February, 2009 arh?vs

Feb 24 2009

industriālais dizains. modernais.

ierakst?ja kategorij? hronika,stils

visāda figņa

viens no maniem ikdienā lasītajiem rss fīdiem nāk no Yanko design bloga, kurā katru dienu parādās pa kādam jaunam konceptam, idejai vai jau realizētam darbam. daži ir ievērības cienīgi, pārdomāti un daiļi, bet tomēr lielākā daļa, maigi sakot, ir pilnīga buļļa kaka. tā protams ir normāla situācija, ka cilvēki funktierē, izdomā dažādas abstraktas lietas, un noteikti viena no miljons idejām būs īstā (kaut vai atcerēsimies hrestomātisko piemēru ar Tomasu Edisonu un visparastāko kvēlspuldzi), un kā gan citādi lai iegūst pieredzi un mācās no kļūdām? vēl interesanta lieta, ka lielā daļā šo fantāziju klaji tiek ignorēta fizika (iespējams, ka ar nākotnes materiāliem būs iespējami visādi brīnumi), un viena otra lieta ir pilnīgi nejēdzīga no ražošanas viedokļa (divu detaļu vietā tiek izmantotas sešas — konkrēts piemērs ir baltais elektrosadalītājs, kurš starpcitu, nez vai ir kautkas revolucionāri jauns), un pēdējā laika modes lieta — uz 'zaļo', respektīvi enerģiju un resursus taupošo dzīvesveidu orientētas lietas, kas pašas par sevi ir interesantas un ideja apsveicama, tikai pagaidām izskatās, ka to izgatavošanai tiek patērēti vairāk resursu, nekā šīs lietas ietaupa. bet paskatīsimies, kas būs mainījies pēc desmit gadiem 😉

viens koment?ts

Feb 15 2009

piedzīvojumi arēnā.

ierakst?ja kategorij? hronika

ielūgums draugiem

kādreiz raucu degunu un nevarēju ciest šo ņaudulīgo mākslinieku un grupu kopumā, bet gadiem ejot domas mainās, un pozitīvo sajūtu grāmatā atveras jauna lappuse — Мумий Тролль. man šī lapa atvērās pirms pusotra gada salacgrīvā, un skat, puiši atkal viesojas rīgā ar enerģisku un ļoti dzīvu rokkoncertu, ar Iļjas performanci un lielisku mūziku, o jā. brīnišķīgs piedzīvojums.

koment?ru nav

Feb 13 2009

pozitīvās lietas?

ierakst?ja kategorij? dzīve,stils

šorīt, ar acīm pārskrienot pāri virsrakstiem vienā no latvijas dižavīžu mājlapām, starp citām ne pārāk pozitīvām ziņām par finansēm un politiku, iedūrās ziņa par britu reklāmistu it kā atbildes gājienu latviešiem, nozogot csdd divreizējās skatīšanās kampaņas ideju. protams, rakstam seko arī 'saturīga' lasītāju diskusija, par to kurš kuram ko zog, un kas bija pirmais — vista vai ola. skumji. un tikpat skumji ir reizumis ielūkoties slikto reklāmu blogā, kura sākotnējā ideja — parādīt citiem, kā nevajag — ir pārvērtusies par sacensību, kurš atradīs tizlāko reklāmu vai banālāko logotipu, un kārtējo vietu kur komentāros izgāzt žulti. vismaz man tā izskatās. kāpēc nav (varbūt ir, bet es nezinu) vieta, kurā tiek parādītas izdevušās un labas reklāmas, un ne tikai reklāmas? kāpēc ir vajadzīgas visādas nejēdzību krātuves, kā piemēram miljonrezonsblabla.com, kur sūtīt visādus sūdus? slikto pamanīt ir vienkāršāk un iebakstot otram acī, mēs noteikti jūtamies labāk, jo kļūdījies ir viņš, nevis es, vai ne? jeb tomēr sāksim ievērot arī pozitīvo mums apkārt, un krāsot dzīvi gaišās krāsās?

