December, 2006 arh?vs

Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [4]

ierakst?ja kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Belgrada Vilciena​m Belgradā bija jāpienāk pusseptiņos no rīta, un tuvojoties galastacijai tas kļuva ar vien pilnāks un pilnāks. Un par veselīgo miegu arī bija jāaizmirst. Pie tam serbi bija pamanījusies atslēgt apkuri, un iekšā bija tikpat silts cik ārā — mīnusos. Belgradā visi braucēji izbira no vilciena un aiznesās savās gaitās. Es devos iepazīt vilcienu sarakstu un nodibināt kontaktus ar kasierēm. Nezinu, kā izskatās Krievijā, Baltkrievijā vai Ukrainā (esmu dzirdējis, ka tas ir kā ceļojums laikā), tad arī Belgradā es sajutos, it kā laiks būtu pagriezts par astoņpadsmit gadiem atpakaļ. beo2 No saraksta neko jēdzīgu izdibināt neizdevās, tāpēc prasīju starptautisko biļešu kases kasierei par vilcieniem uz Saloniku pusi — sešos vakarā bija viens tiešais vilciens uz Salonikiem — biju rēķinājies ar sliktāko, ka vēl vismaz vienu reizi būs jāpārsēžas Skopjē. Kasē, ja mani atmiņa neviļ, norēķinājos ar eiro — visticamāk, ka tā bija kasieres privāta iniciatīva, bet man nebija ne mazākās vēlēšanās skraidīt pa maiņas punktiem vai izmantot perona valūtas dīleru pakalpojumus. Vienojāmies ar kasieri par kursu, par kuru man jau bija savs viedoklis, un beigās abi bijām apmierināti. Pat ja viņasprāt es biju pārmaksājis uz valūtas kursa rēķina, cena par biļeti man likās pieņemami lēta — 40 EUR. Veiksmīgi ticis pie starptautiski atzīta ceļošanas dokumenta, steidzos iepazīt pilsētu. Kaut arī vēl bija tikai septiņi no rīta, pilsētā bija tāda burzma, kā mums dziesmusvētku laikā mežaparkā. Kā jau rakstīju — jutos, kā ar laika mašīnu būtu aizceļojis pagātnē — neskaitāmie kioski, mini ēstuvītes, sociālistiskā stilā ieturēta arhitektūra, arī cilvēki — līdzīgi man ir iespiedusies atmiņā Maskava, kurā es pēdējo reizi biju 1989.gadā. Mazliet jocīgi likās arī latīņu un slāvu alfabēta līdzāspastāvēšana, un valoda arī viegli saprotama, kaut kas starp poļu un krievu. Tā kā neko nopietnu nebiju ēdis kopš iepriekšējās pēcpusdienas maltītes Budapeštas pagrabiņā, tad pirmkārt gribēju paēst brokastis un iedzert kafiju. Bija gana agrs, lai nekas prātīgaks par Роштилъ (pīrādziņu kiosks) nebūtu atvērts. Pat mana pēdējā cerība — mcdonalds — tik agri bija ciet. Tā nu es ar kurkstošu vēderu un mazliet miegains klimtu pa aukstajām Maskavas ielām… ak, nē, Belgradas ielām. Ja kāds saka, ka Rīgā ielas ir bedrainas un asfalts slikts, lai aizbrauc uz Belgradu. Vietām pilsēta kā pilsēta — platas ielas, briesmīga paskata trolejbusi un nenosakāmu marku automašīnu straume, bet aiz stūra — kā kādā Latvijas mazpilsētā. beo4 Nesenais karš atstājis savas pēdas, bet tā pat daudz kur būvē un remontē. Bet nekas neliecināja, ka šī ir lielpilsēta ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju. Kaut arī janvāris, sniega Belgradā nebija, bet bija auksts un visi koki bija superīgi nosarmojuši — daži skati tiešām bija pasakaini. beo1 Ar fotogrāfēšanu gan īpaši neaizrāvos — ka nenotur par spiegu, jo tur ar viņiem jau nekad neko nevar zināt, un arī megabaiti jātaupa — braucu taču uz Grieķiju. Papriecājies par prezidenta pili un pāris elpu aizraujosiem skatiem pilsētas parkā, drusku nosalis, uz kādas viesnīcas durvīm ieraudzīju dažādas maksājumu karšu uzlīmes, un braši devos iekšā ēdamzālē. Viesnīcas ēdamzāle bija ieturēta īsteni sociālistiskā stilā, liela, plaša, sienas apšūtas ar tumšiem koka paneļiem, pie griestiem smagas kristāla lustras, masīvi galdi un krēsli. Neskatoties, ka astoņos no rīta es biju vienīgais apmeklētājs, bufetes rajonā cītīgi rosījās resna bufetniece baltā ķitelī ar baltu, cakainu vainadziņu, trauku mazgātāja un pavecs viesmīlis, kurš runāja angliski. Tiesa, pirmais pārpratums sanāca jau uzsākot sarunu — uz manu jautājumu, vai šinī iestadē akceptē American Express karti, kā to nepārprotami norāda uzlīmes uz durvīm, man atnesa mazu krūzīt espresso. Es no sākuma biju mēreni izbrīnīts, kas tā par laipnības izpausmi, bet vēlāk sapratu. Nekas. Pasūtīju vīnes šniceli — tā tik bija porcija! Pie mums pat lauku ēstuvēs nav tik lielas — liels šķīvis ar salātiem, daži kartupelīši un pāri visam liela, liela gaļas šķēle!!! Izdzēru pāris normāla izmēra kafijas, un pienāca svinīgais maksāšanas mirklis — devu savu AMEX karti — pāris neveiksmīgi mēģinājumi, un beigās vienojāmies par desmit eiro, kas pēc kursa sanāca tas pats, bet ar labu dzeramnaudu. Bet brokastis bija tā vērtas. Kad vēders pilns, varēju pievērsties nopietnākai pilsētas iepazīšanai, turklāt ārā jau bija pilnīgi gaišs, kas arī nav mazsvarīgi. Tā kā laika bija gana, tad nesteidzīgi izstaigāju centru, stundu vēl nosēdēju netā (ārā taču auksts, un tā ir laba iespēja sasildīties), aizgāju līdz Kalemegdanas cietoksnim, apskatīju ieroču kolekciju, beo2 papriecājos par ainavu, kada pavērās no cietokšņa uz Donavas un Savas sateku, aizgāju atpakaļ uz centru, tad gar Savas krastu gar veselu rindu pusnogrimušu, sarūsējušu kuģu,

