July, 2011 arh?vs

Jul 29 2011

skabarga acī.

ierakst?ja kategorij? stils

G
kā mani besī, ka G burtam mīkstinājuma zīmi liek nevis komatiņu apakšā, bet kā Š burtam augšā! vakar lasīju vienu kopumā jauku grāmateli, bet nu šī lieta dūrās acīs. Par laimi lielākajā daļā datorā lietojamajos šriftos šis jautājums ir sakārtots, bet tomēr gadās speciālisti, kuri māk uzzīmēt arī Ģ burtu ar mīkstinājuma zīmi augšpusē.

5 koment?ri

Jul 28 2011

čipšus?

ierakst?ja kategorij? stils

šašliks
čipši ar šašlika garšu

mazsālīti gurķīši
čipši ar mazsālītu gurķu garšu

koment?ru nav

Jul 27 2011

kafejnīca drosmīgajiem.

ierakst?ja kategorij? stils

pie mums nešmaucas! nu nemaz nemaz.

viens koment?ts

Jul 27 2011

krievijas epizodes — IV. pedagoģija

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

2011.gada 25. jūnijs, pilsēta Bakal, urālos pie lielās bedres.
apskatījuši mazo, tikai 180 m dziļo bedri, izlīkumojām pa kalniem, un izbraukuši cauri pilsētai, apstājāmies mīlestības laukumā. par to, ka tas ir mīlestības laukums liecināja dažādas liecības — uzraksti uz sienām “я люблю тебя маша”, izmētāti lietoti prezervatīvi un tukšas dzērienu pudeles. no šī laukuma bija tikai mazliet jāpakāpjas, lai nokļūtu lielās bedres pašā malā, un skats pavērās tiešām iespaidīgs — bedre bija tik dziļa, ka tai dibenu nevarēja saskatīt. tā nu mēs tur jūsmojām par akmeņaino ainavu, fotogrāfējāmies, pamētājām gan mazākus, gan lielākus akmeņus, novēlām arī nelielu klintsbluķi, un vispār kopumā labi pavadījām laiku. tajā pat laikā objektu aplūkot ieradās arī kāda vietējā ģimene, pēc skata diezgan zolīds pāris, pilnīgi tādi kā inteliģenti no skata, ar diviem bērneļiem tā uz gadiem astoņiem. kamēr vecāki skaitīja kamazus, brālis ar māsu uzsāka nelielu jandāliņu turpat kraujas malā, uz ko visai asi reaģēja māte, saķerot meitu aiz rokas un gana skaļi aizrādot, ka šādi spēlēties uz klints malas ir bīstami: “ты щто блядь сука совсем охуела дебилка?!” mazā, protams, īpaši nepārdzīvoja par aizrādījumu, toties es gan biju diezgan pārsteigts.

2 koment?ri

Jul 26 2011

мож’ пивка?

ierakst?ja kategorij? stils

rīgas alus

4 koment?ri

Jul 25 2011

krievijas epizodes — III. kuģīša bufetniece.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

