Aug 10 2007

mans pasaules redzējums

ierakst?ja 12:28 pm kategorij? dzīve

Gribēju ar vienu aci skatīties filmu par Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu un paralēli rakstīt šīs te savas pārdomas, bet tomēr tā filma ir jāskatās un jābauda – veca, laba, naiva  tāpēc atliku. Nu, re, tikko filma beidzās, varam turpināt. Šovakar braucot mājās, un ne tikai šovakar – jau kādu laiku man pa galvu maisās visādas domas par dzīvi, dzīves jēgu, prioritātēm, mērķiem, mērkaķiem u.c. viskautko. Tā kā tās domas ir visai haotiskas un sadrumstalotas, tad nolēmu tās visas apkopot, sakārtot, salikt savu puzli. Ja ne visu, tad kādu daļu gan.
Skat, pirmais punkts pats man uzradās – Puzle – atjautības uzdevums, sastāvošs no daudziem maziem dažādiem gabaliņiem, kurus pareizi saliekot tikai un vienīgi vienā noteiktā kombinācijā iegūstam skaidru bildi. Lai saliktu puzli, mums vajag pacietību, kārtības mīlestību, laiku un vietu kur to darīt. Vieta viennozīmīgi ir galva, kurā tie puzles gabaliņi ir izmētāti, kur nu kurais.
Laiks ir dažu cilvēku izdomāta fikcija, lai sarežģītu citiem dzīvi. Manuprāt, laiku vajadzētu aizliegt ar likumu. Tajā ziņā man patīk dienvidu tautu kultūra, kur ļaudis ik pēc pāris minūtēm nelūr pulkstenī un nesten, ka nav laika, nav laika, kavēju un tādā garā. Kāpēc jāsteidzas? Kurp jāskrien? TAS MIRKLIS pienāks, tad kad viņam būs jāpienāk. Tāpēc jādzīvo šodien, tagad.
Pacietība ir viena sasodīta īpašība – /varētu aizkurināt manu jauno pīpi, bet nevar vērt vaļā logu – ārā tumšs, istabā gaišs – uzreiz salīdīs pilna istaba ar tiem mazajiem spārnotajiem pidariņiem, viņi jau bakstās gar logu/ – jā, tātad pacietība ar mēru ir ļoti ok, bet diemžēl daudziem tās ļoti, ļoti pietrūkst (laika ietekmes rezultāts), un kad pacietība ir par īsu, tad ātri visu var salaist dēlī. Un vēl vairāk visu dēlī var salaist, kad pacietība ir par garu. Tad citām iesaistītajām personām, kurām tā pacietība ir īsāka, vai kuras vairāk draudzējas ar galvu, sāk šķist, ka šī bezgalīgā pacietība vienmērīgi pāriet vienaldzībā. To es no pieredzes – sasolīju vienreiz nodemonstrēt, cik man tās pacietības, nu un sabraucu ļoti lielās auzās. Tas gan manu pacietību nemazināja, bet mācību guvu.
Zeme ir plakana – un pierādiet man, ka tā nav! Es pat reizēm pats savām acīm neticu, kur nu vēl tam ko rāda pa tv vai raksta avīzēs. Ja zeme būtu apaļa, tad viss ūdens no tās notecētu, un kā tad cilvēki tur apakšā staigā? Ar galvu uz leju? Nesmīdiniet, neesmu vēl redzējis nevienu, kurš mācētu staigāt pa griestiem.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t