January, 2011 arh?vs

Jan 31 2011

desmitgadīgie stāsti — hella 1.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

pirmdiena, divtūkstošvienpadsmitā gada trīsdesmit pirmais janvāris. ārā smuka, gandrīz saulaina ziemas diena, mīnus četri grādi, sniegs ir.
bet tieši pirms desmit gadiem, divtūkstošpirmā gada trīsdesmit pirmais janvāris bija trešdiena, un tieši tad kopā ar savu studiju biedru Artūru B. cēli ieradāmies Lipštates rūpnīcā Hella, ar grandiozu plānu — izstrādāt savus diplomprojektus un šo to arī iemācīties.
viss sākās ar godātā profesora Rudzīša telefona zvanu kāda novembra vakarā, un uzaicinājumu kopā ar Artūru B. ierasties pie viņa uz pārrunām. īsti skaidrības nebija, par ko tad mums būtu jārunā, jo visi parādi tobrīd jau bija nokārtoti, un ceturtais studiju gads jau tāda atpūta vien ir. saruna bija visnotaļ īsa un kodolīga:
— nu tā, jūs abi vāciski runājat?
— jā.
— diplomprojektu auto lukturu rūpnīcā Hella vācijā gribat rakstīt?
— jā.
— ļoti labi, tad jums pirmajā februārī jābūt Lipštatē.
nu labi, bija arī mazliet vairāk sarunas, pāris birokrātiski jautājumi ar vēstniecību par ilgtermiņa vīzu un citi sīkumi, bet globāli skatoties viss bija pārāk vienkārši. vācu puse nodrošināja transporta izdevumus, dzīvošanu, ēdināšanu un divsimts latu stipendiju mēnesī (kas bija tieši divreiz lielāka par manu tā brīža algu lampiņu rūpnīcā). decembris un janvāris pagāja atvadoties no vienas vācu lampiņu rūpnīcas un gatavojoties nākamajai, ik pa laikam paviesojoties pie Rudzīša kunga un uzfrišinot auto garajam ceļam. bija arī pāris telefonsarunas ar frau Krauzi, kura bija Hellas atbildīgā persona darbam ar studentiem. telefoniski noskaidrojām, kur, kad un cikos jāierodas, kā atrast un kam zvanīt. mēs jau bijām gatavi ierasties pāris dienas iepriekš, taču gadsimtiem koptā prūšu punktualitāte un kārtības mīlestība šādu atkāpi no priekšrakstiem nepieļāva, un mūsu ierašanās tika strikti noteikta pirmā februāra pēcpusdienā. lai nu tā arī būtu, un atvadījušies no radiem un draugiem, trīsdesmitā janvāra ļoti agrā rītā, būsim precīzi — divos nulle nulle, startējām no rīgas. tā kā tas notika tajos senlaikos, kad gps vēl bija diezgan reta parādība un vispirmākais geocaching slēpnis nebija pat gadu vecs, navigējām izmantojot žūksni ar dažādam papīra kartēm un naivi uzticoties ceļazīmēm. iepriekš uz vāciju biju braucis tikai ar autobusu, kurš pats labi zin kur jābrauc, tāpēc nekāda lielā nojausma par maršrutu nebija. viss sākās lieliski, tukša naksnīga šoseja līdz robežai, īsa dokumentu pārbaude un vēl labāka šoseja lietuvā, līdz kamēr kautkā neveiksmīgi ienavigējām kauņā, pabraucot garām pagriezienam uz marijampoli. četrdesmit minūtes pa kauņas guļamrajonu pagalmiem un ieliņām, līdz kamēr tikām atpakaļ uz pareizā ceļa. arī uz polijas robežas, ja pareizi atceros, tajā reizē nekādu starpgadījumu nebija, un jau visai drīz poļu zemē skatījāmies gandrīz tikpat skaistu ziemas saullēktu, kā šodien aiz loga. jau pirmajā pilsētā poļu luksofors mūs paņēma uz izbrīnu, pilnīgi bez brīdinājuma pārslēdzoties no zaļās gaismas uz dzelteno, un uz sarkano (toreiz vēl rīgā visi luksofori bija ar mirgojošu zaļo). gan jau, ka bija vēl visādi interesanti sīkumi, kas jau ir aizmirsušies (tā iet, ka nepieraksta). slavenais poznaņas autobānis vēl bija bezmaksas, un uz tā uzbraukuši pabrīnījāmies, ka nav nevienas ātrumu ierobežojošas