December, 2009 arh?vs

Dec 25 2009

grāmatas un pitekantropi.

“Tos, kuri grāmatas nevis pērk, bet aizņemas vai aizdod, es uzskatu par pitekantropiem. Kad es mācījos Šortridžas vidusskolā, pirms miljons gadiem, tur teica tā: — Pitekantrops ir tips, kurš iebāzis sev pakaļā liekos zobus, lai nokostu pogas no taksometru aizmugures sēdekļiem.

Bet man tūdaļ jāpiebilst, — ja nu gadījumā te šovakar atrodas kāds viegli ietekmējams jaunietis, kam ir daudz brīva laika un nelabvēlīgi ģimenes apstākļi, un ja nu viņam rīt sagribas kļūt par īstu pitekantropu, — taksometru aizmugures sēdekļiem vairs nav pogu. Laiki mainās.”

Kurts Vonnegūts
runa Indianapolisā, Klovsa zālē, 2007.gada 27.aprīlī
Armagedons atskatoties

4 koment?ri

Dec 21 2009

mazliet ģeoevents “karavīra maizīte ’09”

ierakst?ja kategorij? hronika

tīreļpurvs
turpinot iepriekšējo rakstu, biju dusmīgs uz neliešiem par izčakarēto brīvdienu un galvenokārt par to, ka nedaudz nokavēju ģeoeventa “karavīra maizīte ’09” (GC20V98) startu, un plānotās ierašanās 15:30 vietā starta vietā ierados 20:55. sazvanīju Udaju, lai noskaidrotu, kurp jābrauc ēst slaveno zupu, bet viņš man piedāvāja veikt visus ieplānotos uzdevumus, jo visas norādes vēl ir savās vietās. es protams ilgi nedomājot piekritu, un devos meklēt sākumpuntu. starts atradās gana raiti, pierakstījām nākamā punkta koordinātes un paņēmām arī uzdevuma lapu. kamēr čammājāmies, stāvlaukumā iebrauca auto ar diezgan labi aprīkotiem slēpņotājiem, un cik varēja nojaust, tad viņi jau devās mājup. braucot garām apstājos lai apsveicinātos un apjautātos kā ta gāja, bet jaunieši nebija neko komunikabli un ar svešiem onkuļiem runāt negribēja. nu paši vainīgi. otrais kontrolpunkts ar apmēram 45m kļūdu un pēc atkārtota zvana Udajam atradās ierakumos, patiltē, un kā var lasīt citu dalībnieku ierakstos, tad šis ir daudziem sagādājis grūtības. trešais punkts bija pie ložmetējkalna skatu torņa, kur stāvvietā jau stāvēja divi auto, un kautkādi cilvēki sildījās pie ugunskura. droši vien slēpņotaji, nodomāju un gāju sveicināties, bet tomēr izrādījās, ka nē. nu neko, novēlēju labu vakaru, un gāju kāpt tornī, jo kur gan citur šeit varētu būt novietots kontrolpunkts. vispakārt melna tumsa, neko redzēt nevar, līdz ar to arī nav jābaidās no augstuma. kontrolpunkts atrodas, un nākamās koordinātes ved tieši uz tīreļpurva vidū esošo piemiņas zīmi. taisnā līnijā 1.3km, bet karte rāda, ka var piebraukt arī mazliet līkāk, un būs mazāk jāiet. aizbraucam pa visai izdangātu meža ceļu cik nu tuvu tam purvam var piebraukt, un pa lielisku iestaigātu taciņu dodamies iekšā purvā. septiņsimts metri turp, monuments atrodas, neatrastais slēpnis arī atrodas, saskaitam vairogus un iebakstam nākamā punkta koordinātes aparātā, un tikpat ātri septiņsimts metri atpakaļ. pusceļā sev uzmanību cenšas pievērst gps uztvērējs, viņš arī telefons, un saka, ka gribot ēst. mēģināju viņu pierunāt paciesties vēl mazliet līdz auto, bet nekā, paņēma un nomira, nesaglabājot nākamā kontrolpunkta koordinātes. iekāpām mašīnā, atdzīvinājām telefonu, un sākām domāt, kur gan varētu būt nākamais punkts (iet vēlreiz atpakaļ norakstīt koordinātes kautkā roka necēlās). tā kā līdz šim visi kp bija izvietoti blakus slēpņiem, un cik paspēju pamanīt, kāds bija virziens un attālums uz nākamo punktu, tad nospriedu, ka tas varētu atrasties pie Mangaļu māju ziemassvētku kauju muzeja. ja tā nebūs, tad būs jāzvana vēlreiz Udajam. tuvojoties muzejam, pārsteidz pilnā autostāvvieta, svecītes un tālumā kvēlojošs ugunskurs. hā, pilnīgi nejauši atrasts finišs! noparkojamies, un ejam skatīties, kas notiek. veiksmīgi paspējām uz Aleksandra Grīna priekšlasījuma beigām un diskusijām par Ziemassvētku kaujām, parunāšanos un vēl šo to, kā arī uz publisku pusnakts skrējienu pēc FTF uz jauno slēpni. diemžēl nokavēju slaveno zupu un nesatiku daudzus dalībniekus, kuri jau bija paspējuši notīties. ļoti izdevies pasākums (cik nu man viņu nācās redzēt, un kā runā tad esot bijis pāri par 100 dalībniekiem) un brīnišķīgi pavadīta nakts. statistikai vēl varu piebilst, ka temperatūra bija —9°C un mazliet sniga.

