vakar, kā parasti, neko ļaunu nedomājot (es parasti neko ļaunu nedomāju), mājās braucot pa ceļam iebraucu juglas nestē ieliet degvielu, lai būtu atkal kādu brīdi ko padedzināt. tā nu es tur, stāvu un leju benzīnu, kad aiz manis piebrauc un apstājas auto ar baltkrievijas numuru, no tā izkāpj vīriņš un nāk taisni pie manis, acīmredzot runāties. pienāk šis klāt, un jautā, vai runāju krieviski? nu no ārzemju tūrista jau nevar prasīt, lai viņš latviski runātu, tāpēc atbildu apstiprinoši. nākamais jautājums ir graujošs — cilvēks rāda berģu virzienā, un jautā, vai pa šo ceļu var aizbraukt uz viļņu. es pat apjuku, un pirmajā momentā pat nesapratu, ko lai atbild. pārvarējis apjukumu, saku, ka pa šo ceļu var aizbraukt uz tallinu, uz viļņu gan būs jābrauc uz otru pusi. nē, uz tallinu viņam nevajag, viņi kā reiz tiko no tallinas ir atbraukuši, nejauši nogriezušies no pareizā ceļa un iebraukuši rīgā. tad man pieleca, ka viņi grib tikt atpakaļ uz apvedceļu nevis maldīties cauri rīgai. teicu, lai nes šurp karti, parādīšu kā braukt. kartes nav. kamēr es domāju, kā lai tagad tā smuki pastāsta, Lauritta tikmēr jau bija sameklējusi bardačokā analogo rīgas rajona karti, sākam rādīt kā aizbraukt līdz apvedceļam, jābrauc tāpat kā uz tallinu, tikai jāgriežas pa labi.
“— augšā uz tilta un tālāk uz turieni, ja?” vīrelis jau velk ar pirkstu caur baltezeru uz ziemeļiem.
“— nē, tas ceļš ved uz tallinu, jums vajag uz otru pusi. pirms tilta jāgriežas pa labi, tur būs zīme uz kauņu…”
“— nē, mums uz kauņu nevajag, mums uz viļņu vajag.”
tādā stilā mēs pakomunicējām vēl brīdi, līdz kamēr tomēr apskaidrojām baltkrievu tūristu, kā tikt prom no šīs apsēstās vietas, turklāt es vēl beigās piedāvāju, lai viņš brauc līdzi, mēs ar pirkstu parādīsim pareizo ceļu kurā nogriezties pa labi.
tā lūk, vēl joprojām ir avantūristi, kuri ceļo vadoties tikai pēc norādēm uz ceļiem, neizmantojot kartes un gāpēesus, un arī ar ne pārāk labām ģeogrāfijas zināšanām. toties interesanti piedzīvojumi un negaidīti pārsteigumi garantēti, jo kas gan var būt jautrāks, kā braucot no tallinas uz viļņu, rīgā apgriezties un aizbraukt atpakaļ uz tallinu?
šajā sakarā nekad neaizmirsīšu, kā tālajā divtūkstošpirmā gada februārī, pirmo reizi ar auto uz vāciju braucot, četros no rīta iebraucu taisni kauņā, palaižot garām pagriezienu uz apvedceļu. rezultātā notika intensīva riņķošana un stumdīšanās pa tumšiem kauņas rajoniem, ik pa laikam atduroties pret kādu upi vai iebraucot kādā pagalmā, meklējot izeju uz pareizo lielceļu. lieki piebilst, ka man toreiz bija ne pārāk smalka lietuvas karte, un kauņas tumšās ieliņas tur sazīmētas nebija.

windows arī mobīlais ir un paliek windows ar visiem saviem brīnumiem, tā arī tas kurš dzīvo manā tālrunī un regulē tajā notiekošo, pēc vairāk nekā gada darbošanās izdomāja, ka nav ko, un brīdī, kad manslmt mājaslapā mainīju datu pārraides pieslēgumu, izslēdza datu pārraidi vispār — 3g, edge, gprs — nekādus tviterus, operas un internetus, viss, pietiek! tieši tā viņš man kādu dienu pateica, acīs skatoties. par laimi, atslēdzās tikai datu pārraide, viss pārējais turpināja funkcionēt gluži labi, un pati galvenā tālruņa funkcija, nē, ne tā kuru tu iedomājies, naglas es situ ar āmuru, bet gan precīza atrašanās vietas noteikšana pēc satelītu signāliem saglabājās, un pāris rīgas “nosing spešal” kastītes arī tika atrastas. taču tā ilgi dzīvot nevar, tāpēc liku lietā dažādus pārstartēšanas rituālus, baterijas mainīšanu un datu pārraides pieslēguma maiņas no “dati 1″ uz “internets telefonā 3″ un atpakaļ, vairākkārt pārliecinājos par visu iestatījumu pareizību, saliku ķeksīšus, izņēmu ķeksīšus, paskatījos, ko internetos raksta par līdzīgam problēmām, un kā tās tiek risinātas, bet nekā — datu pārraides ēterā joprojām saglabājās klusums. arī lmt klientu apkalpošanas birojā divi “speciālisti” nočakarējās kādu stundu mainot simkartes un regulējot setingus, taču velti — rezultātā pie visa tika vainots tālrunis. ļoti ērta izeja no situācijas. kā pēdējais glābiņš palika cietā pārstartēšana (hard reset), kurai dažādos konkrētajam tālruņa modelim veltītajos forumos var atrast daudz un dažadas versijas un pogu kombinācijas. es sāku ar vienkāršāko, ko piedāvā pats tālruņa ražotājs — Sony Ericsson mājas lapā bija elementāra instrukcija cietajam resetam (start>settings>system>clear storage>yes), kas arī lieliski nostrādāja, nodzēšot visu informāciju un instalētās programmas un atjaunojot windowsu sākumstāvoklī — svaigu un tīru, kā tiko no rūpnīcas. tālāk, protams, sekoja ņemtne ar visu parametru sabīdīšanu vecajās vietās, brīnumaina kārtā telefons lieliski sasinhronizējās ar autlūku, un korekti iekopēja telefonu grāmatu, (par šo man bija īpašas raizes, jo iepriekšējā reizē, kautkad ziemā, sinhronizējot telefonu ar tiko pārinstalētu datoru, telefona kontaktu saraksts tika aizmēzts galīgi un neatgriezeniski, un nācās stipri pasvīst, lai dabūtu visus kontaktus atpakaļ) un protams strādāja gan balss sakari, gan datu savienojumi.