Jul 28 2010

plāns “a” — pēdējā diennakts.

ierakst?ja 11:13 am kategorij? dzīve,hronika

Bastei
pēdējās ceļojuma dienas rīts uzausa saulains un silts, un kā gaismā labi varēja redzēt, tad bijām noparkojušies kārtējā maksas stāvvietā, taču tas mūs sevišķi neuztrauca, turklāt autostāvvietas placis robežojās ar pļavu, pa kuru nebēdnīgi joņoja divi mēreni traki zirgi — viens liels un melnbalts, otrs bija tāds ruds puszirgs un jo īpaši aktīvs agrajā rīta stundā. rīta stunda tiešām bija agra — pulkstenis rādīja astoņus no rīta, un tā kā bija ieplānots daudz ko paspēt, tad ātri pārkārtojām guļamvagonu par sēžamvagonu un traucāmies uz vietējo bastejkalnu. pie klintīm tuvakajā stāvvietā mēs ne pavisam nebijām pirmie — tur jau spoži rīta saulstaros laistījās divi tūristu autobusi, un viens vēl nelaistījās, taču pie šis īpašības tika strādāts — autobusa šoferis operējot ar birsti un ūdenspaini mazgāja noputējušā autobusa sānus. vēl jau bija paspējuši ierasties arī pāris vieglie auto un motobraucēju grupa, nu un arī mēs. autostāvvieta ar šlagbaumu un uzraugu, stāvēšana līdz trijām stundām pa lēto, pēc tam mazliet dārgāk. čaļi no blakus auto izkrāmēja pārsimts metrus virves, jautri šķindošas karabīnītes un citus alpīnistu štruntus — acīmredzot šī ir arī iecienīta kāpēju vieta. kamēr mēs lēnā garā dzērām jogurtus un domājām ko lai tādu uzvelk, jo īsti nevarēja saprast cik silts vai nesilts ir ārā, stāvvieta zibenīgi sāka pildīties — iebrauca vēl pāris lielie autobusi, no kuriem izvēlās sportiski tērptu pensionāru grupas un braši aizsoļoja uz klintīm (te jāpiebilst, ka lielākā daļa šo ļaužu bija tērpušies kā labāko cīrihes sporta un tūrisma preču veikalu manekeni — goreteksi, lafumas, raichles, mammuti — pilnā ekipējumā, lai iekarotu kalnu takas, rāptos pa nogāzēm un lēktu pāri plaisām… tikai acīmredzot bija mazliet kļūdījušies ar galamērķi, jo basteju klintis var lieliski izstaigāt pa labiekārtotu celiņu, nekur nav ne jākāpj, ne jārāpjas, visu var izbaudīt arī baltā uzvalkā ar balles kurpēm), arī vieglās automašīnas saradās, pārsvarā jau vācu numuri, bet bija arī viens taksometrs no plašās austrumzemes, un tajā atbraukusī ģimene ar trokšņa līmeni neatpalika no viena skolēnu autobusa. līdzsvaram jābūt. tikuši skaidrība ar sevi un no netīrajām drēbēm izvēlējušies tīrākās (“jo publika te tāda solīda”), devāmies arī mēs lūkot tās klintis.
Bastei
basteju klintis, ja var ticēt ierakstiem ceļvežos un internetos, slejas savus 194 metrus pāri elbas ielejai, un no tam paveras elpu aizraujošs skats. tomēr, piebraucot no klintīm no cietzemes, jākāpj nekur nav, jo stāvvietas un piebraucamie ceļi atrodas vienā līmenī ar klinšu virsotnēm. tā nu iekļaujoties raibajā tūristu pūlī izstaigājām augstākos skatu laukumus, papriecājāmies par elbu un plašo skatu tās pretējā krastā, izstaigājām slaveno tiltiņu, un pa vienu no viduslaikos klintīs iecirstajām takām nokāpām klinšu pakājē, kur mazliet pameklējuši neatradām ļoti labi noslēpto kastīti, toties mazliet mazāk publiskā vietā pakāpelējām pa klinti. izstaigājuši visu, safotogrāfējušies un mazliet pabaidījušies no augstuma devāmies prom.