zīmes, respektīvi, nebija īsti skaidrs, uz cik tad drīkst braukt. šo jautājumu atrisinājām vienkārši iekļaujoties kopējā satiksmē un izspiežot no vecā audī nereālus 180 kmh. diemžēl bānis drīz beidzās, un atkal bija jākratās starp fūrēm pa bedraino tranzītšoseju tuvāk vāczemei. ap septiņiem tikām pāri robežai, ā, toreiz vēl bija jāstāv kādā kilometru garā rindā, un tad jau pilnīgi mierīgu sirdi varēja spiest grīdā. mūsu pirmās dienas mērķis bija naktsmājas berlīnē, pie mana drauga vecākiem. māju dālemdorfā ar sabiedrisko transportu atrast ir ļoti vienkārši, ko nevarētu teikt par braukšanu ar auto. pāe neilgas ekskursijas pa naksnīgo berlīni tomēr atradām pareizo ielu un īsto māju, kur mūs jau gaidīja viesmīlīgie cilvēki ar vakariņām un siltu tēju. nākamajā rītā, uzēduši brokastis un vēl papļāpājuši ar Sebastiana mammu, nolēmām, ka laiks ir gana pietiekoši, lai vēl paspētu aizbraukt uz otru berlīnes galu, apciemot arī pašu Sebastianu. Sebastiana mamma iedalīja mums pilsētas karti un sazīmēja visādas shēmas, kā ātrāk un ērtāk aizbraukt uz karlshorstu. atvadījāmies, un braucām. bija ceturtdienas rīts, apmēram pusdesmit, un izskatījās, ka visi berlīnieši bija sasēdušies savos auto un sabraukuši ielās. uz tā fona necilie rīgas “sastrēgumiņi” vispār nav nekas. sekojot instrukcijām, izbraucām uz stadtautobahn — vismaz uz tā nekādu sastrēgumu nebija, un lai iekļautos satiksmē un nekavētu citus, atkal varēja iežmiegt grīdā. tā nu mēs joņojām pa to stadtautobahn, joņojām, garām skrēja ausfārti, umleitungi, bauštelles un tankštelles, līdz kamēr pēc apmēram četrdesmit minūšu brauciena mani nedaudz pārsteidza ceļazīme ar norādi “Steglitz / Dahlem” — veiksmīgi bijām nonākuši tajā pat vietā, kur sākām braukt. nolēmām izmēģināt laimi pilsētas ielās un daudz nedomājot, braucām nost no viltīgā autobāņa. situācija pilsētas ielās nebija daudz mainījusies, sastrēgumi joprojām strēga un nekustējās, un tā nu mēs bez liekas steigas virzījāmies cauri centram, izmetot loku gar reihstāgu, brandenburgas vārtiem (tur es izpildījos, no otrās joslas nogriežoties pa labi gar autobusa purnu, jo man tā vajadzēja), un nepagāja ne stunda, kā mēs jau bijām klāt. apraudzījuši apsirgušo Sebastianu un iedāvinājuši viņam rīgas melno balzāmu zāļu tiesai, braucām prom, jo nu jau vairs nebija ko kavēties — līdz lipštatei vēl gabals ko braukt. ar ārā braukšanu no berlīnes mums veicās labāk, un tikuši uz autobāņa turpinājām jautri dedzināt benzīnu. atceros, ka vienā brīdī runājām ar Artūru, un es viņam sāku stāstīt par autobāņu tradīcijām vietās, kur notiek brauktuves remonts: ir divas joslas — labā josla normālā izmērā, bet pa to uz 80kmh velkas fūres, un divus metrus plata labā josla, pa kuru kā traki nesas vieglie auto… un tajā momentā es jau pats pa tādu braucu — kreisajā pusē betona apmale, labajā kautkādas fūres riteņi kādus desmit centimetrus no spoguļa. bija jautri. lipštatē ieradāmies ap četriem pēcpusdienā, sazvanījām frau Krauzi, paviesojāmies Pašā Galvenākajā Hellas birojā, nokārtojām pāris formalitātes un sekojot frau Krauzes golfam devāmies uz Göthestrasse 17 — lipštates slimnīcas māsiņu kojām. daudz netrūka, lai jau pirmajā krustojumā mēs ieskrietu golfam pakaļā, jo frau Krauze, griežoties pa kreisi izdomāja palaist gājējus! iekārtojāmies gandrīz tukšajās kopmītnēs — pirmā stāva koridorā mēs bijām vienīgie, kas notika citos stāvos, nav ne jausmas.

