December, 2010 arh?vs

Dec 30 2010

29.decembris.

ierakst?ja kategorij? hronika

kā jau visi daudz maz praktiski ļaudis, arī es visu lietu kārtošanu parasti atlieku uz pēdējo brīdi. tāpat arī sen iznīcināta auto norakstīšana tika atlikta un atlikta, kamēr par to vispār aizmirsu. līdz pienāca gada pēdējā nedēļa, un klausoties briesmu stāstus par bezgalīgajām rindām csdd, atcerējos par augstākminēto nekārtībiņu.
un lai nākotnē mūsu naudaskārā valsts nesadomātu piedzīt mistisko ceļa nodokli par uzskaitē esošu auto (apmēram pirms gada tāds likums tika pieņemts), vakar vakarā steidzu uz bauskas ielu pielikt šai lietai punktu. pēcpusdienā brangi sniga, tapēc nolēmu viltīgi apbraukt centra sastrēgumus pa dienvidu tiltu, kas arī brīnišķīgi izdevās, un rezultatā no grīziņkalna līdz bauskas ielai aizbraucu nepilnās 25 minūtēs, ar pārākumu noskatoties uz sastrēgumiem pretējā virzienā. nosviedis auto ielas malā, steidzos pastāvēt rindā, taču jutos stipri vīlies, jo ne pie kasēm, ne arī otrajā stāvā nekādas lielās rindas nebija, ja nu vienīgi burzma bija novērojama pie reģistrācijas apliecību izsniegšanas lodziņa, visādi citādi mierīgi. pēdējā laika novērojums par csdd — apkalpojošā personāla padzīvojušās dāmas izskatās diezgan smieklīgas, visas tādas arhisvarīgas, pilnā kaujas krāsojumā, mazliet atgādina filmas “surogāti” tēlus. bet toties visu paskaidro, un vairākkārt pārjautā “to mašīnu jūs gribat norakstīt pa visam, ja? bet tad vairs atjaunot nevarēs!” pat ja es gribētu, tas vairs nebūtu iespējams :) nu lūk, man visa šī procedūra aizņēma nieka piecpadsmit minūtes. toties, lai pasaulē valdītu līdzsvars, no bauskas ielas līdz akmens tiltam pa mūkusalas ielu braucu četrdesmit piecas minūtes. vispār jau vairāk stāvēju, nekā braucu, un klausījos uzmundrinošas ziņas par sastrēgumiem visur citur rīgā. pilnīgs dizāsters, uzsniga sniegs un pilsēta ir paralizēta. jo tuvāk nāca akmens tilts, jo lēnāka tapa kustība, tāpēc sazvanīju Lauru, un sarunājām, ka viņa nāk uz pārdaugavu, un tad izdomāsim ko darīt tālāk — tā noteikti būs ātrāk, nekā kamēr es vēl tikšu līdz vecrīgas otram galam. pēc īsas apspriedes nolēmām palikt pārdaugavā, paēst vakariņas un kādu stundu nogaidīt, lai sastrēgumi izklīst, nekā sēdēt sastrēgumā un pukoties. ap pusdeviņiem jau viss bija beidzies, vanšu tilts tukšs, centrā arī visi aizbraukuši, jau sapriecājāmies, bet šetev! — pie alfas viss tikai sākās — no alfas līdz pēdējam juglas luksoforam bīdījāmies stundu. un bez nekāda iemesla, nekādas avārijas, vai metro rakšanas darbu brīvības ielas vidū. ceļš brīvs, tikai neviens nebrauc. tāpat arī šorīt, pa tīri nošķūrētu un nokaisītu A2 šoseju daži turpina egoistiski pārvietoties ar 60kmh ātrumu arī ārpus apdzīvotām vietām. toties zināms pārsteigums bija apdzīvotajā vietā “rīga”, kur ielas šorīt bija tukšas, bez nekādām sastrēgumu pazīmēm. varbūt pēc vakardienas sastrēgumu rīkotāji ir saguruši un palikuši mājās. vispār man arī bija alternatīvais plāns šorīt braukt ar vilcienu, bet slinkums tomēr uzvarēja, un sasnidzis arī nebija nemaz tik daudz.