Bastei
par turpmāko dienas gaitu vēl nebija skaidru plānu, bija vairāki varianti, ko darīt tālāk — atgriesties drēzdenē, un meklējot vēl kādu kastīti izstaigāt vēlreiz vecpilsētu, un varbūt pat ielūkoties kādā mākslas krātuvē, jeb tomēr turpināt virzību uz māju pusi, aplūkojot arī citas pilsētas, jeb precīzāk tieši divas — bauceni un gorlicu, jo tālāk jau lauzicas neisas otrā krastā sākās poļu pilsēta zgoželeca. pēc īsas apspriedes tomēr izlēmām par labu otrajam variantam, un pagriezām auto uz ziemeļauzstrumiem. lai brauciens būtu interesantāks, braucām pa pēc iespējas mazākiem celiņiem, un vienu brīdi pat uztrāpījām uz klasiska lauku ceļa ar grants klājumu, bedrēm un peļķēm! tāda īstena mājas sajūta! arī asfaltētie, līkumainie un šaurie celiņi bija simtreiz lāpīti, un jautrības labad šur tur bija ierīkots pa kādai bedrītei. necik tālu jau arī nebija jābrauc, turpat aiz pāris pakalniem slējās sorbu pilsēta budišina, vāciski saukta arī par bauceni. pilsēta jo skaista, un pagājušā gadsimta karos maz cietusi, vecpilsētu ieskauj varens cietokšņa mūris ar torņiem, iekšpilsētā daudz šauras mazas ieliņas, viss sakopts un tīrs, nu tā smuki. mēs gan vispirms par šo skaistumu papriecajāmies sastrēgumā izstumjoties cauri pilsētelei uz pasaulslaveno iestādījumu pēc nu jau pusdienas kafijas, un īsā pauzē mazliet paretinājām pārtikas krājumus, lai ar pilnu sparu mestos iekšā baucenes ielu labirintos.
skapis
vecpilsēta tiešam bija brīnišķīga, un lielākā daļa slēpņu (mēs atradām sešus) bija labi nostrādāta un interesantās vietās. brīžiem mani pārsteidza krāšņas jūgendstila villas, daudzas protams padomju laiku zobu sagrauztas, tomēr iespaidīgas, un kā īpaša odziņa dažam bija masīvkokā grieztas verandas, kuras gan vairāk līdzinājās lakotiem ozolkoka skapjiem. bet tā pa smuko.
geocaching
izstaigājušies un atraduši visus tobrīd aktīvos tradicionālos slēpņus baucenē, braucām tālāk, un gorlicu. šoreiz gan pa bāni, jo jau bija pēcpusdiena, un vēl bija jāpaspēj iepirkt šādas tādas ēdamlietas. ceļš paskrēja gana ātri, un jau pēc neilga brīža bija pagrieziens ar norādi uz gorlicu, taču nezkapēc es tai nenoticēju, un pēc minūtes mēs jau attapāmies polijā. atkal autobānis bija izspēlējis savu veco joku ar aizbraukšanu garām īstajam pagriezienam, tā ka nekas vien neatlika, kā līkumot caur zgoželecu atpakaļ uz gorlicu. zgoželeca un gorlica, tāpat kā valka un valga ir viena pilsēta, kuru šajā gadījumā nepārprotami sadala upe, un tāpat kā valkas iedzīvotāji dodas uz valgu iepirkties, gorlicas iedzīvotāji dodas iepirkties uz krietni lielākās zgoželecas iepirkšanās centriem, zgorzelec plaza, piemēram. mēs savukārt braucam pretējā virzienā, lai pavadītu dažas pēdējās stundiņas uz vācu zemes. pirmais uzdevums bija atrast pārtikas veikalu, un piekrāmēt grabažnieku ar kautko interesantu, ar ko pārsteigt mājās palicējus, kas mūsdienās