Jan 31 2011

desmitgadīgie stāsti — hella 1.

ierakst?ja 3:54 pm kategorij? hronika,stils

pirmdiena, divtūkstošvienpadsmitā gada trīsdesmit pirmais janvāris. ārā smuka, gandrīz saulaina ziemas diena, mīnus četri grādi, sniegs ir.
bet tieši pirms desmit gadiem, divtūkstošpirmā gada trīsdesmit pirmais janvāris bija trešdiena, un tieši tad kopā ar savu studiju biedru Artūru B. cēli ieradāmies Lipštates rūpnīcā Hella, ar grandiozu plānu — izstrādāt savus diplomprojektus un šo to arī iemācīties.
viss sākās ar godātā profesora Rudzīša telefona zvanu kāda novembra vakarā, un uzaicinājumu kopā ar Artūru B. ierasties pie viņa uz pārrunām. īsti skaidrības nebija, par ko tad mums būtu jārunā, jo visi parādi tobrīd jau bija nokārtoti, un ceturtais studiju gads jau tāda atpūta vien ir. saruna bija visnotaļ īsa un kodolīga:
— nu tā, jūs abi vāciski runājat?
— jā.
— diplomprojektu auto lukturu rūpnīcā Hella vācijā gribat rakstīt?
— jā.
— ļoti labi, tad jums pirmajā februārī jābūt Lipštatē.
nu labi, bija arī mazliet vairāk sarunas, pāris birokrātiski jautājumi ar vēstniecību par ilgtermiņa vīzu un citi sīkumi, bet globāli skatoties viss bija pārāk vienkārši. vācu puse nodrošināja transporta izdevumus, dzīvošanu, ēdināšanu un divsimts latu stipendiju mēnesī (kas bija tieši divreiz lielāka par manu tā brīža algu lampiņu rūpnīcā). decembris un janvāris pagāja atvadoties no vienas vācu lampiņu rūpnīcas un gatavojoties nākamajai, ik pa laikam paviesojoties pie Rudzīša kunga un uzfrišinot auto garajam ceļam. bija arī pāris telefonsarunas ar frau Krauzi, kura bija Hellas atbildīgā persona darbam ar studentiem. telefoniski noskaidrojām, kur, kad un cikos jāierodas, kā atrast un kam zvanīt. mēs jau bijām gatavi ierasties pāris dienas iepriekš, taču gadsimtiem koptā prūšu punktualitāte un kārtības mīlestība šādu atkāpi no priekšrakstiem nepieļāva, un mūsu ierašanās tika strikti noteikta pirmā februāra pēcpusdienā. lai nu tā arī būtu, un atvadījušies no radiem un draugiem, trīsdesmitā janvāra ļoti agrā rītā, būsim precīzi — divos nulle nulle, startējām no rīgas. tā kā tas notika tajos senlaikos, kad gps vēl bija diezgan reta parādība un vispirmākais geocaching slēpnis nebija pat gadu vecs, navigējām izmantojot žūksni ar dažādam papīra kartēm un naivi uzticoties ceļazīmēm. iepriekš uz vāciju biju braucis tikai ar autobusu, kurš pats labi zin kur jābrauc, tāpēc nekāda lielā nojausma par maršrutu nebija. viss sākās lieliski, tukša naksnīga šoseja līdz robežai, īsa dokumentu pārbaude un vēl labāka šoseja lietuvā, līdz kamēr kautkā neveiksmīgi ienavigējām kauņā, pabraucot garām pagriezienam uz marijampoli. četrdesmit minūtes pa kauņas guļamrajonu pagalmiem un ieliņām, līdz kamēr tikām atpakaļ uz pareizā ceļa. arī uz polijas robežas, ja pareizi atceros, tajā reizē nekādu starpgadījumu nebija, un jau visai drīz poļu zemē skatījāmies gandrīz tikpat skaistu ziemas saullēktu, kā šodien aiz loga. jau pirmajā pilsētā poļu luksofors mūs paņēma uz izbrīnu, pilnīgi bez brīdinājuma pārslēdzoties no zaļās gaismas uz dzelteno, un uz sarkano (toreiz vēl rīgā visi luksofori bija ar mirgojošu zaļo). gan jau, ka bija vēl visādi interesanti sīkumi, kas jau ir aizmirsušies (tā iet, ka nepieraksta). slavenais poznaņas autobānis vēl bija bezmaksas, un uz tā uzbraukuši pabrīnījāmies, ka nav nevienas ātrumu ierobežojošas zīmes, respektīvi, nebija īsti skaidrs, uz cik tad