koment?ru nav

Dec 21 2009

kriminālstāsti: zasulauks

ierakst?ja kategorij? hronika,kriminālstāsti

ja vakarā ir atgadījusies ballīte, tad reizēm no rīta ir vēlme pagulēt mazliet ilgāk, varbūt līdz pat divpadsmitiem. un kad tu cilvēks tā esi labi izgulējies, tad jāsāk domāt arī par brokastīm, un lai laime būtu pilnīga, pēc dažām laimes sastāvdaļām vēl fiksi jāaizcilpo līdz veikalam, tepat aiz diviem stūriem. no gultas pa taisno zābakos un ar vislabākajām domām par rīta kafiju un gardajām brokastīm izlēkšojam pagalmā, un…
seko neaprakstāmas sajūtas. apsnigušais asfalts mazliet sašūpojas un nedaudz iegrimst un baltie gāzbetona klucīši saules apspīdēti apžilbina acis. jā, četri jauki gāzbetona kluči. kāds burvis tumsas aizsegā ir pārvērtis manu auto par nekustamo īpašumu. rrrrrr… nu ko tur vairs. autopilots aizpilotē mani uz veikalu, iepērkas manā vietā un atpilotē atpakaļ. brokastis kautkā vairs negaršo, bet kautko apēst vajag. iedarbinu telefonu un sāku zvanīt visiem pēc kārtas. ar lokālo policijas nodaļu tiku savienots pēc trijām pāradresācijām, otrā galā laipns inspektors visu pierakstīja, un pateica, ka šobrīd brigāde ir citā izsaukumā, kā atbrīvosies tā piebrauks. nepagāja ne divas stundas, kā operatīvā brigāde bija klāt, korekti noformēja visus papīrus (rakstot protokolu vēl pa vidu pajautāja, vai es kādu turu aizdomās un vai man ir nojausma, kurš to varētu būt izdarījis. nēnu, loģisks jautājums protams, bet man šoreiz ne mazākās nosjausmas nebija), pēc tam vēl kādu pusstundu nācās gaidīt apdrošināšanas fotogrāfu, sarakstījām vēl pāris papīrus, un tad varēju sameklēt kādu labu draugu, kurš atvestu otro riteņu komplektu no gaujas. tāds atradās diezgan ātri, un jau pusastoņos vakarā mēs ar Reini skrūvējām manam vāģim klāt riteņus (par laimi sliktie cilvēki bija atstājuši skrūves. gandrīz visas), un nekustamais īpašums tika pārvērsts atpakaļ par kustamo. vēl priekšā liela ņemtne ar apdrošinātājiem (varbūt ka arī ne liela). ko es šajā sakarā vēl varu teikt — varu novēlēt puišiem nokaltušas rokas. katram divas. un ne jau par nospertajiem riteņiem, bet par izčakarēto brīvdienu.

8 koment?ri

Dec 14 2009

trešā advente.