koment?ru nav

Jan 28 2011

virtuves matemātika.

ierakst?ja kategorij? stils

mana otrklasniece arī beidzot matemātikas kontroldarbā ir tikusi pie slavenā kulinārijas uzdevuma: ir panna, uz kuras var vienlaicīgi uzkrāmēt divas maizes šķēles, un trīs maizes šķēles, kuras vajag apcept no abām pusēm. katras maizes šķēles vienas puses apcepšanai vajag divas minūtes. cik vajag laiku, lai apceptu visas trīs maizes rikas no abām pusēm? meitas piedāvātais risinājums 2 x 2 x 3 = 12 minūtes nav pareizs, un es arī īsti nepiekrītu matemātikas skolotājas “pareizajam” variantam par 8 minūtēm.

10 koment?ri

Jan 19 2011

ķengaragā joprojām ir interesanti.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

durvis
to, ka ķengarags ir diezgan šaubīgs rajons, atzīst arī paši ķengaraga iedzīvotāji un apstiprina to ar darbiem, nomainot kāpņu telpas senlaicīgās koka durvis pret modernām bruņu durvīm. lai pa vecajām koka durvīm tiktu iekšā, bija jāsaspiež noteikta izdilušu plastmasas pogu kombinācija, kods respektīvi, bet gan jau kāds dūšīgāks pilsonis tās durvis varētu atvērt tāpat. jaunajām tērauda durvīm arī ir kods ar pogām, taču kāds, to jau neviens pirms uzlikt durvis nepaziņoja, attiecīgi lai tiktu mājās, jāatrisina mistērija. itkā jau nekas traks, taču otrklasniekam mērens šoks un panika, atnākot mājās un netiekot iekšā. situācija tika atrisināta miermīlīgi, neiesaistot ugunsdzēsējus un policiju, bet kāds ir pareizais kods, vēl joprojām nav īstas skaidrības — pats vakar vakarā izmēģināju vairākus ticamus variantus, kamēr mani ielaida sašutusi pirmā stāva kaimiņiene, kura arī nav īsti apmierināta ar negaidīto inovāciju.
aizdomas par to, ka paziņojums ar jauno durvju kodu būs atrodams pastkastītē otrpus durvīm, kas būtu loģiski un raksturīgi namu apsaimniekotājiem, diemžēl nepiepildījās. par to esmu vīlies.
calibra
par auto bez riteņiem pagalmā jau rakstīju, bet šorīt gaismā un bez sniega atklājās vēl kāda interesanta nianse, kuru iepriekš nebiju pamanījis. taču par laimi latvijā ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, un nebija ilgi jāmeklē, lai noskaidrotu auto piederību — šis ir mana jaunā kolēģa vecais auto :)

viens koment?ts

Jan 19 2011

karuselis nr.3

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

karuselis
brīvdienās aiz gara laika un pēc ieraduma, ka vajag pašķūrēt, paņēmu un nošķūrēju sniegu piemājas dīķim, lai varētu pabaudīt cirkulāros ziemas priekus. ja atmiņa neviļ, tad tā bija “pastariņa dienasgrāmata”, kurā bija uzzīmēts un aprakstīts karuselis uz ezera ledus. tādu pašu, tikai mazliet mazāku un ar rokas piedziņu, nevis ar zirgspēkiem, jau trešo ziemu ierīkoju arī savā gandrīz dārzā. turklāt, ar katru gadu labāku, ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi un kļūdas. un tā kā iepriekšējais pagājušā gada pavasara plūdos aizpeldēja uz jūru, tad nācās iegādāties jaunu :)

koment?ru nav

Jan 17 2011

kriminālstāsti — lielveikala autostāvvieta.

