February, 2010 arh?vs

Feb 10 2010

velta trauksme.

ierakst?ja kategorij? hronika

vakar vakarā gandrīz aizgāju ar sirdi — ap pusseptiņiem izgāju no biroja, un devos kāpt savā auto lai brauktu mājup. tā kā ārā plosās ziema un lielā daļā stāvvietu ir noparkotas kupenas, tad ar to auto novietošanu tā ir kā ir, un pēdējā laikā to lieku pie netālu esošās skolas gandrīz durvīm. nu lūk, tātad vakar vakarā brienu mašīnas virzienā, un starp kupenām ieraugu apmēram pusi no auto, un kas interesanti — priekšējā riteņa disks ir galīgi ne tāds kā bija. tas ir smuks, tīrs lietais disks, bet savādāks! man jau galvā pazib miljons dažādu variantu, kāpēc tas tā, un kurš pie tā vainīgs, roka kabatā meklē telefonu lai veiktu zvanus, kad pienācis tuvāk ievēroju, ka arī aizmugurējā riteņa disks ir savādāks, kā bija (respektīvi vienāds ar priekšējo). sirds pilnīgi sāk sisties straujāk un žokļa muskuļi atslābst, bet tad… tad blakus ieraugu savu auto, pilnīgi neskartu, un ar visu savās vietās, un tieši tādu pašu pēc skata.
varbūt citkārt man šī pārskatīšanās būtu šķitusi vairāk smieklīga, ja ne gadījums ar gāzbetonu zasulaukā.

2 koment?ri

Feb 02 2010

sūnu ciema sajūtas.

ierakst?ja kategorij? depo,dzīve,hronika

er2

sniega rūķi vakardien sasparojās un sabēra labi daudz tos saldētos ūdens kristālus, paralizējot jau tā bēdīgo satiksmi rīgas un citās ielās. pirmā jautrība sākās mēģinot izbraukt no stāvvietas dziļā sniega. kaut arī no rīta ar gudru ziņu biju atstājis auto itkā viegli izbraucamā un ne pārāk dziļā sniegā, vakarpusē aina jau bija cita, un pēc brīža jau vicinājos ar lāpstu. parakņājos, bet nekas daudz nemainījās, tāpēc nācās lūgt laipno kolēģi “paraut trosē”. pirmais rāviens ierāva manu auto vēl dziļākā kupenā, bet pēc brīža tiku izraustīts no tās ārā. ielas bija sarāvušās un piesnigušas, radio balsis uzmundrināja sastrēgumos iestrēgušos autobraucējus un brīdināja par kritiskajām ielām, kur nevajadzētu braukt — tādas bija visas pēc kārtas. diemžēl man bija plānā uz īsu brīdi paviesoties šķirotavā, un no grīziņkalna līdz šķirotavai es aizstumdījos pa korķiem tieši divās stundās, un pēc tam vēl kāda stunda pagāja, kamēr tiku līdz gaujai, kur arī sniegs bija sabērts jo dziļš. par laimi svētdien biju kārtīgi nošķūrējis ielu un varēju itin ciešami piebraukt pie vārtiem, taču kopējā aina un joprojām krītošais sniegs vedināja uz domām par mazāk stresainu pārvietošanos ar vilcienu, kaut arī jāceļas pāris stundas agrāk. šorīt izbrienot pagalmā kupenas apstiprināja manu izvēli, un pa automašīnu iebraukto sliedi bridu stacijas virzienā. dzirnupes iela gaujā skaitās tāda kā vietējā ļeņiniela (spriežot pēc kustības intensitātes rītos un vakaros), bet atšķirībā no pagājušā gada šogad sniega tīrītāji ir reti viesi un ar šķūrēšanu neaizraujas, un līdz ar to arī uz ielas sniegs līdz ceļiem un tikai divas iebrauktas sliedes. diviem pretī braucošiem auto samainīties neierokoties kādā kupenā diezgan nereāli. arī man ejot uz staciju ik pa laikam nācas ielēkt kādā kupenā, lai palaistu garām pa retam auto, daži no kuriem bija diezgan nervozi, un jau pa lielu gabalu midžināja ar tālajiem, lai es kāpju nost — varētu padomāt, ka man dikti patīk kupenā stāvēt, ne? vilciens atnāca laikā (iepriekšējais bija kavējis pusstundu), un operatīvi nogādāja mani zemitānos, kur atkal pa šaurām, dziļajā sniegā iebristajām taciņām tipināju uz darbu, priecājoties par vienu otru kārtīga namsaimnieka visā platumā rūpīgi notīrīto ielu.

koment?ru nav