komēta
2011.gada 6.jūlijs, baikāls.
tātad, atvadījušies no tiem, kas paliek krastā, uzsākam kuģojumu no ņižņijangarskas uz oļhonas salu ar senlaicīga paskata siltumgājēju uz zemūdens spārniem, vārdā komēta-15 (Теплоход на подводных крыльях КОМЕТА). pēc Pētera minējuma, iepriekšējie 14 jau ir nogrimuši. pats kuģītis tiešām kā no kādas septiņdesmito gadu filmas, varbūt linolejs nomainīts. nu lūk. tātad, kā iepriekšējā vakarā tikām noskaidrojuši, tad izbrauciens līz oļhonas salai maksās 3400.00 rubļus (~62 latus), ko darīt, vajag. uzkāpjam uz kuģa, ieņemam vietas, pamājam palicējiem, pie mums pienāk stjuarte un piedāvā nopirkt biļetes. turklāt ir varianti — jums vajag biļeti, vai lētāk? protams, ka lētāk — nu tad 3000.00 (~54 lati).
iekārtojamies uz diezgan ilgu braukšanu, sešarpus stundas tomēr.
bufete
sēžam ar bufeti aprīkotā pakaļgala salonā, bufetē var iegādāties tēju, snikerus, alu un roltonus. bufeti, kā jau noprotat, apkalpo būdīga bufetniece, dažam klientam uzsmaidot lišķīgi piemīlīgu smaidiņu, cita virzienā atkal raidot dusmu zibeņus. kādu pusstundu pastrādājusi un papļāpājusi ar stjuarti, bufetniece nolēma uz trijām stundām slēgt ēdināšanas iestādi un iet atpūsties, iznākšanu no bufetes izveicot tupus izlienot pa mazām durtiņām zem letes. turklāt viņa to darīja tik veikli, ka knapi paspēju noķert kadrā.
bufetniece lodā
ārā lija lietus un nekāda jaukā vasaras diena nebija, salonā visi drebinājās un daži pat pamanījās ievērties guļammaisos, un ar nepacietību gaidīja kad atvērsies tā sasodītā bufete, lai tiktu pie siltas tējas. precīzi 12:48, kā jau ar roku rakstītajā zīmītē bija solīts “bufet zakrit do 12:30″, ieradās bufetniece un veikli izšmaukusi pa zemletes durtiņām, sāka rosīties pa savu aizgaldu — uzlika varīties ūdeni un atšuva jau rindā gaidošos klientus, jo ūdenim taču ir jāuzvārās, smērēja desmaizes un jautri čaloja ar stjuarti. mēs skatoties kā top desmaižu kalns, nospriedām, ka varbūt tomēr te būs tāda ekstra kā lidmašīnā, un izdalīs pārsalušajiem pasažieriem vismaz tēju ar kādu desmaizi, bet nē, nē, nesapņojiet, desmaižu kalns pazuda bufetnieces un stjuartes māgās. salona pretējā stūrī sēdošais jauneklis, ar kuru iepazināmies mazliet vēlāk, vārdā Paša, vienā brīdī neizturēja, un piegāja pie bufetnieces kautko runāt. bufetniece uz brīdi pazuda kautkādās blakustelpās un atgriezās ar zili rūtotu vilnas segu. acīmredzot tas nebija gluži gaidītais, un no Pašas stūra atskanēja diezgan agresīva lamāšanās, precīzi saprast neko īsti nevarēja dēļ skaļā dzinēju trokšņa, bet nu bufetnieces balss Pašu pārspēja vismaz divreiz. kā Paša pēc tam atstāstīja, tad viņš esot izteicis nosodījumu par zemo servisa līmeni attiecībā pret cenu, un vai tad tiešām nevar ieslēgt salonā apkuri, jo taču visi jau ir pārsaluši, uz ko dabūjis pretī diezgan labu vētru. visu atlikušo ceļu bufetniece viņam ik pa laikam veltīja iznīcinošus skatienus.

2 koment?ri

Jul 22 2011

krievijas epizodes — II. sļuģankas stacija.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