no kuriem daži brīnumainā kārtā, pretēji visiem fizikas likumiem vēl turējās virs ūdens, un tad cauri kautkādiem šrotiem, pagalmiem, betona rūpnīcām un jokainiem mazdārziņiem iznācu centralās stacijas vagonu parkā — vietā, kur vilciena pavadoņi no tālsatiksmes vagoniem met ārā pasažieru atstātās drazas. Pie tam met ārā vienkārši tāpat — uz blakus sliedēm. Skats jau diezgan briesmīgs — tādi vietēja mēroga getliņi, un diez vai kāds to kādreiz plāno savākt. Pagājis garām šiem briesmu darbiem, ieraudzīju krūmos ieaugušas divas vecas tvaika lokomotīves — tas tik bija atradums! beo1 Man pilnīgi sirds sažņaudzās, kadā nožēlojamā stāvoklī tās bija — šis tas jau noskrūvēts, salauzts, sarūsējis. Kā vēlāk noskaidroju, tad tās ir atstātas rezerves daļām priekš muzeja lokomotīvēm, un kā izrādās, tad muzejs bija turpat aiz sētas.

Beidzis sajusmināties par atradumu, pačamdījis un safotogrāfējis, pa sliedēm devos stacijas virzienā, garām pārmijnieku un sargu būdai, kuriem es likos pilnīgi vienaldzīgs. Starp citu, nesen arī uzzināju, ka Serbijā ir vajadzīga speciāla atļauja, ja grib fotogrāfēt dzelzceļa stacijas. Man tāda doma pat prātā nebija ienākusi. Centrālajā stacijā papriecājos par tur izstādīto un smuki nokrāsoto lokomotīvi, safotogrāfēju arī to, bet man līdz vilcienam bija vēl tik daudz brīva laika… Saņēmos, un atstāju smago somu, kuru visu rītu biju staipījis līdzi, bagāžas glabātuvē, kura tur saucās nekā savādāk kā Гардероб, un nododod somu, jāuzrāda pase. Nav nekādi joki.