2 koment?ri

Dec 23 2010

Visiem Ziemassvētkus.

ierakst?ja kategorij? stils

salavecene

…un sniegbaltītes.

koment?ru nav

Dec 20 2010

ķengaraga īpatnības.

ierakst?ja kategorij? hronika

dzīvojot laukos, pilnīgi biju aizmirsis par daudzstāvu namu pagalmu īpatnībām, it īpaši par auto novietošanas specifiku. pagaidām gan vēl manas pagaidu rezidences pagalmā neesmu novērojis stingru hierarhiju, subordināciju un segregāciju — respektīvi, kurš pirmais brauc, tas pirmais novieto auto zem loga. atceros, ka vēl čiekurkalnā dzīvojot, pagalmā visas vietas bija sadalītas, visi stingri ievēroja šo kārtību un neinformēti ļaudis izpelnījās publisku nopēlumu no trešā stāva loga. vai piektā stāva loga. vai arī kāda cita stāva, atkarībā no tā, kura stāva iemītnieka iedomātā “privātīpašuma” tiesības bija pārkāptas. tajā ziņā par laimi, ķengaragā valda patīkama demokrātija. protams, pavēlāk vakarā parkot auto kautkādā pagalma stūrī pie miskastēm, pret kuru vēršas tikai mājas gala siena nav tā patīkamākā demokrātijas izpausme, bet nu lai. turklāt no piektā stāva loga ir interesanti pavērot arī dažādos auto manevrus pagalmā — kā kaimiņi parkojas, kā brauc, kā mēģina izbraukt no kupenām un tamlīdzīgi. manu ievērību pēdējās dienās ir izpelnījies kāds trešais golfs, kurš vienmēr tiek noparkots kautkā tizli šķībi — visi pārējie auto ir smuki salikti paralēli brauktuvei, tad golfs vienmēr būs nostājies slīpi, ar vienu pakaļas stūri uz ceļa. līdz šorītam tika veikti dažādi minējumi par šī golfa vadītāju, pārsvarā balstīti uz stereotipiem, bet diemžēl kļūdaini. tā bija sagadījies, ka šoreiz es biju noparkojies uzreiz aiz golfa, paralēli brauktuvei, golfs kārtējo reizi slīpi. jeb priekšā golfam, purns pret purnu. no rīta nāku uz auto, lai notīrītu sniegu no mašīnas, bet golfiņš jau smuki noslaucīts un kupena ar mazliet atrakta, lai var tikt pie stūres. kamēr es tur slauku savu dzelzsgabalu, parādās neliela auguma ūsains vīrelis pufaikā, iesviež kautko golfa bagāžniekā un ieraušas pie stūres, bet prom nebrauc. es turpinu slaucīt sniegu, un jau klusībā spurdzu, ka golfam laikam nav atpakaļgaitas, un viņš gaida, kamēr es aizbraukšu. tā nu kādās piecās minūtēs lieko sniegu biju notīrījis, bet golfs vel nebija izkustējies no vietas. diemžēl ilgāk nebija laika gaidīt, lai pārbaudītu praksē arī šo teoriju. būs jāierīko cctv :)
akjā, pilnīgi par brīnumu un galīgi nejauši atklāju, ka rezidēju vienās trepēs ar BMW elektronisko smadzeņu guru UldisA.

viens koment?ts

Dec 15 2010

parasts ziemas rīts.

ierakst?ja kategorij? hronika

šorīt ķengaragā, slaukot sniegu no auto, pilnīgi sirds sažņaudzās, ieraugot blakus stāvošo auto bez riteņiem — vēl joprojām gaišā piemiņā gadījums ar gāzbetonu šampēterī tieši pirms gada. pieļauju gan iespēju, ka auto bez riteņiem tur stāv ne pirmo dienu, vienkārši bija iesnidzis un nepamanīju. jebšu arī nē. nu katrā gadījumā jāuzmanās.
savukārt braucot uz darbu, apstājos godīgi pie sarkanās gaismas pirms lāčplēša un jēkabpils ielas krustojuma, kāreiz uz jēkabpils ielas, un tā vienkārši stāvu un gaidu zaļo, kad pēkšņi tāds kā rāviens, ne tāds kā bums. no sākuma neizpratnē palūkojos uz ātrumkārbu, vai tai būtu kautkas sakāms, bet tad atpakaļskata spogulī pamanīju arī “bums” vaininieku — mikroautobusu pa visu stiklu. acīmredzot uzripojis virsū, un spriežot pēc bums izmēra, nekas nopietns jau nav. profilaktiski pabāzu galvu pa logu un paskatījos šitā: tipa, “nu bļa, čalīt uzmanīgāk”, uz ko mikriņa šoferis atbildēja ar skatienu “upsss…kautkā neveikli sanāca”. tā nu mēs jauki parunājāmies.

