kāds “hello”, vai “jū ār… ēēē, hu ju ār? bļa nu” apmēram tā. bet tā kā tas viss tika adresēts vai nu griestiem, vai arī frāzes tika iepītas savstarpējās sarunās, ar acs kaktiņu vērojot, kāda būs mūsu reakcija, tad mūsu reakcijas vienkārši nebija. būtu nākuši runāties, gan būtu papļāpājuši.

3 koment?ri

3 koment?ri ierakstam “krievijas epizodes — II. sļuģankas stacija.”

  1. Lienchaon 25 Jul 2011 at 7:15 pm

    Interesanti vai par maksu tikai tūristiem vai arī vietējiem :)?

  2. arnisvon 26 Jul 2011 at 9:07 am

    arī vietējiem, bet tie arī neņēma aizrādījumus galvā.

  3. Sapnison 26 Jul 2011 at 9:59 pm

    zomg 18 rē par ādas dīvānu, droši vien uz to sapelnījuši tam glaunajam remontam 🙂 bet nu ar jauniešiem jau varēja pakomunicēt, bļe, pro germaņiju pastāstīt, par hitleru

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t