November, 2008 arh?vs

Nov 26 2008

tuvojas ziemassvētki.

ierakst?ja kategorij? dzīve,stils

– Рабинович, Вы играете на тромбоне?
– Конечно.
– Что "конечно"?
– Конечно, – нет, но, вот, сын – да!
– Что "да"?
– Тоже нет.

2 koment?ri

Nov 24 2008

negaidot ir iestājusies ziema.

ierakst?ja kategorij? hronika

kas to būtu domājis, ka pēkšņi, ne no šā un ne no tā, divdesmit pirmajā novembrī sāks snigt sniegs, un turpinās arī nākamās dienas?! kas ir šī baltā substance, kas pārklāj ceļus, laukus, mežus, māju jumtus? pilnīga katastrofa, meteoavārija, kataklizma un stihija. autovadītāji nespēj vien atraut acis no piesnigušajiem, pasakainajiem skatiem, kas paveras gar ceļu malām, un lai negadītos negadījumi no tādas apkārtskatīšanās, brauc lēni un prātīgi. turklāt vakar pēcpusdienā kāds bija izrāvis Lielo Štepseli ādažos, un viss ciems liegi grima tumsā — nekādas steigas, nekādas komerciālas kņadas lielveikalos, nekādu reklāmu un zilo ekrānu, nekādu internetu un elektriskās gaismas. svecīšu vakars, iesācies kapsētās, ienāca arī mājokļos. par laimi, es dzīvoju gaujas otrā krastā, kur daži drebelīgi ampēri vēl bija palikuši, toties Vēja māte savās nakts rotaļās pamanījās sapīties vecā vītola zaros… vējš vītolos, kā smejies, un nolauza viņu nost. ar Krakšķi.

koment?ru nav

Nov 18 2008

process.

ierakst?ja kategorij? citāti

Bet svarīgs jau nav rezultāts. Galvenais ir process, centība un ticība, kādā tu bezgalīgi liec griezties lūgsnu un rakstu dzirnaviņām, pamazām, pamazām atklājot patiesību. Ja mašīna tev sniegtu patiesību uz līdzenas vietas, tu to nespētu pieņemt, jo tavu sirdi nebūtu šķīstījuši ilgstoši meklējumi.

Umberto Eko, Fuko svārsts

viens koment?ts

Nov 18 2008

priekšpiedziņa vs. aizmugures piedziņa.

ierakst?ja kategorij? citāti

Priekšējā piedziņa ir garīgā kosma atveids — radošais spēks, motors atrodas priekšpusē un tūdaļ nepastarpināti nodod savu gribu priekšējiem jeb Augstākajiem Riteņiem. Bet pastāv arī materiālistiskā versija: tā atveido degradējušos kosmosu, kur Radošā Dzinuļa dvesma plūst uz diviem pakaļējiem jeb Zemākajiem Riteņiem un kosmiskā emanācija atraisa matērijas zemākos spēkus.

Umberto Eko, Fuko svārsts

9 koment?ri

Nov 18 2008

Gals un Aķnas.

ierakst?ja kategorij? stils

viens koment?ts

Nov 17 2008

izklaides mēnesgaismā.