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

vakar vakarā, tā ap septiņiem, iegriezos azūra rimī dienišķo ēdamlietu medībās. uz vispārējā lielveikalu fona tāds liels, ērts un tukšs veikals. tukšs tādā ziņā, ka maz cilvēku, tikai reizēm sanāk pakūkot rindā, jo strādā tikai divas kases. nez cik ilgi tas vēl tā būs, jo visi pārējie daudz maz jēdzīgie azūra veikali jau ir slēgti. bet ne par to stāsts. tātad, piebraucu pie veikala, noparkojos, izslēdzu auto un pirms izkāpšanas vēl novācu no auto paneļa parex kredītkarti, ar kuru kasu no logiem ledu (ko gan citu ar to var iesākt?), lukturīti un vēl sīkumus, lai nemētājas, atbildu uz pāris atjautīgiem meitas jautājumiem (no sērijas, kas ir polipropilēns, vai Maija skrien ātrāk par Zani un tamlīdzīgiem), izkāpju no auto, un aizslēdzu ar signalizācijas pulti, kura jau labu laiku dzīvo savu dzīvi, atsevišķi no auto atslēgām. aizejam, izvazājamies pa veikalu, sapērkam visādas lietas, pastāvam rindā, sapakojamies un ejam atpakaļ uz auto. pienāku pie auto, atkal ar to pašu signalizācijas pulti atveru mašīnu, sametam mašīnā iepirkumus, un sakāpjam paši. es, kā jau parasti, iekārtojos pie stūres, un kamēr bāžu kabatā roku, lai sačamdītu auto atslēgas, sev par brīnumu, mašīnas atslēgu ieraugu jau iespraustu aizdedzē. jeb, pareizāk sakot, no aizdedzes neizņemtu — acīmredzot, tā tur bija skumīgi karājusies kādas minūtes četrdesmit. tā gadās, kad atbildīgā brīdī pļāpā un nodarbojas ar citām lietām, bet par laimi, neviens ļaundaris nebija iekārojis manu veco grabažu.

4 koment?ri

Jan 14 2011

p—gals.

ierakst?ja kategorij? dzīve,stils

pasaules gals joprojām ir modē, jeb ir ļaužu pūlis, kurš to nevar sagaidīt? meklēto frāžu topā, ar kādām lasītāji te iemaldās, ilgstoši turās “pasaules gals”. varu apbēdināt, šogad nebūs.

viens koment?ts

Jan 13 2011

alūksnes kultūrprogramma brīvdienās.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