ierakst?ja kategorij? depo,hronika

kad svētdienas miegs ir izgulēts, tiek dzerta jau otrā kafija un pulkstenis rāda vienu stundu dienā, aiz loga sasnigušais sniegs arī pamazām plok, tiek pieņemts izšķirošs lēmums nevārtīties pa māju, bet darīt kautko labu. piemēram aizbraukt pastaigāties svaigā gaisā. piemēram mērsragā. ko tur daudz funktierēt, nogrābjam sniegu no kumeliņa (kurš gan dažbrīd tumsā mirgo kā margarita) un aidā prom, uz jūraspusi. pirmā pietura — lapmežciema skatu tornis. celtne, kas paceļas augstu pāri lapmežciema pagājušā gadsimta apbūvei, paverot plašu skatu gan uz jūras līci vienā pusē, gan uz kaņiera ezeru otrā. būtu mazliet skaidrāks laiks, varbūt pat rīgu varētu redzēt (palecoties). šeit paslēptā kastīte gandrīz pati ielec rokā, pat nekāda lielā meklēšana nesanāk. diemžēl nogulēju tos laikus, kad šeit bija izvietots specifiski oriģinālais konteiners, bet ko nu vairs. papriecājamies par smukumu visapkārt, vēl mazliet pabaidamies un kāpjam lejā. nākamā pietura — lāčupītes dendrārijs apmēram klapkalnciemā. atstājam auto pilsētas centrā, un ejam staigāt — nepilns kilometrs pa taisno, bet kā jau latvijā pie jūras ierasts, visur ir sabūvētas mājas un ne lāga pie jūras iziet, kur nu vēl kaut kur pa taisno līdz kautkādam dendrārijam. brīnumainā kārtā starp privātīpašumus norobežojošiem dzeloņdrāšu žogiem ir atstāta taka, kur proletariātam uz jūru tikt. apejam sabūvētās mājas pa liedagu, un pa smuku meža ceļu nonākam lāčupītes krasta apstādījumos. diemžēl šoreiz meklējumi īpaši raiti nevedas, jo šis ir slēpnis klasiskais — mežā, sem sūnām, un šoreiz arī vēl zem sniega. pārbaudām visas iespējamās alas, aliņas un pasaknes ap nullpunktu, bet burciņa māk labi slēpties, un rokās nedodas. kad jau nolemjam mest mieru, un griežamies uz promiešanu, ielūkojos caurumē zem viena celma — rokā ir. būtu biezāka sniega sega, caurums nemaz nebūtu manāms. ieskrāpējam blociņā vārdus un soļojam atpakaļ uz auto. no otras puses ejot, izrādās, ka pāri lāčupītei ir iekārtots pat tiltiņš, tā ka atpakaļceļš sanāk krietni īsāks. braucam tālāk. kopš brokastīm pagājis jau laiciņš, un sāk parādīties tāda kā ēstgribēšana, tāpēc tiek ievērtēts engures elvi, kurš uz sevi liktās cerības neattaisno. šņabi protams tur var atrast plašā izvēlē, bet tādas uzreiz ēdamas lietas garāmbraucējiem pakaļ vis nemet (čipši neskaitās). lūkosim skatīties, ko piedāvās rojas elvis, kurš vismaz jūnijā vēl izskatījās nopietnāks un lielāks. pa ceļam apčamdam čemodānu zem vecas senlaiku klēts un neveiksmīgi palūkojamies uz mērsraga piejūras pļavām. vienmēr jau nevar veikties. toties kilometru garā pastaiga pa kaltenes putnu vērošanas taku gan izrādās veiksmīga, kaut arī slapja, auksta un tumša. nezkāpēc es biju iedomājies, ka tā būs jauki labiekārtota taka, ar dēļu klājumu un margām, kur veciem cilvēkiem atbalstīties, bet nē — šajā gadījumā taka ir virziens, kurā ejot brienot pa jūras krasta dūņām, meldriem un smiltīm nonākam trijās labiekārtotās nojumēs ar informāiju un plašu skatu uz jūru. toties pastaiga vainagojas ar atradumu, un atpakaļkilometrs vairs nešķiet tik drūms. tik daudz svaiga gaisa ļoti rosina ēstgribu, tāpēc visi pieturas punkti līdz rojai tiek svītroti, un jau pēc brīža veram skumīga lielveikala durvis. uzraksts ‘elvi’ ir nomainīts pret uzrakstu ‘mego’, arī inerjerā ir jūtamas pārmaiņas — plaukti ir sarāvušies un piedāvājums arī tieši nekāds. tāpat vilties liek arī pāri ielai esoša maksima ar savu piedāvājumu. acīmredzot nāksies paciesties līdz talsiem. talsos ir rimī, kurā var atrast vairāk vai mazāk kārojamas lietas, un sarīkot mazas dzīres. kad izsalkums remdēts, varam doties tālāk. tālāk nav nekur īpaši tālu — šaursliežu tvaika lokomotīve tehnikas muzejā turpat talsos. un kurš gan muzejs strādā svētdienas vakarā septiņos?! par laimi, vilciens ir gana liels eksponāts, lai to eksponētu ārpus telpām, tāpēc tumsas aizsegā klusu pārslīdot pār metāla norobežojumu, tautā zināmu kā ‘sēta’, ar zināmām bažām par to, vai būs suns, vai nebūs, lieki nespīdinoties veikli sameklējam kastīti, pierakstāmies un pazūdam pastendes