stacija
2011.gada 11.jūlijs, sļuģankas dzelzceļa stacija, pirmais cēliens — biļešu kase.
pavadījuši pēdējo nakti baikāla krastā, posāmies braukt uz irkutsku, un ne ar ko citu, kā ar vilcienu. iepriekšējā vakarā bijām izpētījuši dīvaino vilcienu sarakstu ar kādiem padsmit dažādiem vilcieniem, bet tā arī gudrāki nekļuvām — tālsatiksmes vilcieniem pienākšanas un atiešanas laiki pēc maskavas laika, stacijas pulkstenis arī rāda maskavas laiku, bija slinkums rēķināt, cikos tad nāk tas vilciens uz irkutsku. tā nu no rīta sagaidījām brīdi kamēr nelīst, salocījām telti un teciņiem uz staciju. stacijā, uzmetuši īsu skatienu nesaprotamajam vilcienu sarakstam nolēmām rīkoties vienkāršāk — iet pirkt biļeti uz pirmo pareizajā virzienā ejošo vilcienu. domāts darīts, skatos — kase ir, un kautkāds vīrelis pērk biļeti. nu lai pērk, nodomāju, un nostājos kādu metru aiz viņa, nu kā pie mums bankā ierasts, lai netraucētu kungam operēt ar pa visu leti izklāto maka saturu un tā. jāpiezīmē, ka konkrēta telpa diezgan paliela, labiekārtota, divas kases pie vienas sienas, vilcienu saraksts pie otras, apmeklētāji mēs trīs un kungs pie kases. ilgi nebija jāgaida, kad stacijā iebrāzās vēl divi personāži un, tā teikt, aizlīda man garām un ar savu dokumentu čupu arī izklājās uz kases letes. es draudzīgi aizrādīju, ka es te tomēr stāvu rindā, un iespraucos starpā. atbildē saņēmu šķību skatienu un kautkādu nesaprotamu purpināšanu. pa to laiku iepriekšējais biļešu pircējs bija ticis pie kārotā braukšanas dokumenta un atbrīvoja vietu man. aiz lodziņa sēdēja cēla, baltā blūzē ar oao ržd rotājumiem rotāta madāma labākajos gados, un neskatoties uz to, ka ir kasiere, kura pārdod biļetes, izskatījās ļoti aizņemta darbā. tā kā taipusē nav pieņemts sveicināties vai kā savādāk izrādīt laipnību, tad šāvu ārā “tri biļeta do irkutska!”. kasiere paskatījās uz mani ar baltu aci, bet neko nekomentējot sāka klabināt datora taustiņus, un pēc brīža piedāvāja vilcienu pēc četrām stundām. teicu ka der, lai dod biļetes. vēl pāris klabinājieni, un tad viņa mani pārsteidza nesagatavotu — “vaš dokument daiķe!”. gandrīz jau izbrīnījos, bet nu krievija tomēr, un ilgi nedomājot iedevu vadītāja apliecību. sanāca pilnīgi tāds kā duelis, kurš kuru izbrīnīs vairāk, jo kasiere pārsteigta grozīja rokās manu vadītāja apliecību, uz kuras itkā viss ir, bet tomēr kautkas trūkst. viņa jau pagriezās pret datoru, lai sāktu sensitīvo datu ievadi, bet tad pēkšņi atcerējās un “a gģe astaļnije?”. palūdzu, lai meitenes iedod pases, kuras atvērusi kasiere gandrīz jau atplauka smaidā, bet tad paņēmusi atkal manu vadītāja apliecību, rāda to man un prasa “a gģe vaša viza?”