Comments Off on Grieķijas vilinājums [4]

Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [3]

ierakst?ja kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Budapešta

buda1
Bu​dapeštā no vilciena izkāpu svētdienas rītā, deviņos. Protams pirmā lieta – noskaidrot iespēju ar godu laicīgi tikt prom. Vilciens uz Belgradu pusdivpadsmitos vakarā. Principā ok, nopirku biļeti, atdevu somu glabātavā un pilsētas drūzmā iekšā. Reklāmas pauze: ārzemju ceļojumos ļoti ērti ir izmantot maksājumu kartes, tiesa gan tur kur tās ņem pretī. Tad atkrīt visādi pārdzīvojumi ar naudas maiņu. Budapeštā uz perona bija sastopami daudz visādi aizdomīga paskata tipi, gatavi veikt valūtas konvertāciju. Bija daži valūtas maiņas kantori arī turpat uz perona, kuri piedāvāja tiko iebraukušajiem ārzemniekiem mainīt savus eiro un dolārus par izbrīna kursu. Es apstaigāju vairākus, un nosliecos par labu bankomātam un minimālai komisijas maksai. Vēlāk, staigājot pa pilsētas centru un salīdzinot maiņas kursus, atzinu, ka mana izvēle bija pareiza. Kā jau eiropā pieņemts, svētdienas rītā visi guļ. Un pilsēta bija tukša. Bet grandioza un skaista gan! No deviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā (kamēr gaišs) paspēju izstaigāt tikai mazu daļu no Budapeštas – mazliet centra, tad pabiju citadelē, pēc tam izstaigāju vecpilsētas cietoksni ar Ķeizara pilīm baznīcām un ko tik tur vēl ne, tad atkal pa centru.
buda2
Kad jau sāka krēslot, nolēmu mazliet atpūsties un paēst pusdienas. Kādas mazas sānieliņas pagrabā bija vilinošs, mazs ungāru krodziņš kuram es vairs nespēju paiet garām. Budapeštai ir tā lieliskā īpašība, ka tur var brīvi komunicēt vācu mēlē – arī viesmīlis bija ungāru kungs, kurš brīnišķīgā vācu valodā paskaidroja, kas tie par ēdieniem ēdienkartē. Ieēdu lielu gaļas kaudzi (ja nemaldos, saucās septiņkalnu gaļas panna vai kā tml.), iedzēru kāt glāzi Edelweiß,
edelweiss
apēdu saldo ēdienu un atvadījies devos prom. Kāpjot ārā no pagraba, pret durvju arku apdauzīju galvu – zemas durvis tiem ungāru pagrabiem. Kad iznācu no ēstuves, bija jau satumsis, un atlikušo vakara daļu pavadīju klejojumos pa vakara ugunīs mirdzošo Budapeštu. Sāka jau apnikt, un arī nebija diez cik silts – janvāris, kā nekā. Pāris stundas nosēdēju interneta kafejnīcā, un tad atkal sāku mest ar vien ciešākus lokus ap dzelzsceļa staciju, un pēdējo stundu nokūkoju stacijā, gaidot svinīgo brīdi iekāpšanai vilcienā. Vilciens nekāds pilnais nebija – ja pareizi atceros, tad uz perona redzēju kādus padsmit cilvēkus, kuri visai brīvi izvietojās piecos vagonos. Man par pārsteigumu pasu konroles brašie puisi jau bija klāt, pirms vilciens bija paspējis izbraukt no Budapeštas, kaut arī līdz robežai savi 100 km, ja ne vairāk. Tā kā savā pārkāpēju datubāzē neviens Arniš Veiderž nebija atrodams, tad saņēmu pasē zīmogu, un mierīgi turpināju ceļu. Sākumā kupejā bijām divi, un varējām izstiepties šķērsām pāri kupejai, drīz arī tas otrs džeks izkāpa, un es paliku viens, un varēju eleganti gulēt pa visu beņķi. Īpaši silti nebija, un es izmisīgi centos palīst (viss) zem savas virsjakas, bet neko labi nesanāca, un neganti sala kājas. Arī serbu robežsargi nebija diez cik uzcītīgi, un salīdzinājuši pases foto ar manu miegaino ģīmi, iespieda zieģeli un novēlēja laimīgu ceļu.

koment?ru nav

Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [2]

ierakst?ja kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Rīga – Varšava-Krakova

Tātad – vēl joprojām tās pašas trīspadsmitā janvāra piektdienas vakarā, ja nemaldos – plkst.22 un konkrētās minūtēs kāpu autobusā un māju pakaļpalicējiem ardievas.