drīkst braukt. šo jautājumu atrisinājām vienkārši iekļaujoties kopējā satiksmē un izspiežot no vecā audī nereālus 180 kmh. diemžēl bānis drīz beidzās, un atkal bija jākratās starp fūrēm pa bedraino tranzītšoseju tuvāk vāczemei. ap septiņiem tikām pāri robežai, ā, toreiz vēl bija jāstāv kādā kilometru garā rindā, un tad jau pilnīgi mierīgu sirdi varēja spiest grīdā. mūsu pirmās dienas mērķis bija naktsmājas berlīnē, pie mana drauga vecākiem. māju dālemdorfā ar sabiedrisko transportu atrast ir ļoti vienkārši, ko nevarētu teikt par braukšanu ar auto. pāe neilgas ekskursijas pa naksnīgo berlīni tomēr atradām pareizo ielu un īsto māju, kur mūs jau gaidīja viesmīlīgie cilvēki ar vakariņām un siltu tēju. nākamajā rītā, uzēduši brokastis un vēl papļāpājuši ar Sebastiana mammu, nolēmām, ka laiks ir gana pietiekoši, lai vēl paspētu aizbraukt uz otru berlīnes galu, apciemot arī pašu Sebastianu. Sebastiana mamma iedalīja mums pilsētas karti un sazīmēja visādas shēmas, kā ātrāk un ērtāk aizbraukt uz karlshorstu. atvadījāmies, un braucām. bija ceturtdienas rīts, apmēram pusdesmit, un izskatījās, ka visi berlīnieši bija sasēdušies savos auto un sabraukuši ielās. uz tā fona necilie rīgas “sastrēgumiņi” vispār nav nekas. sekojot instrukcijām, izbraucām uz stadtautobahn — vismaz uz tā nekādu sastrēgumu nebija, un lai iekļautos satiksmē un nekavētu citus, atkal varēja iežmiegt grīdā. tā nu mēs joņojām pa to stadtautobahn, joņojām, garām skrēja ausfārti, umleitungi, bauštelles un tankštelles, līdz kamēr pēc apmēram četrdesmit minūšu brauciena mani nedaudz pārsteidza ceļazīme ar norādi “Steglitz / Dahlem” — veiksmīgi bijām nonākuši tajā pat vietā, kur sākām braukt. nolēmām izmēģināt laimi pilsētas ielās un daudz nedomājot, braucām nost no viltīgā autobāņa. situācija pilsētas ielās nebija daudz mainījusies, sastrēgumi joprojām strēga un nekustējās, un tā nu mēs bez liekas steigas virzījāmies cauri centram, izmetot loku gar reihstāgu, brandenburgas vārtiem (tur es izpildījos, no otrās joslas nogriežoties pa labi gar autobusa purnu, jo man tā vajadzēja), un nepagāja ne stunda, kā mēs jau bijām klāt. apraudzījuši apsirgušo Sebastianu un iedāvinājuši viņam rīgas melno balzāmu zāļu tiesai, braucām prom, jo nu jau vairs nebija ko kavēties — līdz lipštatei vēl gabals ko braukt. ar ārā braukšanu no berlīnes mums veicās labāk, un tikuši uz autobāņa turpinājām jautri dedzināt benzīnu. atceros, ka vienā brīdī runājām ar Artūru, un es viņam sāku stāstīt par autobāņu tradīcijām vietās, kur notiek brauktuves remonts: ir divas joslas — labā josla normālā izmērā, bet pa to uz 80kmh velkas fūres, un divus metrus plata labā josla, pa kuru kā traki nesas vieglie auto… un tajā momentā es jau pats pa tādu braucu — kreisajā pusē betona apmale, labajā kautkādas fūres riteņi kādus desmit centimetrus no spoguļa. bija jautri. lipštatē ieradāmies ap četriem pēcpusdienā, sazvanījām frau Krauzi, paviesojāmies Pašā Galvenākajā Hellas birojā, nokārtojām pāris formalitātes un sekojot frau Krauzes golfam devāmies uz Göthestrasse 17 — lipštates slimnīcas māsiņu kojām. daudz netrūka, lai jau pirmajā krustojumā mēs ieskrietu golfam pakaļā, jo frau Krauze, griežoties pa kreisi izdomāja palaist gājējus! iekārtojāmies gandrīz tukšajās kopmītnēs — pirmā stāva koridorā mēs bijām vienīgie, kas notika citos stāvos, nav ne jausmas.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t