nebūt nav nemaz tik vienkārši, bet tomēr ja paskatās, tad šo to interesantu tomēr atrast var. grūtākais bija atrast piemērotu veikalu, jo pilsēta tāda ne pārāk liela, un polijas lielveikalu ietekme acīm redzama. taču pēc īsas ekskursijas un apstākļu noskaidrošanas viss tika atrasts, un bagāžnieks piekrāmēts. tālākais plāns, protams bija pariņķot pa pilsētu kastīšu meklējumos, un te nu jāsaka, ka gorlicas slēpņi reāli sūkā — pirmie trīs, pretēji nosaukumam “welcome to görlitz” bija paslēpti pie informācijas dēļiem ar pilsētas karti, kautkur starp sasitām pudelēm, cigarešu galiem, špricēm, kaku čupiņām un citiem sūdiem. jau pirmajā acu uzmetienā zuda jebkāda vēlme kautko meklēt, tāpēc šos mēs izlaidām, un meklējām citus. pilsētas nomalē atkal uzgājām īstu un gludu grants ceļu, pa kuru tā smuki uzgāzēt, taču man par nepatīkamu pārsteigumu tas bija tikai pusotru kilometru garš un izveda uz kārtējā asfalta. pēc aplauziena pilsētas nomalēs, atradām vienu fotodozi pilsētas centrālajā laukumā. diemžēl zoodārzs arī jau bija ciet un tajā paslēptajiem dārgumiem klāt tikt nebija iespējams, toties vilināja kāda cita kārba, noslēpta pie dzelzceļa uzbēruma, vietējā mazdārziņu rajona stūrī. metot lokus cauri nomales daudzstāvu namu pagalmiem ar otro piegājienu ietrāpījām pareizajā mazdārziņu kolonijā. globāli skatoties, arī vācijā mazdārziņi paliek mazdārziņi — pēc platības pat vēl mazāki, būdeles tādas pašas, salātu un puķu dobes, kāds plūmjkoks vai panīkusi ābelīte un uzstellēts plastmasas baseins. tomēr bija arī pamanāmas atšķirības — pirmkārt jau, ar auto pie sava dārziņa neviens nebrauc — mašīnas tiek atstātas stāvvietā pie vārtiem, un talāk jau teciņiem uz savu stūrīti kaplēt un rušināties. nav jau protams, tā, ka nav ceļa, ir, bet tam ir vārti priekšā, un droši vien tiek lietots īpašos gadījumos — kad kādu ķieģeļu kravu jāpiegādā, vai tamlīdzīgi. mājiņas arī visas spīd un laistās, uzfrišinātas pēc pēdējās modes, apkarinātas ar dārza lampām, puķupodiem un grezniem plastmasas dekoriem, dažviet kaimiņi sacenšas kuram lielāks/garāks/vairāk dārzarūķis un tādā garā. diemžēl ap saulrieta laiku piektdienas vakarā nebija vairs neviena dārzkopja, ko pavērot darbībā, kā pļauj zāli, laista puķītes vai dzer alu — visiem jau bija faijerābends vōnungos uz zōfām pie tv, pa kuru, pēc maniem novērojumiem, vācijā nepārtraukti rāda kādu svarīgu futbola maču. tikmēr mēs jau bijām izgājuši cauri dārziņu kooperatīvam, un līdz nullpunktam bija atlikuši vairs piecdesmit metri, kad ceļa galā izrādījās dārzu ieskauts strupceļš. laime bija tik tuvu, bet Lauritta man kategoriski aizliedza izpildīt vingrinājumu “divreizhopspārisētaikamērneviensneredz”, un nācās iet ar palielu līkumu tam visam atkal apkārt. beigās arī šis gājiens izrādījās veltīgs un dārgumu lāde palika neatrasta, jo bija jālien diezgan tumšā un garā caurtekā zem dzelzceļa uzbēruma — nebija pie rokas nedz lukturīša, nedz gumijas zābaku. nosprieduši, ka gorlica ir gauži nedraudzīga slēpņotājiem, nopurinājām no drēbēm putekļus, un braucām mājās.