3 koment?ri

Dec 10 2010

10.decembris

ierakst?ja kategorij? hronika

ārā viss balts, un man joprojām patīk, redzēs cik ilgi vēl. (te mēs varam atcerēties seno joku par sniega tīrīšanu). apstākļi ir sagadījušies, ka pašlaik epizodiski nākas rezidēt arī ķengaragā, nezinu, vai tas labi, vai ne pārāk, bet vismaz savādāk. zināms mīnuss ir piesnigušie pagalmi, kurus tā neviens īsti nesteidz tīrīt, tā arī vakar vakarā jau sešos pagalma piesnigušajā stāvlaukumā varēju iebraukt tikai pa trešo iebrauktuvi, jo pirmās divas bija vareni aizšķūrētas, turklāt pirmajā mazliet aplauzos, mēģinot pa to iebraukt. bet nekā. otrajā nemaz nemēģināju, trešā izskatījās tīri braucama. iekšpagalmu brauktuves jau arī neviens neraujas tīrīt, tā ka cik nu izbraukā, tik tur tas ceļš ir. atradu arī pieņemamu vietu, kur pieparkoties, tālredzīgi paredzot arī iespēju vajadzības gadījumā izbraukt. vajadzība parādījās vienos naktī, kad bija ātri jāaizskrien līdz centram un atpakaļ — brīnumainā kārtā pietika tikai ar slotu, tālāk jau gāja tīri labi, pat nekas nebija jārok. ar mazu ieskrējienu pārlecu sniega tīrītāja sašķūrētajai kupenai priekša pagalma izbrauktuvei, un tālāk jau ziemas prieki ar kontrolētām un nekontrolētām sānslīdēm pa tukšajām ielām. šorīt no rīta ap auto bija uzradusies kupena, galvenokārt pateicoties čaklajiem cilvēkiem, kuri bija atrakuši ceļu un savas mašīnas, īpaši nesaspringstot par citiem. bet vismaz pagalma ceļš bija izbraukāts, tā ka skatoties dažu kaimiņu mēģinājumus tikt ārā no pagalma (viens neatlaidīgi izmēģināja visus iespējamos ceļus, līdz beidzot atrada vienu pa kuru var izbraukt) notīrīju mašīnu, mazliet paraku nost kupenu un braucu stāvēt plašsaziņas līdzekļos izreklamētajos sastrēgumos, taču biju patīkami pārsteigts, ka maršrutā jāņavārti — vecrīga — grīziņakalns vienīgā aizķeršanās sanāca uz čaka ielas braucot prom no centra, jo pirmajā joslā rīgas siltuma avārijas dienests bija sarīkojis mazu disko. protams, nekāda ātrā braukšana jau nav, viss notiek tā igauniski prātīgi, taču visi brauc. un kas interesanti, vietām ielas pat ir tīrītas! redzēs, kā būs vakarā, un jo īpaši ārrīgā.

koment?ru nav

Dec 09 2010

ziema.

ierakst?ja kategorij? hronika

jipīī, beidzot ziema ir tā pa īstam, atkal sniegs līdz ceļiem un neviens vairs nemāk normāli pabraukt! toties plāns brīvdienām jau ir skaidrs — sniega lāpsta, slēpes un ragavas. būs arī jāpaprovē uzlīst uz ledus un neielūzt — un turpinot tradīciju jāsāk plānot le carrousel uz piemājas ūdenskrātuves. galvenais tagad, bez šitiem atkušņu jokiem, ja?

3 koment?ri

Dec 06 2010

ķīniešu lācītis ar zirga galvu.

ierakst?ja kategorij? ferrum,stils

zirgagalva
paralēli tam, ka es darbā zīmēju antenas, reizēm es esmu arī profesionāls lācīšu pētnieks, respektīvi, manos pienākumos ietilpst arī izpētīt, kas lācīšiem vēderā. lācīši mēdz būt dažādi, gan lielāki, gan mazāki, ir arī baltāki un melnāki (nu tādi nēģeru lācīši) un visādi citādi. nu lūk, tad nu manās rokās ir patrāpījies viens ķīniešu lācītis vārdā “cisco”, un es te taisu viņu vaļā, lai paskatītos, kas tad viņam iekšā — un ko es tur redzu? ļoti smalku ķīniešu humoru — uz pcb uzzīmējuši zirga galvu. sveiciens, tā teikt, braļukas, baltijas folklora arī jandzi krastos nav sveša.

