February, 2011 arh?vs

Feb 22 2011

zīmuļojumi.

ierakst?ja kategorij? stils

zīmuļojumi
cik es sevi atceros, jau kopš skolas sola, vienmēr ir paticis kautko uzzīmēt uz lapas malas — koledžā un universitātē visas lekciju pierakstu lapas bija sazīmētas, tagad arī reizēm uz rasējumiem trāpās pa lokomotīvītei vai kādam mošķītim. nesen šķiroju vecas studiju laika papīru kaudzes, un priecājos par zīmējumiem. turklāt pēc zīmējumu daudzuma labi var atšķirt, kuras lekcijas ir bijušas garlaicīgākas, kuras mazāk garlaicīgas. atbilstoši mašīnbūves studijām arī zīmējumi uz lapu malām ir tematiski — traktori, vilcieni, tvaika mašīnas un tamlīdzīgi.
un kā ar tevi, tu arī zīmē uz dokumentiem?

2 koment?ri

Feb 21 2011

aizver durvis.

ierakst?ja kategorij? hronika

par spīti ziemai neraksturīgajām temperatūrām mans auto pielec un dūc kā bitīte jau kuro dienu, bet lai dzīve būtu interesantāka, tas ik pa brīdim izdomā neslēgties vaļā. nu tur tipa atslēgas sasalušas un tādā garā. vai arī, ja durvis izdodas atvērt, tad tās atkal nevar aizvērt. piektdienas rītā, mēģinot aizvērt labās puses durvis, nolauzu iekšējo kliņķi. itkā jau nekas kritisks, bet lai to sīko detaļu nomainītu jāizjauc gandrīz visas durvis. vai arī ar viltību un pierunāšanu līdz milimetriem precīzo trosīti jāiekabina kliņķa aizmugurē, turklāt tādā vietā, kur klāt var tikt tikai laumiņas un ļoti mazi rūķīši. es izvēlējos otro variantu, un tas aizņēma tieši deviņdesmit minūtes, radot nepārvaramu vēlmi ieskatīties acīs bmw durvju konstruktoriem. šīrīta pārsteiguma moments bija, ka nekādi neizdevās atvērt vadītāja puses durvis, ne no ārpuses, ne no iekšpuses, nācās ierausties caur labās puses durvīm (tām, kurām ir jaunais kliņķītis). atbraucot līdz birojam, durvis tomēr izdevās atmūķēt, bet tagad tās vairs nebija iespējams aizslēgt — ne ar pulti, ne arī vairs durvīs pogu nospiest. grīziņkalnā uz ielas atstāt neaizslēgtu auto laikam nav īpaši prātīgi, nospers man vēl no bardačoka šokolādi, tāpēc sameklēju bagāžniekā brīnumlīdzekļa WD40 baloniņu (kurš paradoksālā kārtā no ārpuses bija aprūsējis), un sāku burties ap durvīm. un sanāca! durvis ciet, un tagad jāgaida līdz vakaram, un jāskatās, kādi būs nākamie joki.

koment?ru nav

Feb 17 2011

ķengarags februārī.

ierakst?ja kategorij? Bez tēmas

sen nekas interesants netika novērots, līdz vakar vakarā nācās izskriet uz pagalma stūrī esošo universālveikalu pēc dažiem vakariņu ingredientiem. ar apzīmējumu “universālveikals” es nedomāju ne rimī, ne maksimu, ne arī super neto vai ko līdzīgu. šis tiešām ir universālveikals, varētu pat teikt, ka multifunkionāls kultūras komplekss, kurā ietilpst veikals, kurā pārdod visu, frizētava, spēļu zāle, kafejnīca un vēlkautkas. viss zem viena jumta, ne pārāk lielā iekšpagalma ēkā. vakaros gan pie veikala, gan pie kafejnīcas durvīm novērojama jautra publika ar dažādiem dzērieniem un tā. nu lūk, tātad vakar aizdevos uz šo jauko iestādījumu pēc krējuma, un jau ienākot pa durvīm. bija iespēja noskatīties bezmaksas izrādi “patērētājs iebilst”, lomās kāds neapmierināts kungs pufaikā ar pusizdzertu šņabja pudeli un veikala vadītāja. mazliet nokavēju izrādes sākumu, bet galvenā doma tāpat bija skaidra — kungs pufaikā acīmredzot bija nopircis negaršīgu šņabi, jeb ievērojot jaunākās valodniecības tendences — šņabeli, un mēgināja pustukšo blašķi iemainīt pret pilnu, pret ko kategoriski protestēja veikala vadītāja. tā viņi tur kādu brīdi viens pret otru kategoriski turpināja protestēt, līdz beigās vienojās par sūdzības iesniegšanu pret piegādātāju un tā tālāk. aplausi un priekškars.
ejot mājup, mājas priekšā uz soliņa sēdēja kāds diezgan labi ģērbies kungs — nu vienkārši bija iznācis pasēdēt svaigā gaisā, mīnus deviņpadsmit grādos. un vēl man neparasta likas paveca tantiņa, tāda galīgi sirma ar štoku vienā rokā un iepirkumu somu otrā, un kūpošu cigareti mutē. es līdz šim domāju, ka smēķētāji tik ilgi nedzīvo.