izgājušajās brīvdienās sagadījās pabūt alūksnē, un palūkoties kas tur jauns. nu ziemeļos kā jau ziemeļos, par kādu grādu vēsāks, nekā rīgā,
lielākā daļa ielu vienvirziena, sniegs ir. un kas patīkami, sniegs ir arī uz ielas braucamās daļas. tieši sniegs, nevis tā sāls putra, kas rīgā, līdz ar ko arī braukšana jo patīkamāka. alūksnē ieradāmies pavēlākā piektdienas vakarā, tāpēc viss interesantais tika atlikts uz nākamajām dienām. pirmais interesantums parādījās kārpoties ārā no kupenas, kurā biju noparkojis auto — panelī jau degošajām airbaga un bremžu lampiņām pievienojās kāda jauna, un iepriekš neredzēta signāllampiņa, un aizmugures riteņi pārstāja jautri šķiest sniegu. drebošām rokām ķēru jūzermanuāli, un sameklēju atbilstošo bildi ar parakstu, ka automatikgetriebe ir iegājis notbetriebā, un būtu vēlams apmeklēt tuvāko autoservisu. protams, kur gan vēl varētu salūzt ātrumkārba, ja ne alūksnē?! operatīvi sadzinām rokā tuvāko servisu un vel dažu meistaru kontaktus, un braucām atrādīt problēmu. diemžēl avārijas režīmā automātam strādā tikai trešais pārnesums un atpakaļgaita, līdzarko veiksmīgi nobloķējot ceļu ierakāmies jau pirmajā krustojumā. par laimi turpat patrāpījās visai izpalīdzīgs jauneklis, kurš mūs aizvilka līdz tuvākajam autoservisam. taču prieki bija īsi, jo alūksnē bija ieradies rallijs, un visi auto eksperti, noliktavas sargu ieskaitot, bija devušies to vērot. nekas cits neatlika, kā nosviest pusmirušo bembi pie autoservisa vārtiem, un doties aizlienēt no Lauras mammas veco labo audī 80. simts gadus nebiju ar tādu braucis, bija interesanti un mazliet garlaicīgi, jo īpaši līkumos, kur man likās nepierasti, ka spiežot gāzi, auto pakaļa paliek turpat, kur bijusi. (priekšpiedziņa ziemā nerullē). nu lūk. puse dienas jau bija pagājusi, un nekāda prieka meklēt slēpņus arī vairs nebija, tāpēc nervu nomierināšanai tika nolemts aizbraukt līdz ķauķu kalnam mazliet uzslēpot. jau minēju, ka alūksnes apkārtnē todien notika rallijs, un uz līkumainā lauku ceļa brīžiem sajutos kā nejauši iekļuvis rallija trasē, kad ik pa laikam garām aizšāvās kāds rallijvāģis. aizdomas apstiprinājās brīdī, kad aiz kāda uzkalniņa, ar dzeltenu vesti rotāta meitene mani nocēla no trases, respektīvi lika apstāties ceļa malā diezgan garas kolonnas galā, un tālāk ni-ni, jo tur esot dopa starts. tieši pie ķauķu kalna ceļa. un arī apgriezties diez vai sanāks, jo tagad visi rallisti brauc uz startu, un esot jāpalaiž, tā ka labāk atstājiet vien auto šeit. kas gan cits atlika, kā nolikt mašīnu, un iet aizkalniņa dopa startu lūkoties.
starts
pieļauju, ka visi vietējie autosacīkšu speciālisti un komentētāji bija sapulcējušies kādā interesantākā līkumā, jo pie starta tirinājās tikai tiesneši un pāris avārijas dienesta onkuļi. nekad iepriekš klātienē nebiju skatījies rallija startu, ne arī pašu ralliju, tad nu šoreiz piespiedu kārtā izmantoju izdevību, un kādas minūtes četrdesmit skatījos, kā pēc raķešdegvielas un spirta maisījuma smirdošas un ar salauzta helikoptera troksni trasē aiztraucās trīsdesmit dažādas rallijmašīnas, un kas pārsteidzoši — divi bmw tajā skaitā. kad visi beidzot bija aizbraukuši, ceļš bija brīvs, un varējām tikt pie kalna. kalns, kā kalns, tāds ar vēsturisku pieskaņu — inventāra noma vecā vilciena vagonveida šķūnītī un ekskluzīvs pacēlājs, pie kura jāpieāķējas ar āķi. par laimi, darbojās arī parastais “pedāļu” pacēlājs. sestdienas pēcpusdienā uz kalna bija kādi desmit cilvēki, tā ka nekādās rindās jāstāv nebija, tik vien, kā mazie igaunēni taisīja ņiguņegu. pati nogāze arī tā nekas, sniegs dabisks, balts un daudz, nekādas retraka pazīmes, un arī no paša kalna gala paveras ievērojama ainava — ļoti labs kalns, kur uzsākt slēpošanas sezonu :)
vakarā atgriežoties alūksnē, aizskrēju uz servisa pievārti savākt salauzto bemwē, lai spoguļus un riteņus pa nakti nenoskrūvē, un man par lielu brīnumu, viss atkal strādā, itkā nekas nebūtu bijis! ne kautkādas nepareizās lampiņas deg, ir visi pazudušie ātrumi, un krustojumos uzdodot gāzi var sagriezt arī auto.
hokejs
svētdienas kultūrprogrammā bija vietēja mēroga hokeja spēle — HK Alūksne pret Malienas Vilkiem. diemžēl laikapstāklis bija sagriezies mazliet nepareizi, ārā bija ap nulli un lija lietus, kā rezultātā ledus bija nekāds un arī skatītājiem nekāda liela prieka nebija. neesmu īsti futbola hokeja eksperts, bet man šķiet, ka dinamo tomēr spēlē mazliet labāk. arī šajā spēlē bija asas situācijas pie vārtiem, soda iemetieni, noraidījumi, pāris kautiņi un amizantā klauna kostīmā tērpts tiesnesis. vēl ievērības cienīgs man šķita advancētais hokeja laukums ar basketbola groziem — neredzēju gan, bet iespējams ka kāds pamanījās iemest arī kādu trīspunktnieku. spēlē viennozīmīgu uzvaru guva mājinieki, ar septiņi pret viens + salauzta roka sakaujot malēniešus.

2 koment?ri