viens koment?ts

Dec 01 2010

CDT Kartogrāfs.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

CDT Kartogrāfs
sestdiena lieliskā meiteņu kompānijā ar Lauru un Ievu (diemžēl pārējās netika) tika pavadīta šaudoties pa bauskas apkārtni, pētot kartes, trilaterējot un meklējot visādas vietas un objektus. kāpēc tādas dīvainas izklaides? nu tapēc, ka tas bija kārtējais CDT organizētais pasākums “kartogrāfs” — spēle ar orientēšanos laikā un telpā, izmantojot tikai papīra kartes, kompasus un cirkuļus, bez jebkādas elektroniskas navigācijas. tā kā jau labu laiku biju sarūpējis “jaunu” dzinēju savam nekustāmajam īpašumam salacgrīvā, tad bija plāns to beidzot izkustināt un ar to arī piedalīties šajā pasākumā, taču diemžēl ne visi UAZ, jebšu pareizāk sakot volgas dzinēji ir vienādi, līdz ar ko dzinēja maiņa nenotika tik veikli, kā gribētos, un caurgājība tika aizstāta ar dinamiku, t.i. bmw. par laimi bija sākusies ziema un visi dubļi bija sasaluši, tā ka visas dienas garumā nesastapām ar bmw neizbraucamu ceļu. tātad pasākuma starts bija brīvi pieejams no deviņiem līdz desmitiem, un dalībnieki varēja ierasties sev ērtā laikā. mums ērts laiks likās deviņi, jo tad gandrīz viss astoņu stundu kontrollaiks sanāk dienasgaismā, tikai kāda pēdējā pusstunda no puspieciem līdz pieciem sanāk tāda tumša. lai deviņos ierastos bauskā, no rīgas jāstartē astoņos, jo nevar jau zināt, kādi būs ceļi pēc negaidītās ziemas iestāšanās, un lai no rīgas startētu astoņos, no gaujas bija jaizbrauc septiņos, jo pasākuma reglaments kautkā nebija izprintējies, un to vēl vajadzēja paspēt pa ceļam izdrukāt. tiesa gan, tas notika necerēti ātri un neradīja lieku aizķeršanos. savākuši Ievu no MMP, iebraucām mūkusalas apļa statoilā ieliet degšķidrumu. to pašu tur darīja arī Lūzumpunkta komanda. ceļš līdz bauskai bija tīrs, un sēžot astē Enkura Pastniekam bauska tika sasniegta negaidīti ātri. starta placītī jau bija sapulcējusies pāris ekipāžas, un aukstumā mīņājoties gaidīja, kad pulkstenis rādīs deviņus, lai varētu sākt startēt. pirmais bija tāds kā iesildīšanās uzdevums ar apkārt bauskas pilij izvietotiem pieciem kontrolpunktiem ar izkniebējiem, no kuriem apskrējām četrus, jo piektais bija tāālu (konceptuāla kļūda). nodevuši kontrolkarti un tikuši pie uzdevumu mapes un lielās kartes, sākām studēt materiālus un funktierēt “kas tagad jādara tālāk?”. iesildīšanās nolūkā, lai saprastu kas vispār ir jādara, nolēmām sakt ar tuvakajiem, turpat bauskā atrodamajiem kontrolpunktiem O-01 un O-02, un tad jau pēc tam redzēs. O-01 bija vistuvākais, pamestas mājas augšējā stāvā novietotais kp, un dēļ bauskas satiksmes īpatnībām, neērti piebraucams pa vienvirziena ielu. bet kamēr neviens neredz, mēs piebraucām diezgan ērti, un ar objektā sastaptā, sargam līdzīgā onkuļa laipnu atļauju, gājām meklēt kontrolpunktu. kp atradām, kodus norakstījām, un braucām uz nākamo, O-02. kā jau minēju, bauska izceļas ar spēju sarežģīt autobraucējiem dzīvi, un uz vistaisnākās ielas ir uzbūvēts nekas cits kā tirguslaukums, un nākas līkumot apkārt, atkal nonākot aiz lēnā autobusa, kuru tik veiksmīgi apdzinām pirms brīža. nobraukuši pie upes, atrodam arī O-02, un nolemjam turpināt ceļu grenctāles virzienā, un aplasīt tur pa ceļam atrodamos O punktus un saločai vienu D punktu. O-04 grenctāles pienotavā un O-07 zluktenes muižā atrodam ātri, bez aizķeršanās šķērsojam arī robežu, un garam braucot uzsmaidām arī robežsargu postenim aiz mežiņa — viņiem jau ir kāds igauņu klients, un mūsu pases paliek mums kabatās. turpat jau arī gar kapiem