Brauciens līdz Varšavai nekad nav bijis interesants, tāpēc jo labāk, ka tas bija pa nakti. Mazliet traucēja divkārtējā pasu kontrole, bet citādi varēja labi pasnaust. Ap deviņiem no rīta cēli iebraucām Warszawa-Zachodnia – briesmīga paskata autoosta/dzelzsceļa stacija. Visi protams momentā izklīda, kur nu kurais, es devos iepazīties un izpētīt iespēju turpināt ceļu Krakovas virzienā. Pa gariem, vēja caurpūstiem un mazu poļu stila krāmu tirgotavu piebāztiem tuneļiem tiku līdz šīs stacijas dzelzceļa daļai, kura tiek izmantota tikai ļoti vietējai satiksmei pilsētas un piepilsētas robežās. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem uzsākt komunikāciju un noskaidrot kā tikt uz Warszawa Centralna, atradu vienu izglītotu cilvēku, kurš angliski paskaidroja, kā tikt līdz autobusam, un ar kādu autobusu uz kuru pusi cik pieturas jābrauc. Laimīgi un bez starpgadījumiem ar piebāztu veca ikarusa stila autobusu aizbraucu līdz Warszawa centralna, kas kā jau centrālajai stacijai pienākas, bija krietni vien advancētāka un sakoptāka. Nopirku biļeti līdz Krakovai, un kāpu iekšā vilcienā, kuram pēc minūtem piecpadsmit bija jādodas ceļā. Kā jau sestdienas dienā, vilciens bija mēreni pilns, un es neievērojot vagona un kupejas numuru biju iesēdies svešā vietā. Nācās spraukties cauri vairākiem vagoniem uz man pienākošos vietu. Ceļā no Varšavas līdz Krakovai pavadīju kādas trīs stundas, un nācās atzīt, ka dienvidpolija ir sakoptāka un civilizētāka, kā regulāri šķērsotajā posmā Rīga – Berlīne. Krakovā izpētīju vilcienu sarakstu, un devos pie starptautiskās kases pirkt biļeti vilcienam uz Budapeštu. Diemžēl sestdienās nekursēja tas vilciens pēc pusstundas, un nācās stundas septiņas gaidīt nākamo. Par šo jauko iespēju es ļoti sapriecājos, jo varēju no sirds patikas apskatīt Krakovu.
KRAKOW1
Beigās tomēr izrādījās, ka Krakova nav nemaz tik liela, un man pilnīgi pietika ar trijām stundām, lai iepazītu Krakovu un pagūtu labi nosalt, jo grādīzeris bija noslīdējis kādas desmit iedaļas zem nulles.
krakow2
Atlikušo laiku īsināju sēžot draugos vai lasot latvijas ziņas, un ieturoties jaukā, viduslaiku stilā ieturētā itāļu restorānā. Visgarlaicīgākās bija pēdējās stundas, kuras nācās nīkt trešās klases uzgaidāmajā telpā (bomži, dzērāji un tā…) līdz vilciena atiešanai plkst.22.30. Bet vilcienā atkal varēja labi pagulēt, pa laikam apbrīnojot fantastiskās, sniegotās kalnu ainavas, un rādot poļu, slovāku un ungāru robežsargiem pasi. Uz Polijas – Slovākijas robežas manu pasi skatījās kādi pieci ierēdņi – nezinu, sports viņiem tāds, vai kā, bet tas pats atkārtojās arī uz Ungārijas robežas. Mani visvairāk pārsteidza pirmais polis, kurš ilgi un dikti šķirstīja manu pasi, pētīja un skaitīja lapas – laikam likos aizdomīgs.

koment?ru nav

Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [1]

ierakst?ja kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Pagājušā, t.i. 2005.gada decembrī, tā ap Ziemassvētkiem, viena saruna ievirzījās par ceļojumiem un stopiem, par senāku laiku piedzīvojumiem, un man pēkšņi galvā iešāvās spoža doma – ar stopiem uz Atēnām! Tā kā man vēl bija neizlietots atvaļinājuma laiks un dažādi iekšēji un ārēji pārdzīvojumi un stresi, tad ilgi nedomājot nolēmu šo sapni piepildīt, turpat, gandrīz uz līdzenas vietas. Nu labi – janvāra otrajā pusē. Uz Grieķiju jau sen kārojās aizbraukt, tik nebija sanācis. No bērnības atceros, ka ar neviltotu interesi lasīju vecā Džeralda grāmatas par Grieķijas salām, dabu un kultūru. Tāds kā Grieķijas vilinājums. Tā pat arī vēlme pabūt vienam, piedzīvojumu trūkums organismā darīja savu – kur tas laiks, kad ar stopiem braukāju pa Vāciju. Nekādu lielo plānošanu un maršruta sastādīšanu neveicu, tik vien, kā http://www.de.map24.c​om/ saskaitīju kilometrus un mazliet atsvaidzināju ģeogrāfijas zināšanas par Balkānu karaļvalsti, un tad vēl…jā, vēl parakos pa dažādām tūristiem domātām lapām, palasīju informāciju par robežu šķērsošanas kārtību ar ne ES valstīm, vai kādai nevajag vīzu (Serbija-Melnkalne un Maķedonija), un tagad meklēju to brīnišķīgo lapu, lai ieliktu te linku, vairs nevaru atrast! Tik vien, kā atradu ārlietu ministrijas lapu, kurā ir to valstu saraksts, kurām vīzu nevajag: http://www.am.gov.lv/​lv/KonsularaInformacija/b​ezvizu/ un, kas pārsteidzoši – Maķedonijas šajā sarakstā nav. Tātad Maķedoniešu robežsargiem tomēr bija taisnība. Bet par to vēlāk.