. nēnu… ja jau vajag, lūdzu, varu iedot arī savu pasi. pēc brīža visi dati bija savadīti, vietas rezervētas un biļetes izdrukātas, nonācam pie maksāšanas procesa — kasiere nosauca summu, teiksim tā, ne pārāk adekvātu piedāvātajam servisam, taču ar to jau bijām samierinājušies, ka krievijā māk noteikt kosmiskas cenas. palūkojos makā, bet tā kā uzlīme uz kases lodziņa vēstīja ka šeit pieņem dažādas norēķinu kartes, tad informēju kasieri, ka maksāšu ar karti. atbildes reakcija bija nikns skatiens un sašutuma pilns šņāciens, kasiere pagrāba karti un dusmīgi sāka klabināt datoru. rezultātā jau nekas traks nebija, parasta transakcija bez problēmām, tā ka nesapratu, par ko tāds naids.
otrais cēliens — uzgaidāmā zāle.
nopirkuši biļetes, gājām pastaigāties pa pilsētu, paēst brokastis un paspļaut ķiršu kauliņus baikālā. kamēr tik jauki pavadījām laiku, atkal uznāca lietus, tā ka nācās vien raiti kātot atpakaļ uz jauko stacijas māju un izklāties uz smalkajiem ādas dīvāniem. uzgaidāmā zāle, tāpat kā visa stacijas ēka bija pārsteidzoši smalki izremontēta, ar ādas dīvāniem, marmora grīdām un koka apdari. riktīgi pa smalko. nu lūk, tātad mēs tur tādi tūristi vienā dīvānā iekārtojušies garlaikojamies, skatāmies seriālu, lasām grāmatu un ko tur vēl, te pēkšņi no aizkadra uznirst galvenā stacijas dežuranta otrā vietnieka vecākā asistente un paziņo, ka uzgaidāmā telpa ir par maksu, astoņpadsmit rubļi stundā (~32 santīmi), lūdzu nāciet samaksāt pie lodziņa. tajā brīdī mēs, kā jau tūristi no aizrobežas neko nesapratām, un ignorējām šo informāciju. pēc minūtēm desmit neatlaidīgā dāma ar to pašu vēstījumu uzradās vēlreiz, bet arī bez rezultāta. nākamo mēs jau gaidījām dežūrmilici, kurš jau iepriekš bija manīts slaistoties pa staciju, bet tā arī nākamo divu stundu laikā neviens mūs vairs netraucēja, ja nu vienīgi par traucēšanu neuzskata bariņu ar krievu jauniešiem, kuri visai uzkrītoši, bet tomēr savā ziņā kautrīgi mēģināja uzsākt ar mums komunikāciju un atšifrēt, no kurienes mēs esam. sākās viss ar to, ka Liene mierīgi rakstīja kladē to ko viņa tur rakstīja, un blakus sēdošie puiši bija neizpratnē par jocīgajiem, nekrievu burtiem. sākās dažādi minējumi, ka mēs droši vien esam vācieši, vai varbūt angļi. tas viss tika apspriests gana skaļi, un ik pa laikam no kautkurienes atskanēja kāds “hello”, vai “jū ār… ēēē, hu ju ār? bļa nu” apmēram tā. bet tā kā tas viss tika adresēts vai nu griestiem, vai arī frāzes tika iepītas savstarpējās sarunās, ar acs kaktiņu vērojot, kāda būs mūsu reakcija, tad mūsu reakcijas vienkārši nebija. būtu nākuši runāties, gan būtu papļāpājuši.