jāgriežas nost uz mazāku lauku celiņu, kurš ir diezgan sasalis un labi braucams, īpaši tas priecē vietās, kur uz ceļa ir palielas peļķes un sasaluši izmīcīti dubļi. peļķēm gan leduskārta zem auto svara ielūzt, taču tas nekādi neietekmē mūsu tuvošanos mērķim — kartē atzīmētam punktam vietā, kur ceļš beidzas pie dīķa. līkumojam pa meža ceļu, bet dīķa kā nav tā nav. beidzot izbraucam tādā kā klajumā, ir arī dīķis, bet nepareizajā pusē, un vēl kautkāds, kartē neiezīmēts ceļš. ejam skatīties, kas par lietu — vienā pusē karjers, ceļš arī diezgan nopietns, un būtu pelnījis, lai to iezīmētu kartē. Izpētam vēlreiz karti, un secinam, ka esam aizšāvuši pa tālu, un kādi pārsimts metri tomēr jābrauc atpakaļ. atpakaļceļā esam vērīgāki, un pamanām arī labi maskētu dīķi, pie kura atrodam arī meklētās trīs priedītes ar O-06 kontrolpunktu. tālāk atkal aizbraucam garām saločiai — ciems tik maziņš, ka pat pirmajā mirklī nepamanījām. apgriežamies un piebraucam vēlreiz, sameklējam smuko tiltu pār mūsu, pierakstām D-10 vērtību un mazliet apspriežoties nolemjam braukt atpakaļ uz dzimteni lasīt atvērtos I punktus, nevis dzīties garos gabalus pa lietuvu. atkal uzsmaidam un draudzīgi pamājam leišu robežkontroles postenim un braucam atpakaļ uz grenctāles pienotavas stadionu pēc I-062 un mežgaļu skolas zaļo klasi pēc I-061. esam ieguvuši arī I-071 un I-072 koordinātes, un pēc tiem arī braucam. tā kā šie punkti atrodas budbergā, tad braucot no mežgaļiem pie kukučiem ir jānogriežas pa labi, citādi var aizbraukt pie ērgļiem. grantētais ceļš līdz budbergai fantastisks, samērā gluds un neskatoties uz piebraukāto sniegu put. turpat aiz budbergas vien jābūt I-072 punktam — baltai plāksnītei saistībā ar satiksmes autobusiem un vārdam ar P burtu. diemžēl vienīgas plāksnes saistībā ar autobusiem ir divas pieturas zīmes, taču tās abas ir zilas ar baltiem uzrakstiem “paņemūne”. nobraucam vēlreiz garām, bet neko baltāku neredz, tāpēc pieņemam, ka tās pašas vien būs labas un braucam uz I-071 noskaidrot, kurš tad bija Martina Kristona neveiksmīgais gads. šaurs un līkumains ceļš pieved mūš pie kapiem, un kamēr es apgriežu auto braukšanai pretējā virzienā, meitenes jau ir noskaidrojušas gadaskaitli, un varam braukt tālāk. kartē izskatās, ka ir arī taisnāks ceļš, kā tikt atpakaļ uz lielceļa, turklāt arī kartē iezīmēts kā labāks par to, pa kuru ieradāmies. garām pārdomām nav laika, tāpēc nolemjam pa šo ceļu arī braukt. sākumā izkatās tā neko, dubļi sasaluši, tālumā jau var redzēt lielceļu, uz kuru mums jātiek, bet te pēkšņi priekšā kāds ir ierīkojis palielu peļķi. peļķe, protams, ir aizsalusi ar pabiezu ledu, kurš jauki krakšķēdams salūzt zem auto riteņiem. diemžēl spēle “jautrais ledlauzis” beidzas tieši izbraucot no peļķes — auto priekša jau ir ārā, bet aizmugurējie riteņi ledus pakāpienu pārvarēt nespēj. ieskrējiena metode šoreiz arī nenostrādā, būs jāstumj. Laura braši izlec no mašīnas, viens mirklis un esam jau ārā. jau jau reiz esam tikuši peļķei šajā pusē, tad jau atpakaļ vairs nebrauksim, un turpmākās peļķes pirms šķērsošanas eju pārbaudīt, cik ledus biezs un kādas ir alternatīvas. izņemot vienu, kura ir vēl lielāka, šķērsojam bez bēdām, bet lielāko tomēr nākas apbraukt pa sasalušo lauku. beidzot laimīgi tiekam atpakaļ uz lielceļa un braucam caur kukučiem uz ērgļiem pēc I-041 un D-09. pa ceļam uz I-041 mums piesienas divi kucēni, kuri neatlaidīgi skrien te blakus, te pa priekšu, un dusmīgi rej. kamēr Laura skrien noskaidrot kontrolpunkta atbildi, sabužinu vienu no suņiem, otrs gan klāt nenāk. tā