viens koment?ts

Feb 02 2009

rīta rosme svaigā gaisā.

ierakst?ja kategorij? dzīve,hronika

šorīt izbraucu no mājas mazliet agrak, lai laicīgi paspētu nogādāt dārziņā jauno paaudzi. ārā vēl bija rīta krēsla, mīnus piecpadsmit celsija grādos kautrīgi klabinot zobus un nesteidzīgi apbraucot bedres virzījos tuvāk A1 lielceļam. mazliet izbrīnīja no aizmugures nākošais skaļais troksnis, kurš pieauga palielinot ātrumu, savukārt nometot gāzi pieklusa. īsti nebija skaidrs, kas gan tas varētu būt — mājupbraucot pirms divām dienām, nekā aizdomīga nemanīju, tāpēc trokšņošana tika norakstīta uz lielajā aukstumā sabiezējuso eļļu reduktorā vai vēlnezinko, jo skaņa nepārprotami nāca no aizmugures. izbraucis uz lielā ceļa, neko ļaunu nedomājot iekļāvos kopējā satiksmē, bet pie 110kmh skaņa jau bija tāda, it kā aizmugurē būtu ietriecies helikopteris. sāku jau apsvērt neplānotu viesošanos servisā, kad pēkšņi virs galvas, gluži kā zīmē multenēs, iedegās spoža lampiņa aka 'es zinu kas tas ir!'. jā, tas viņš arī bija — aizmugurējais pasažierpuses bezgaisa ritenis ar lupatās samaltu riepu. @#$%, apstājos ceļa malā un sāku, it kā tik vienkāršo, riteņa maiņas procedūru. не тут то было. skrūves, protams, ierūsējušas un vaļā labprātīgi nenāk — pastīvējos, palēkāju pa krustu (atslēga tā tāda, ar ko skrūvē vaļa riteņus, nekādas saistības ar maģiskiem rituāliem), beigās viss vaļā, varam pāriet pie otrā cēliena. ieriktēju vietā domkratu, sāku skrūvēt augšā, bet jo augstāk ceļu, jo domkrats kautkā vairs nevieš uzticību. ar gudru ziņu pabāzu zem auto, blakus domkratam saplosīto riteni — ja nu kas. un daudz nebija jāgaida — 'ja nu kas' kā saukts, domkrats nolocījās un auto gar zemi, labi vēl ka ritenis apakšā. situācija gluži muļķīga, un kā jau varēja gaidīt, tad nostopēt kādu palīdzīgu cilvēku no nepārtrauktās auto straumes diezgan bezcerīgi, kur nu vēl gaidīt, ka kāds apstāsies pats. gāju meklēt domkratu uz tuvējo būvlaukumu, kur pie diviem auto grozījās pāris tēvaiņi, bet nē, redz, domkratu viņiem neesot, un tās vispār nav viņu mašīnas, un vispār, нефиг тут шлятся. палдиес, кунги, палдиес. arī reizbijušajā benzīntankā nav nekādi izpalīdzīgī ļaudis — nē, nē, nav mums nekādu domkratu, un kas jūs vispār tāds esat, ko?! nu, nav, tad neko, lai jums jauka diena. gāju atpakaļ pie auto, stopēt kādu atsaucīgāku pilsoni. ilgi nebija jāgaida, un palīdzīga roka tika sniegta no h.getz vadītāja puses, kurš visai vēlīgi nošārēja domkratu, un vēl aizšāva uz māju pēc vēlviena, kā arī nekautrējās palīdzēt pēc iespējas ātrāk tikt kārtībā ar visu ko bija jātiek galā. Liels Paldies Getz Vadītājam! kopumā jauki pavadītas 45 minūtes svaigā gaisā, patiess prieks par palīdzību un tikpat patiess rūgtums par lepnajiem garāmbraucējiem, un jo īpaši jau par bavārijas spēkratu vadītājiem — kur tad ir tā mūsu solidaritāte?

2 koment?ri