virzienā. suns nebija, un tā kā bija tumšs, tad arī lokomotīvi nesanāca īsti apjūsmot — būs vien jāatgriežas dienasgaismā, jo kā runā, tad muzejā netrūkst arī citi ievērojami eksponāti. nākamā pietura — vecā pastendes skolas ēka. pamesta un mazliet pademolēta. vietā, kur aizved gps, nekas piemērots acīs nekrīt, tik vien kā mazmājiņai līdzīga telpa, un tur jau nu neviens slēpni neliks. ejam raudzīt, kas mājā iekšā. paveram durvis, un nonākam telpā, kuras iekārtojums atkal nepārprotami liecina par labierīcībām. interesanta būve. aiz otrām durvīm ir stāvas kāpnes, kas ved uz bēniņiem. uzkāpjam tur, grīda ir diezgan šaubīga, bet staigāt var. izložņājam augšstāvu, dažās telpās redzamas dzīves un uzdzīves pēdas, treniņtērpu daļas, tukšas pudeles un matracīši — kā jau lauku skolu jumta stāvā. bet tikai ne tas, ko mēs meklējam. neko darīt, nakas līst internetos un lasīt aprakstu. bet protams — jocīgā celtne, kuru es sākumā kļūmīgi noturēju par mazmājiņu ir speciāls kambaris, no kura sava laikā ir rādīts kino, un tur arī jameklē meklējamais. cik vienkārši. tālāk ceļš jau pagriežas uz rīgas pusi, ar dažām pieturām pa ceļam. pirmā no tām – piesnigusi dižstendes muiža, kurai, kā var lasīt aprakstā, jākāpj uz jumta kores. sniega daudz un izskatās diezgan slidens (to man arī ik pa laikam atgādina auto, uzzīmējot kādu neplānotu parabolu uz ceļa) tāpēc šo atstājam saulainākam laikam. nākamā atrakcija ir nokļūšana no dižstendes atpakaļ uz rīga — ventspils šoseju. divlīmeņu krustojums ar atdalītajām joslām, uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm un tiltiem ir īsts slepenības paraugs. ne viena atstarotāja, aprūsējušas ceļazīmes un atdalošās barjeras un uz brauktuves sazīmētas svītras vai bultas šajā vietā ir neiedomājama greznība. ja nav kartes vai gāpēesa, tad šajā labirintā var iesprūst uz kādu pusstundu, vai arī nemanot aizbraukt pa pretējo joslu, vai pabraukt garām vajadzīgajai nobrauktuvei vai arī savārīt vēl veselu lērumu citu muļķību. es šai situācijai piegāju analītiski, un pavērojot pārējos satiksmes dalībniekus iekļāvos plūsmā un ar dažām māņu kustībam tiku tur kur jātiek. pēc pāris minūtem ieripojām tukumā, un atstājuši auto uz perona stacijā ‘tukums divi’ devāmies vēl vienā svētdienas vakara pastaigā. šoreiz pa sliedēm. sliedes turklāt bija vairākstāvīgas, ar visiem gulšņiem smuki sakrāmētas kādās piecās kārtās, tāda kā noliktava. atzars, pa kuru gājām bija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados uzsāktās un nepabeigtās tukuma — kuldīgas līnijas sākums. šīs pašas līnijas uzbērums pēc kāda kilometra šķērso rīga — ventspils šoseju — abās ceļa malās ir uzbērums un tilta balsti, bet tilta nav. nu ja, tātad starp kautkādiem betona gabaliem atradām burciņu un slidinoties gājām atpakaļ. ja jau reiz esam tukumā, tad piedāvāju Laurai aizstaigāt arī līdz Draņķozolam, un arī man pie reizes būtu interesanti novērtēt slēpņa stāvokli. pa slideno meža ceļu aizvirpuļojam līdz starta punktam, lēkājot pāri sakritušajiem kokiem un sekojot spīguļiem aizstaigajām līdz ozolam. nakts bija mierīga un klusa, mežs piesnidzis un diezgan gaišs, vilkači pa ceļam netrāpījās un vadātājs nevadīja. kaste arī bija tur kur tai jābūt, pārskatījām saturu, un noslēpām labāk. pa pareizo taku izlavījāmies uz ceļa, kurš ir turpat blakus (lai nebūtu jāiet atpakaļ apkārt purvam), un braucām prom. uz rīgu. ar pieturu pie durbes pils, jo šķirba akmens mūrī arī sevī glabā noslēpumus, un nelielu ieskatu tukuma lidlauka angāros. pareizāk sakot vienā. mazliet kļūdījos ar pareizo angāra durvju noteikšanu, un uzlīdu ne tur kur vajag, bet kad atkal bija atrastas pareizās durvis, uz tām nevarēja tikt augšā, jo bija apsnigušas un slidenas. pēc neilgas vibrēšanas atklājās, ka ir lieliska taciņa pa angāra malu, un pārējais jau bija nepieklājīgi vienkārši. viss, svētdienai pietiks, jābrauc mājās.

koment?ru nav

Dec 14 2009

kas tas par čali?

ierakst?ja kategorij? kriminālstāsti,stils

Kridjanis Valdemārs

un atkal es visu uzzinu pēdējais!
kas ir Kridjāns Valdemārs, kura vārdā ir nosaukta iela Rīgā?

viens koment?ts