kā braucam atpakaļ pa to pašu ceļu, suņi atkal neatlaidīgi skrien te blakus, te pa priekšu, te nostājas priekšā uz ceļa. acīmredzot suņu teritorija beidzas, un tie tālāk neskrien — varam sākt braukt. tālu gan nav jābrauc, jo D-09 tiltiņš pār mēmeli ir turpat blakus. kamēr meitenes dodas skatīties ceļazīmes, nolemju paskatīties, ko labu raksta twiteris, taču nevaru atrast telefonu. pārmeklēju visas kabatas un palūru zem beņķa, bet nav. eju parakāties pa grabažnieku, kur starp citām grabažām atrodu arī savu tālruni — ar īsziņām un neatbildētiem zvaniem. atzvanu organizatoriem, ka esam uz sakariem un tūlīt arī izlasīsim īsziņas. meitenes ir atpakaļ, un braucam tālāk. brunavas baznīcai saskaitam uzzīmētos logus (I-042), un dodamies meklēt D-08 — ezera rīkli. kautkā paskrienam garām austrumpuses piebraucamajam ceļam, tā ka nākas līkumot pa rietumu celiņu līdz stāvvietai mēmeles krastā. vieta ir skaista, nokāpjam lejā pie dambja paskatīties, kāda tad ir tā ezera rīkle, un cik tai stūru — mums tā rādās visnotaļ apaļa, ar tieši nevienu stūri. mazliet jau jocīgi, bet nu tā sanāk. braucam prom, un pirms izgriešanās uz bauskas šoseju mums pretī nesas Aurora. tā kā mēmele un mūsa, un tālāk arī lielupe sadala karti tādos kā sektoros, un tiltu būves inženieri šajā rajonā nav bijuši pārāk čakli, tad lai tiktu pāri upei nākas braukt caur bausku. mūsu turpmākais plāns ir noķemmēt mēmeles ziemeļu krastu, un kā pirmo atrast D-03 piemiņas vietā fašisma upuriem. bauskas iedzīvotājiem rados ir igauņi, jo tie lēnām un prātīgi čunčina uz 43 – 50 kmh, un pilnīgi nekur nesteidzas. tomēr laimīgi tiekam ārā no bauskas, un pabraucot garām krustojumam izpildam vingrinājumu “rekur, šinī ceļā mums bija jānogriežas”. pēc pārsimts metriem kartē ir iezīmēts nākamais meža ceļš, kurš itkā savienojas ar to ceļu, kurā mums vajadzēja nogriezties, tāpēc nolemjam nogriezties nākamajā krustojumā un pa mežu piebraukt no otras puses. sniegā iebrauktās svaigās auto sliedes liecina, ka ne mēs pirmie esam tik viltīgi, bet diemžēl ceļš beidzas strupceļā, un nākas griezties atpakaļ, un piebraukt no pareizās puses. piebraucam pie piemiņas vietas, saskaitam pieminekļa galvas un Ieva ātri satriangulē divus no X punktiem, un pēc loģikas izspriežam arī, ka D-08 ezera rīklei sanāk seši stūri. braucot ārā uz šoseju, satiekam LĢ komandu dīvainā izkārtojumā — divi no dalībniekiem skrien pa priekšu mašīnai (nepamanīju gan, kuri divi). bet rezultāti pierāda, ka tāda prakse sevi attaisno. nākamo punktu gan mazliet nākas pameklēt — I-021, ēka ar karadarbības pēdām fasādē kautkā nedodas uzreiz rokā, līdz kamēr nolemjam aizbraukt aplūkot baznīcu — un bingo! — tā ir īstā. kamēr ejam pierakstīt atbildi, mašīnas riteņus aplaista tuvējās mājas modrais sargs, taču pēc viņa flegmātiskās sejas var redzēt, ka svešinieki viņam šodien jau ir apnikuši, un procedūra nesagādā nekādu prieku. uz mūsu pusi viņš pat nepaskatās. nākamais mums ir viltīgais I-022 punkts, kurā jāatbild uz jautājumu, kas atrodas konkrētajā punktā: A) mobilo sakaru tornis B) triangulācijas tornis C) 3 iebetonēti metāla stiprinājumi D) nekas no minētā. acīs uzreiz iekrīt divi mobīlo sakaru torņi, bet ta kā tie ir divi, tad nav īsti skaidrs, kurš ir īstai, jeb te tomēr slēpjas kāda viltība? triangulācijas tornis tuvumā nav neviens pats, par iebetonētiem stiprinajumiem ziņu nav. mazliet neizpratni raisa arā piebilde “pa sējumiem nebraukt”, jo viss jau itkā redzams no ceļa. Ieva vēlreiz paķīķerē, kur tad īsti tam punktam jāatrodas. jā, esam pareizajā vietā, bet