ierakst?ja kategorij? dzīve,hronika

11.novembris.
reizēm pienāk brīdis, kad apnīk mīt ikdienas taciņu un bakstīt klabiatūru, bet gribas kautko, nu… kautko citu. un tamdēļ tiek izbrīvētas brīvdienas, lekts pelēcītī (kurš, kā jau ierasts, saniķojas un izrāda vēlmi remontēties tieši dienu pirms starta) un uzsmaidot pakaļpalicējiem, tiek uzņemts konkrēts rietumu virziens. ceļš rietumu virzienā necik tālu vis neved, jo kāds uzreiz aiz Liepājas ir pamanījies izrakt jūru, bet arī līdz jūras plašumiem ir gana ko darīt. protams, bezmērķīga braukāšana pa ceļiem un neceļiem ir pagātne, un mūsdienās, lielā mērā braukšanas virzienu un pieturas punktus nosaka visādās vietās saslēptas kārbiņas un bundžiņas, dozītes un kastītes, sauktas arī par kešiem, jeb pēc jaunākās modes — par G—punktiem. starp galvaspilsētu un rietumu krastu pie b.jūras šādi punkti arī ir atrodami, un tad nu tos arī es devos medīt. slēpņu atraktivitāte ir klasificējama gan pēc vietas, kurā vai pie kuras tas noslēpts, gan arī cik viegli tam var piekļūt. tā nu pa ceļam pagadījās caurteka zem liepājas šosejas, kurā pilnīgi negaidīti bija ūdens (!) un nokļūšana līdz slēpnim notika gandrīž špagatā ejot pa caurtekas sienām. jā iekļūšana tajā trubā bija gana vienkārša un ātra, tad lai tiktu ārā, nācās mazliet pacīnīties, lai nepiesmeltu bikses (bija jau arī gumijas zābaki, bet auto bagāžniekā…) nākamā pietura bija grobiņas estrāde ar vietējām emometenītēm, gulbju dīķi un rozā zemūdeni. popārts arī grobiņā ir popārts.

tālāk, pēc nelielas garāmaizbraukšanas un līkuma izmešanas caur mežu piebraucām bārtas armijas bāzei no otras puses, jo pirmās puses ceļam pamanījos aizbraukt garām. un kas interesanti, ne vienmēr taisnākie ceļi ir tie labākie, jo braucot prom pa taisnāko ceļu, nācās atzīt, ka tas ir krietni vien bēdīgāks, nekā jaukais grantsceļš mežā. tuvojās ieplānotais vakariņu laiks palangā, un pa ceļam uz ēdnīcu vēl nolēmām palūkoties uz kādu pagājušā gadsimta sākuma dzelzsceļa līnijas bārta — rucava inženiertehnisko būvi pār bārtas upi.

tilta atlikums ir gana iespaidīgs objekts, un kā jau tā laika labākajās tradīcijās būvēts, monumentālās mūra daļas un tilta centrālā ferma ir palikušas "gandrīz kā jaunas", ko nevarētu teikt par sapuvušajiem gulšņiem un norūsējušām margām un citām maznozīmīgām metāla daļām. pastaiga pār tiltu mazliet kutina nervus, bet ir to vērts. turpinot ceļu, nu jau uz dienvidiem, respektīvi uz lietuvas lielāko piejūras kūrortu palangu, un priecājoties par latvijas nemarķētajiem ceļiem, sanāk iebraukt arī rucavas centrālajā laukumā, kur vienā pusē vietējais šņabja veikals, otrā — pasts, un nekādu norāžu, nekādu horizontālo apzīmējumu, nekāda apgaismojuma. bez starpgadījumiem uz tausti sanāk izkļūt uz pareizā ceļa, un mierīgu sirdi mums tuvojas palanga. pirmie iespadi ir gauži spocīgi — pilsēta ir izmirusi, ceļā sastopam varbūt četrus auto, gājējus neredz. vairumā māju logi tumši, slēģi nolaisti, klusums… arī uz centrālās gājēju ielas astoņos vakarā manāmi kādi pieci cilvēki, un un iestādes kurās var dabūt ēst arī nav sevišķi daudz. dīvaini. vai tad tiešām ārzemju tūristi neizmanto palangas starptautiskās lidostas piedāvātās iespējas un masveidā negāžas notriekt savus dolārus, eiro un mārciņas šajā jaukajā vietā? tur pat labākajās katoļu tradīcijās seksšops un masāžas salons ar baznīcu fonā.