koment?ru nav

Feb 16 2011

latvieši un daile dailē.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

vēl turpinot iepriekšējo faktu apkopojumu par latviešiem, japiebilst, ka latvietis mīl teātri, daili, un tie kuriem ir iemācīts — arī Raini. par dailes mīlestību vakar pārliecinājos pats, un kur gan citur, ja ne dailes teātrī, skatoties Reja Kūnija izrādi „Ja mana sieva uzzinās…” ļoti smieklīga komēdija labu aktieru izpildījumā, man patika. notikumus pārstāstīt nav iespējams, bet nu īsumā ir tā — ja kādreiz esiet redzējuši Šveiku, tad nemaz nav līdzīgi. izrāde tiešam laba, rekomendēju. paralēli izrādei, kā jau vienmēr, bija interesanti paverot arī publiku — nebija gluži pirmizrāde, un izrādi rāda arī ne pirmo sezonu, bet tomēr zāle bija izpārdota un cilvēki sēdēja pat uz skatuves (skatītāji papildvietās, ne tikai aktieri). pārsteidzoši daudz bija pensionāru, bet nav jau nekāds brīnums — jaunatnei jau tagad tikai tviteri un interneti, un vējš galvā. nē nu bija jau arī jaunieši, tā ka ar kultūru pirmajā acu uzmetienā nav tik traki. neatliekamos biznesus pa telefonu izrādes laikā arī neviens pilnā balsī nekārtoja, tik vien bija, ka vienā zāles stūrī kāds nebija izslēdzis tālrunim skaņu, un tas nejauki pīkstēja, kamēr aparāts tika izkacēts no somas visdziļākā nodalījuma un apklusināts. mums aiz muguras sēdēja pāris omītes, kuras izrādes laikā diezgan skaļi sačukstējās un komentēja notiekošo:
“rekur tā ir Džilindžera jaunā brūte” — “kura?” — “nu tā rekur, tā jaunā atrise” — “ja? a kas tas čelendžers tāds ir?”
— “skaties, skaties, rekur viņu tūlīt stieps uz skapi!”
— “Bērziņš ir tas sirmais Roberts, ja?” —” Ričards, taču, nu ja. bet es tik nevaru saprast, kurš ir Robežnieks?” — “Robežnieks ir Džordžs, to jau es uzreiz pazinu!”
nu un tādā garā, pieklusinātās balsīs visu izrādi. nu ja, un tad vēl apmēram puse skatītāju, acīmredzot, bija ārkārtīgi aizņemti ļaudis un sāka steigšus pamest zāli jau tajā brīdī, kad aktieri sāka klanīties, nemaz jau nerunājot par priekškara virināšanu. var jau saprast, valstī krīze, un ļaudīm jasteidz bīdīt biznesus un kārtot štelles. arī desmitos vakarā.

koment?ru nav

Feb 16 2011

tādi tie latvieši ir.