punkts sanāk vairāk tā kā otrā pusē ceļam, ne tur kur tie torņi, bet gan tajā nezāļu pudurī metrus piecdesmit no ceļa. acīmredzot tā ir tā vieta, kur ar auto nav jābrauc, tāpēc meitenes aiziet paskatīties, kas tad tur īsti ir — jā, iebetonēti metāla stiprinājumi! tālāk braucam pēc D-11, skaitīt kapličai kolonnas. no ceļa jau var redzēt, ka divās kapličas pusēs ir pa divām kolonnām, tāpēc loģiski būtu, ka abās pārējās pusēs būtu arī pa divām, bet drošības pēc tomēr jāpārbauda, vai tik te arī neslēpjas kāds āķis. tomēr nē, kolonnas ir astoņas, varam kartē uzzīmēt pāris riņķus un iezīmēt meklējamo punktu. kamēr Ieva spēlējas ar cirkuli, piebrauc LĢ komanda, tikai nepamanīju, vai divi no komandas joprojām skrien mašīnai pa priekšu. esam sazīmējuši X-2, un pēc tā arī braucam. acīmredzami esam iebraukuši ziemeļos, apkārt viss tāds sasnidzis un balts, mazliet arī slīd — krustojumā saslidinamies ar Zaķiem Rajonu komandu. uz X-2 punktu savi pārsimts metri jāsoļo, bet turp jau ved pamatīga taka. kontrolpunkta plāksnīti jau var redzēt pa gabalu, un te nu tālredzīgām komandām noteikti ir priekšroka. mēs gan esam diezgan tuvredzīgi, tāpēc nākas pieiet par kādu metru tuvāk. atpakaļceļā atkal satiekam LĢ komandu. tā kā saule jau sāk mesties uz rietu, un laika paliek arvien mazāk, nolemjam izlaist blakus esošo O-03 punktu, un pasteigties uz bausku, savākt F punktus. jo tuvāk bauskai, jo atkal lēnāka satiksme, nesteidzīgie baušķenieki turpina nesteigties. bauskā sākam ar F-03, piebraucam mēmeles krastā sameklēt pareizo koku, caur kura zariem var redzēt pilsdrupas, un tiekam pie koda. diemžēl tālāk ceļš pārvēršas privātīpašumā un lai tiktu uz mežotni, jābrauc atpakaļ uz centru. pa ceļam ir daudz visādi kontrolpunkti, tajā skaitā pastaiga gar upi līdz jumpravmuižas pilsdrupām, kur atkal satiekam LĢ, bet palaimējas nesatikt dusmīgos privātīpašniekus. mazliet gan patraucējam viņu mieru meklējot bibliotēku I-012 punktā, kad teju iebraucam viņu sētā. nākamos divus punktus D-05 un D-06 pie cepļa atrodam pat neapstājoties, jo meklējamās atbildes ir labi redzamas. arī F-05 pie mežotnes pils ir saskatāms no auto, taču es, kā ne pārāk uzmanīgs klausītājs skrienu meklēt kontrolpunkta plāksnīti tur, kur tā nemaz nav jāmeklē. braucam tālāk uz D-04 — skaitīt mežotnes skolai karogu turētājus ceļa pusē. skolu atrodam ātri, cik nu šo pamesto ēku var nosaukt par skolu, un tā ka fasādes stratēģiskās vietas aizsedz koku zari, ar Ievu ejam izlūkos. pieejam klāt, bet neko karogu turētājiem līdzīgu neredz. sākam jau šaubīties, vai ir īstā ēka, jeb varbūt otrā pusē? apejam apkārt mājai, iztramdot blakusmājas suņus un droši vien kārtējo reizi iztraucējot arī saimnieci. redzot viņas ne pārāk viesmīlīgo skatienu, nolemjam par kultūrvēsturi šoreiz nejautāt, un pieņemam, ka karogu turētāju nav. kāpjot mašīnā, vēlreiz uzmetu skatu fasādei, un pašā augšā saskatu kautko dīvainu. pieejot tuvāk, izrādās, ka tas ir karoga turētājs, tuklāt pa visam īsts! un vēl viens tāds pats ir saskatāms arī otrā pusē fasādes centrālajai daļai, lai arī kā to dēvētu arhitekti. lūrot uz pie paša jumta izvietotajiem karogu turētājiem un domājot, kā gan tur dabū iekšā karogus, turpat blakus durvīm ieraugu vēl vienu, daudz ērtāk sasniedzamu karoga turētāju. tātad veseli trīs!
pa ceļam uz bausku, vēl ātri piebraucam pie I-011 brāļu kapiem, noskaidrot kāda krituša kareivja dienesta pakāpi, turpat novērojam arī Autoliste MAD komandu laiski dzerot kafiju.