deutschland
izlīkumojuši cauri dīvainajai zgoželicai izbraucām uz perfekta poļu autobāņa un minām grīdā. kas interesanti, ātruma ierobežojums uz autobāņa bija, ja nemaldos 130 kmh, bet reāli neviens to neņem vērā, un brauc pēc izjūtām. lai šīs izjūtas mazliet savaldītu, ik pa laiciņam uz autobāņa ir izvietoti radari, kuri, gadījumā, ja auto brauc ātrāk, kā atļauts, iededz koši sarkanu ceļazīmi ar ātruma ierobežojumu. strādā diezgan iedarbīgi, īpaši jau uz tiem, kuri aizdomājas — uz maģistrāles ātruma sajūta pazūd, un ja visu laiku neskatās spidometrā, tad ļoti viegli ir sasniegt gaismas ātrumu. kādus kilometrus piecus aiz robežas, pirmo reizi redzējām interesantu skatu, kad bāņa malā aiz kalniņa stāv robežsargu busiņš, un pamanījis tuvojamies auto, uz ceļa izskrien vīriņš dzeltenā vestē ar svītraino kociņu un liek stāties malā.
– pirmā doma, ka tā ir policija, un grib stādināt mūs, taču nē, robežsargu brigāde bija bruņojusies ar ievērojama izmēra binokli, un tālumā lūkojās pēc automašīnām ar ukrainas un krievijas numuriem,
– un tos arī stādināja. tādus pašus čaļus ar binokli observējām arī nākamajā rītā lietuvā, pāris kilometrus pirms latvijas robežas. turpinājumā bija garlaicīgs brauciens pa bāni, skaitot kilometrus līdz vroclavai. īsa pauzīte statoilā, un tālāk līkumainais ceļš uz varšavu. brīnumainā kārtā tam bija labs segums, un arī nakts satiksme nebija pārāk intensīva, tā ka varējām gana labi iekļauties grafikā, un iebraucām varšavā pusčetros no rīta. parasti jau no varšavas caurbraukšanas jāizvairās, lai neiesprūstu tur uz vairākām stundām, taču agrajā rīta stundā tā bija kā izmirusi, vairs tikai daži takši un patukši autobusi veda mājās sagurušos piektdienas vakara baudītājus. izbraucot no varšavas, tieši pretī lēca saule, tas bija viens no brīnumjaukajiem šīsvasaras saullēktiem, ar miglā tītām pļavām un vēl nakts tumsā grimstošiem mežiem. saule cēlās arvien augstāk, un mazliet pēc sešiem iebraucām lomžā — sāka klanīties galva un acis krist ciet, tāpēc ieplānojām padzert statoilā kafiju, un kamēr vēl agrs rīts, salasīt pāris vietējās kastītes. statoilā bija rinda, bet blakus esošais makdonalds vēl bija slēgts līdz septiņiem. un te nu mēs pieļāvām konceptuālu kļūdu — iekāpām mašīnā pagulēt līdz septiņiem, lai tiktu pie makdonalda kafijas un kādas siltas rīta maltītes, bet nokrācam līdz pusdesmitiem, kad viss benzīntanks un blakus esošā ēstuve bija pilnas ar cilvēkiem. mazliet sabozušies un burkšķīgi braucām prom, arī kastes jau bija par vēlu meklēt — bija sajūta, ka visa mazpilsēta ir iznākusi ielās. tā nu iekļaujoties ārprātīgajā polijas satiksmē, lavierējot starp fūrēm un traktoriem, tuvojāmies dzimtajai zemei.

viens koment?rs

viens koment?rs ierakstam “plāns “a” — pēdējā diennakts.”

  1. Lienchaon 08 Sep 2010 at 5:59 pm

    labs “divreizhopspārisētaikamērneviensneredz” :D, nācās papūlēties, lai izlasītu 😀

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t