ierakst?ja kategorij? bibliothèque,citāti

jāpieraksta, lai neaizmirstas. atradu tur

Latvietis ir balts, īpaši tautu meita, kas balta vien staigā.
Latvietis tērpjas baltā un pelēkā.
Latvietis ir neuzkrītošs.
Latvietim patīk saulīte vēlu vakarā.
Latvietis ir bārenis, viņa bērni bāreņi un visi dzied bāreņu dziesmas.
Latvietim patīk skumt un raudāt. Raudāja māte, raudāja meita, un asaras rotā latvieti.
Latvietis ir kungs savā dzimtajā zemē, nevienu palīgā nesauks un citam kalpot neies.
Latvietis visu dara pats.
Latvietim ir savs stūrītis un savs kaktiņš, kur ielikt bērnus par nepaklausību.
Latvietis lepojas ar kautrību, kaunību, strādību un pieticību.
Latvietim laba daudz nevajag, un tas pats nāk ar gaidīšanu.
Latvietis vienmēr otram atdod to labāko, pats priecādamies par mazumiņu.
Latvietim solīts makā nekrīt.
Latvietis mērī septiņas reizes un griež tikai vienu.
Latvietis ir apdomīgs un izvairīgs.
Latvietim patīk labi paēst.
Latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis, rasols un skābi kāposti.
Latvietis ir iecietīgs pret citu uzskatiem, ja tie sakrīt ar viņa paša.
Latvietis nav skaudīgs, pat ja viņam skauž.
Latvietim ir labi tur, kur viņa nav.
Latvietis zina, kā ir pareizi, viņam patīk kārtība un simetrija un 90 grādu leņķis.
Latvietim patīk, kā šalc zaļais mežs, jo tam ir cena par kubikmetru.
Latvietis turas pie zemes pēc pus spaiņa alus.
Latvietim ir gaiši mati un zilas acis.
Latvietis lepojas ar tīrasiņu izcelsmi.
Latvietim patīk dzeltens, zaļš, brūns visās to variācijās.
Latvietim nevar patikt zils ar sarkanu.
Latvietim īpaši dārgi senie laiki.
Latvieša gaišā nākotne ir tūkstošgadu senatne.
Latvietis dzīvo atmiņās, ļoti pieķeras lietām un skaistai pagātnei.
Latvietis ir dziedātājs, sāk jau pirms dzimšanas un vēl pēc nāves nevar beigt.
Latvietim ir vienalga, vai cūka vai druva.
Latvietis lielās, bet naudu nemaksā.
Latvietis mīl kapiņus, jo tajos būs jāguļ mūžīgi.
Latvietis ir velis….
Latvietis runā par sudrabu, bet par zeltu klusē.
Latvietis ļoti baidās būt netikumīgs…
Latvietim ir mazs cinītis, kas gāž vezumus…tikai, ko lai dara, kad viss sagāzts???

koment?ru nav

Feb 03 2011

kriminālstāsti — grīziņkalns.

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

šorīt, ap pusdeviņiem, lēkājot pa peļķēm uz darbu, pie pērnavas un lauku ielas krustojuma, otrā ielas pusē ieraudzīju rpp dežūrdāmu un kādu, apmēram vidusskolnieci. abas stāvēja pāris soļu attālumā no gājēju pārejas luksofora, policijas amatpersona kautko rakstīja, bet vidusskolniecei līdzīgā persona izskatījās diezgan sašļukusi. nodomaju, ka rpp aiz gara laika sāk ķerstīt cilvēkus, kas skrien pāri ielai pie sarkanās gaismas, skola blakus, kā nekā, audzinošais darbs jāveic un tamlīdzīgi, tāpēc nolēmu tanti nekaitināt, un apstājos pagaidīt zaļo gaismu. sagaidījis pareizo gaismu luksoforā, gāju pāri un garām abām augstāk minētajām personām. tuvplānā sašļukusī vidusskolniecei līdzīgā persona viegli šūpojās, nu gandrīz kā priede jūras krastā, un aizmiglotu skatienu lūkojās uz policistes zābakiem, kamēr policiste uzdeva jautājumus un pierakstīja atbildes. ejot garām tik dzirdēju policistes jautājumu: — un cik no tiem pulverīšiem ir kokaīns? uz ko atbildes vietā saņēma neskaidru murmulēšanu. nepietiek, ka te maukas tusē, tagad arī vēl šitādi aizmigloti kadri jau rīta agrumā uzpeld.

koment?ru nav