nākamā pietura — X-1 punkts ar torni. kartē sazīmētā vieta gan mazliet vieš neuzticību, jo kartē iezīmēts nevis tornis, bet gan kapi. tomēr uztraukums bija nepamatots, jo jau pa gabalu blakus kapu kalniņam ir saskatāms triangulācijas tornis. īpaši tuvu piebraukt nevar, nākas iet mazā pārgājienā cauri kapsētai, kaut mazliet kliedējot tās drūmo ikdienu. starp torni un kapsētu novērojam “neiekāpiet dzīvniekā” objektu, kurā tomēr kāds bija pamanījies iekāpt (tiem kuri nezin, tad tā ir tāda slēpņotāju folklora, par beigtiem lopiņiem). pie torņa atrodam arī kontrolpunta plāksnīti, norakstam kodu un braucam prom. vēl ir nedaudz laika, kurā vel jāpaspēj savākt atlikušie F punkti, un vēl kāds O vai D pa ceļam. atkal jābrauc cauri bauskai, un šoreiz pa priekšu nesteidzas sarkans golfiņš, ļoti pieklājīgi visur apstājoties un visus palaižot. brīdī, kad izdodas to apdzīt, aplūkojam arī pie stūres sēdošo kundzīti ar adīkli rokā, acīmredzot valdziņš bija nomucis, un bija vairāk jākoncentrējas uz adīkli, nekā uz ceļu. tiekam ārā no bauskas, un uzņemam kursu rundāles virzienā — pretējā virzienā aiztrauc Mazliet cita servelāde — ar mazu pieturu kaucmindē. tur es vēl nekad nebiju bijis, bet dzirdējis gan biju — dažas personas dažkārt mīl pieminēt šo vietu sakarā ar kaucmindes mājsaimniecības tradīcijām. muižas ēku komplekss brīnišķīgs, tikai nolaists gan. papriecājamies, pierakstam atbildi uz jautājumu, un laižam tālāk uz ziedoņiem, kur upes malā jāmeklē betona bluķis (O-05). bluķi atrodam ātri un steidzamies tālāk, meklēt rundāles fotopunktu F-02. izskrienam cauri pilsrundālei, atrodam pareizo ceļu, un meklējam caurteku. caurteku atrodam, visas malas nomīdītas, jābrīnās, ka kāds vēl nav pamanījies ieplunkšķēt grāvī. pierakstam arī šeit rodamo atbildi uz jautājumu, sākam štukot, ko vēl tādu var paspēt nepilnas stundas laikā. turpat netālu ir O-14 un O-12, kurus arī atrodam, jau pie pirmā no tiem satiekot Lūzumpunkta komandu. Vēl laiks pietiek, un braucam uz sviteni pēc F-01, O-13 un D-01. visu laiku astē sēž un pakausī elso Lūzumpunkts, kuri no pēdējā punkta (D-01) aizbrauc pirmie. mēs gan viņus atkal noķeram pie kādas no baznīcām ceļa malā, kur Lūzumpunkta komanda iet meklēt mums nezināmu kontrolpunktu, un ta ka mums nav skaidrs, ko te jāmeklē, braucam tālāk — līdz finišam knapi pusstunda. grants ceļš gluds un gandrīz taisns, līdz pēkšņi kāds ir ierīkojis strauju līkumu — būtu pamanījis brīdi vēlāk, būtu jauns, taisns ceļš. īsti nav pa ceļam, bet tomēr nolemjam riskēt, un sameklēt dižkoku punktā I-052. garā diena dara savu, un karte vairs īsti nesinhronizējas ar dabu, nākas mazliet pariņķot, līdz atrodam īsto sānceļu, kurš ved līdz dižkokam. ceļš gan izskatās pabaiss — dubļi sasaluši neiedomājamās kombinācijās, kratamies un lēkājam palēnām uz priekšu, bet pirmajā krustojumā man pietiek — neesam vēl pusceļā, bet šitas viss būs jākratās atpakaļ. meitenes aiziet ar kājām — ta noteikti būs ātrāk, es tikmēr lēkājot pār sasalušajām risēm un mēģinot neko svarīgu nesalauzt cenšos apgriezt auto. knapi paspēju apgriezties, kā meitenes jau ir atpakaļ — tas tiešām bija ļoti ātri, un nu varam steigties uz finišu. desmit minūtes līdz finišam ir ļoti daudz, tāpēc iebraucam vēl bauskas stadionā pie I-051 noskaidrot “cik gariem cilvēkiem nav jāpieliecas ieejot pa šīm durvīm”, (tur satiekam arī T’Rubu) un, atkal saucot lēnīgos bauskas autobraucējus visādos vārdos, steidzamies uz finišu.
kārtējo reizi CDT pasākums ir pārvērties par neaizmirstamu piedzīvojumu un lieliski izmantotu laiku, tā ka tagad atliek ar nepacietību gaidīt nākamo :)
Paldies CDT!

viens koment?ts