3 koment?ri

Jul 21 2011

krievijas epizodes — I. jūs no zviedrijas?!

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

2011.gada 4.jūlijs, pēcpusdiena
vieta: auto rezerves daļu lielveikals severobaikaļskā
darbojošās personas: pārdevējs Vova un DomkratPēteris
situācija: DomkratPēteris ir savācis nelielu UAZ nepieciešamo rezerves daļu čupiņu, un pie kases sāk norēķināšanās operāciju, un atsaucoties uz pie ieejas durvīm redzamajām uzlīmēm sniedz pārdevējam Vovam swedbankas visa karti.
pārdevējs vairākas reizes neveiksmīgi mēģina autorizēt maksājumu, taču kautkas nefunkcionē. rezultātā Vova domīgi saraucis pieri tur rokās Pētera karti, un jautā: “а вы что, из шведции?”

viens koment?ts

Jul 17 2011

positivus 2011.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

ā, kamēr vēl neesmu aizmirsis, jāuzraksta par positivus. jau pagājšgad nesanāca pabūt festivālā, tad nu šogad visas neatliekamās lietas tika sabīdītas tā, lai vismaz ar vienu ausi tomēr salacgrīvā pabūtu. sestdienas pēcpusdienā auto plūsma ziemeļu virzienā nebija nekāda dižā, tā ka visai ātri ieradāmies salacgrīvā, un tālredzīgi nosviedām auto pilsētas centrā pie ornamentiem rotātas daudzstāvu mājas, kautkāds kultūras nams vai, nekādu uzrakstu nebija. tālāk kājām, lavierējot starp dažādu kondīciju sasniegušiem jauniešiem un diezgan labi organizētām atkritumu čupām. pa ceļam nācās vēl noklausīties pāris skaļas telefonsarunas “INEsīt, ZAČīt, NU, es tagad te jau EJU, JA…” un “es tev saku, viņš vēma, točna vēma! es pats redzēju!” un vēl līdzīgas. nepatīkami pārsteidza milzīgās ļaužu masas festivāla teritorijā, bet nu tas laikam būs jāpiecieš, ja gribās redzēt labus mūziķus. visādi citādi viss ir kļuvis lielāks un plašāks, vairāk skatuves un skatuvītes vairāk šūpuļtīklu, vairāk visādu sīkumu un tā. daudz neko paklausīties
nesanāca, ejot uz ēdamtelti piestāju paskatīties, kas ir tas slavenais kristal saund sistem — hm, nu kā lai tā pasaka… man nepatika. toties ļoti patika uz cēsu alus skatuves spēlējošie chapel club, tāds smuks rociņš bija. pēc tam bija gara pauze, kuras laikā neveiksmīgi mēģinājām satikt Artūru, satikām vairākus citus, bet tikai ne viņu. un tad jau bija arī laiks ilgi gaidītajam un jau reiz tieši turpat piedzīvotajam James — rokkoncerts no sirds, ar pilnu atdevi un abpusēji pozitīvām emocijām. ja jau reiz bijām tik tālu braukuši, tad bija arī mazliet jāuzkavējas, un jāpaskatās arī slavenais roksjop — kas tad tas tāds ir, par ko visi tik ļoti fano. hm, pēc otrās dziesmas skaņdarba tomēr pametām skatītāju pūli, tas bija kautkas nesaprotams. ja skanētu pa radio, iespējams, ka radiostaciju nepārslēgtu, bet nu kāpēc viņus bija jālaiž uz skatuves? nu ja ļoti gribās, bija taču tur visādas mazskatuvītes un tā, bet nā uz lielās?

2 koment?ri

Jul 15 2011

baikāls 2011. esmu atpakaļ.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

baikāls
lielais krievijas piedzīvojums ir piedzīvots, iespaidu, brīnumu un emociju groziņš pārpildīts, un jau tagad, divas dienas pēc atgriešanās tas jau liekas kā nereāls un fantastisks sapnis. tas taču bija tiko, kad stāvējām sastrēgumā uz maskavas apvedceļa, tiko brīnījāmies par dzelzsrūdas dziļo bedri urālos, tiko gulējām pie bama, tiko ar kaķeni šāvām akmeņus baikālā, tiko pļāpājām ar tvaika lokomotīves mašīnistu, tiko maldījāmies pa irkutskas “ķengaragu”, tiko… krievija ir jāpiedzīvo, tā nav tāda, kādu es to atceros no 1989.gada, tā nav tāda, kādu to rāda televizoros vai kādu tu to esi iedomājies. tā ir savādāka. liela, bezgalīgi liela, skaista un briesmīga vienlaicīgi, sakopta un piemēslota, bagāta un nabadzīga. es gaidīju tur ieraudzīt padomju savienību, bet nē, no tās vairs tikai palikuši simboli un birokrātija, pārējais viss ir īpašais un nesaprotamais krievijas bezpreģels un bardaks. un nevajag mēģināt to saprast, tas vienkārši ir jāpieņem tāds kāds ir un jāizbauda. un atgriežoties tēvzemē, šeit viss liekas tik jauks, tik saprotams, tik kārtīgs.
par braucienu līdz baikālam sīki un smalki rakstīs Zais, viņam viss daudz maziem burtiņiem piefiksēts, mani stāsti būs par ezera šķērsošanu no ziemeļiem līdz dienvidiem. gan jau Lienei par to arī būs viedoklis.

papildināts: bildes tur.

viens koment?ts