viss pie rokas, tā teikt. ā, un vakariņas bija garšīgas, tas gan jāatzīst. neskatoties uz to, ka bija zināmas grūtības sakomunicēt ar apkalpojošo personālu — meitenīte brīvi pārvaldīja tikai lietuviešu valodu, un tāpēc sauca talkā pavāri, vai trauku mazgātāju, vai nu es nezinu kas viņa tāda bija, bet vismaz runāja krieviski. jā, nu vakariņas tātad bija garšīgas, un varējām apmeklēt dažas ievērības cienīgas koku saknes un labākajās lietuvas kešotāju tradīcijās, slapjos miskastes maisos ietītas brokastu kārbas. paveikuši tumšos darbus, mājām sveikas spoku pilsētai, un atgriezāmies atbalstīt tūrisma industriju tēvzemē.
12.novembris.
12.novembra rīts… jā, tāds zīmīgs datums, gadu mija, es pat teiktu. bet ko nu par to 🙂 divpadsmitā novembra plāns bija tikt iespējami tālu uz dienvidiem gar jūras krastu, respektīvi līdz krievijas pierobežai kuršu pussalā, kurš arī vieksmīgi tika izpildīts, turpceļā uzkāpjot vienā ne pārāk stabilā senlaiku novērošanas tornī un pie robežas atrādot skarba izskata lietuviešu robežsargdāmai dokumentus.

 

kamēr aizkļuvām līdz nidai, bija jau pienācis pavēls pusdienlaiks, un vienīgajā nidas ēstuvē tika iebaudītas pusdienas. ievērojot pēdējo dienu tendences, atkal ļoti agri satumsa, un kešdarbe (LZA terminoloģijas komisijas garadarbs) varēja sākties. kamēr nidas bākas starmeši tumsā meta savus starus, tikmēr mēs tās pakājē kā jāņtārpiņi spīdinājām savus lukturīšus un apčamdījām seno mūru atliekas (cik romantiski, vai ne?). nākamais apčamdes objekts bija pāris km uz dienvidiem, tāds vietējais tuksnesis ar mazām priedītēm, un diezgan spocīgu skatu mēnesgaismā. pieļauju, ka gaismā tāluma var saskatīt arī kēnigsbergas senos torņus, bet tumsā ta kā nesanāca. toties lapsas gan tur netrūka. viena pat piesēda ceļmalā un ar garlaikotu skatienu nolūkojās uz šiem dīvaiņiem, kas pilnīgā nesezonā un pa tumsu braukā te, zin. atpakaļceļā uz kontinentu vēl sanāca pāris pieturas ar pastaigām mēnesgaismā, un pilnmēness spīdēja atspēries, tā, ka pat lukturīši varēja atpūsties. nonākuši atpakaļ uz cietzemes, tika nobaudīts klaipēdas statoila kakao (nav slikts, tiešām, gandrīz kā mājās) un ļoti operatīvi atrasti visi klaipēdas keši. līdz ar pusnakti tika saniegtas arī liepājas ugunis, un vakars varēja sākties.
13.novembris.
ātras brokastis pulksten vienos, un dienaskārtībā jautājums: "kas jauns liepājā?". pastaiga pa molu, mazliet viļņu šļakatas, pilsētas vēsturiskais centrs, dzelzsceļa tilts no iekšpuses, zirgu salas dambis un ne pārāk patīkams vējš. pēc īsas kafijas pauzes…ē… kautkur, nākamā pietura ir karaostas gruveši. tā nu ir vieta, kur diennakts tumšajā laikā cilvēki ar tīriem nodomiem neiegriežas. par laimi nevienu tādu nesastapām 🙂 tālāk ceļš veda pa piejūras meža ceļiem ziemeļu fortu virzienā. kautkā nesanāca uztrāpīt uz īstā ceļa, tāpēc nācās izbaudīt mazliet bezceļu, ar visām ekstrām – jauku norakšanos kāpā. pusstunda darba ar lāpstu mēnesgaismā (operācija 'spēle smiltiņās ar mašīnīti un lāpstiņu') un braucam tālāk.

pēc rakāšanās vairs nebija iekšā rāpties priedē un pēc tam pārlēkt uz novēro&
scaron;anas torņa jumta, un tādā pat vīzē arī atpakaļ — šis piedzīvojums atlikās uz nākamo reizi. tā lūk. iespaidi iespiedušies, sajūtas sajustas, atradumi atrasti. ceļš mājup.

2 koment?ri