Nu lūk – pagāja Ziemassvētki un Jaunais gads, pienāca janvāris trīspadsmitais (piektdiena). Biju nolēmis sākt ceļojumu agrā sesdienas rītā, ar kājām izejot Ķengaragā uz Maskavas ielas, un tur sākt stopēt virzienā uz Varšavu. Un tad jau laiks rādīs. Tomēr tajā trīspadsmitā datuma piektdienā sēžot darbā, un skatoties pa logu, kā snieg sniegs, pār mani nāca maza apgaismība, un nospriedu, ka īsās un aukstās janvāra dienas nav īpaši veselīgas un piemērotas garu gabalu stopēšanai, tāpēc pusdienlaikā aizskrēju līdz autoostai, par pēdējiem 25 latiem nopirkt biļeti uz vakara Varšavas autobusu. Tobrīd bija tāda maza finansiālā krīze, un neziņa par nākotni Varšavā un tālāk, bet tā laimīgi tika atrisināta ar negaidītu budžeta papildinājumu tās pašas dienas vakarā.

koment?ru nav

Dec 14 2006

Labs Gads

ierakst?ja kategorij? dzīve

A good year
Vakar biju uz feinu filmu – “Labs gads” (A Good Year) ar Raselu Krovu un Marionu Kotiljē (Russell Crowe, Marion Cotillard). Sižets vienkāršs un diezgan paredzams, bet ne par to stāsts. Filmas galvenā darbības vieta – muiža ar vīna dārzu un mazpilsēta Provansā. Superīgi! Miers, sava pasaule, nekādas nomācošās lielpilsētas, nekādas steigas (tas attiecas arī uz trokšņaino mazpilsētu, kura epizodiski parādījās fonā). Nu jā, tātad baigi sagribējās turp aizbraukt. Pat ne konkrēti uz to pilsētu un muižu, bet vispār uz Franciju, varbūt līdz Okeānam (iepriekšējā reizē drusku laiks aptrūkās), padzīvoties pa mazpilsētām, izbaudīt Francijas burvību… un tam visam klāt atcerējos kādu divpadsmit gadus vecu sapni – iemācīties franču valodu. Kāpēc? Tāpēc, ka gribu. Tāpēc, ka patīk. Tāpēc, ka ir baigi feinā sajūta, kad tu aizbrauc kautkur nafig labi tālu prom, un ar pilnīgi svešu cilvēku vari saprasties nespēlējot “mēmo šovu”. Kādam tas varētu likties muļķīgi un lieki, bet droši vien to varētu saukt par izglītības egoismu. Mācīšos. Un iemācīšos!

viens koment?ts

Dec 12 2006

Citāti 2

ierakst?ja kategorij? citāti,dzīve

kakao.lv komentāros diskusijā par smēķēšanu šodien viens vārdā murmulis teica tā:

“pieraadiit savu neatkariibu var esot neatkariigs nevis kljuustot atkariigs”

viens koment?ts

Dec 12 2006

Citāti

ierakst?ja kategorij? citāti,dzīve

tmz
Meklēju šodien vācu rakstnieka Tomasa Manna izteicienus, bet izrādās, ka Vācijā ir aizliegts citēt personas 70 gadus pēc to nāves!
http://www.gavagai.de/zitat/literatur/nobel/HHC152.htm
Nepārbaudīta ziņa. Pagaidām.

2 koment?ri

Dec 05 2006

Domā!

ierakst?ja kategorij? stils

al menos
domā savādāk, vismaz domā!

koment?ru nav

Dec 04 2006

Piedzīvojumi

ierakst?ja kategorij? dzīve

nordkaps
Pirms nepilna gada biju Grieķijā. Ar vilcienu.
Pirms gadiem divpadsmit biju Vācijā. Ar autobusu. (Nu vēlāk arī protams, bet tas vairs neskaitās)
Pirms divarpusgadiem biju Francūzijā. Ar auto.
Kas tālāk? Nordkaps. Ar moci.  Droši vien pēc gada pusotra. 😉

2 koment?ri

« ?urpu