Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [9]

ierakst?ja 8:45 pm kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Svētdien no rīta laicīgi, apmēram stundu pirms paredzētā vilciena atejas laika ierados Larisas stacijā, lai par 14 eiro iegādātos biļeti uz vilcienu pulksten 9:50 uz Salonikiem, bet man par lielu šoku izrādījās, ka visas biļetes jau ir izpirktas, un vēl esot tikai dažas vietas pirmajā klasē par 45 eiro nākamajā vilcienā! Es vienkārši apsēdos lai padomātu. Šitādu pavērsienu es nebiju gaidījis. Pa galvu šaudījās visādas domas, tika skaitļoti dažādi varianti kā tikt līdz Salonikiem, lai paspētu uz Belgradas vakara vilcienu —braukt ar stopiem, braukt ar autobusu, meklēt lidmašīnu, palikt vēl vienu dienu, bet nekas prātīgs nenāca prātā. Vēl reiz pārcilājis prātā visus par un pret, saskaitījis zaudējumus un novērtējis riskus, izlēmu pirkt to pašu pirmās klases biļeti par 45 eiro, jo ilgāk uzkavēties izmaksātu vēl dārgāk. Tomēr par laimi atradās viena otrās klases biļete un divas stundas laika līdz vilcienam. Ar metro aizbraucu atpakaļ uz monastiraki Monastiraki paēst brokastis, un padzert kafiju, jo steidzoties uz vilcienu to nebiju paspējis izdarīt. Salonikos ierados laicīgi — līdz Belgradas vilcienam bija divas stundas laika, tāpēc pēc sātīgām vakariņām, devos apskatīt pāris sarūsējušas vecas tvaika lokomotīves, kuras iebraucot stacijā redzēju vienā vagonparka stūrī. Atrast nebija viegli, jo Saloniku stacijai bija sēta riņķī, tur nevar tik brīvi vazāties, kā pa Belgradas stratēģiski svarīgajiem objektiem. Pēc ilgākas meklēšanas un ložņāšanas pa visādām sānieliņām un pagalmiem tomēr nonācu iespējami tuvu — nu tā, ka gandrīz ar roku var aizsniegt. Papriecājies devos atpakaļ stacijas virzienā, lai laicīgi ieņemtu labākās vietas. Man par prieku vilcienā bija silts, un tas atgāja paredzētajā laikā. Pēc stundas sasniedzām Maķedonijas robežu, šoreiz bez liekiem jautājumiem un problēmām, ja neskaita nīkšanu pie grieķu policijas iecirkņa lodziņa gaidot pasi. Taxfrī veikalā pa dikti lēto nopirku vienu uzo pudeli — piemiņai. Bija veiksmīgi sagadījies, ka uz robežas bija divi vilcieni — viens uz Grieķiju, otrs no Grieķijas. Publika pārsvarā bija albāņi un maķedoņi, kuri brauca uz Grieķiju strādāt, un pāris krievi (pēc pasēm un uzvārdiem spriežot). Kad pases jau bija izdalītas un visi pasažieri sakāpuši savos vilcienos, un stacijas dežurants bija gatavs svilpt, uz šīs mierīgās idilles fona izcēlās kāds ļoti enerģisks grieķu policists, kurš skraidīja šurpu — turpu pa peronu un skaļā balsī sauca Bulan, Bulan!. No sākuma domāju, ka tā aizklīdušie pasažieri tiek mudināti atgriezties savās vietās, bet kad tas turpinājās kādas minūtes piecas, un sāka aptvert visu stacijas teritoriju, taksfrī veikalu, kafejnīcu un wc ieskaitot, kā arī kad šis pats enerģiskais policists iznesās cauri mūsu vilcienam, skaļi bļaujot Bulan, Bulan!, tas jau sāka kļūt interesanti. Beigās no pretējā vilciena loga izlīda samiegojušās čaļa galva — izrādās, tas bija meklētais Andrejs Bulans, kurš nebija aizgājis saņemt pasi. Pēc šī jautrā gadījuma mierīgi turpinājām ceļu. Pirmajā lielākajā pilsētā aiz robežas, varētu būt Niša, sakāpa pilns vilciens ar iezemiešiem, kuri atkal Skopjē izkāpa ārā — laikam bija pavadījuši jaukas brīvdienas laukos pie savām vecmammām. Maķedonieši tā darot. Tālāk jau es atkal kupejā braucu viens. Uz Serbijas robežas, pulksten trijos naktī, serbu robežsargs, laikam aiz gara laika ieinteresējās par manas somas saturu, un izrakāja visu ārā. Viņā interesi izraisīja latviešu FHM, kuru biju paņēmis līdzi, ko palasīt pa ceļam, un šo žurnālu viņš izšķirstīja gandrīz pa vienai lapai. Vairāk neko interesantu neatradis, viņš sāka krāmēt visu atpakaļ, bet tā kā tas viņam ne pārāk labi sanāca, tad atmeta ar roku, draudzīgi uzsmaidīja, pateica čau! un aizskrēja. Pēc robežas varēju iet mierīgi gulēt. Bija stipri silti, lai neteiktu, ka karsti. Kādu brīdi biju viens, tad iekāpa viens onka, tad vēl viens kungs ar kundzi. Un tā mēs draudzīgi nogulējām līdz pulksten septiņiem. Pēc saraksta vilcienam Belgradā bija jāpienāk 7:50, un 8:30 man bija plānā vilciens uz Budapeštu. Braucām, braucām, pulkstenis jau sāk tuvoties liktenīgajiem 7:50, bet no Belgradas ne miņas, tikai kaut kādi lauku miesti, daži kalni, klejojoši suņi, un tā… Es jau sāku kļūt nemierīgs, un mani vēl vairāk uztrauca vilciena gliemeža ātrums — tas nevis brauca, bet vilkās. Es pat biju gatavs lekt ārā un palīdzēt stumt, ja tas ko mainītu. Protams, Belgradā ieradāmies ar stundu un piecdesmit minūšu kavēšanos, un mans Budapeštas vilciens jau bija aizgājis. Es biju tik ļoti, ļoti, ļoti nikns, jo labi sapratu, ka aizgājuši arī visi nākamie vilcieni – gan jau no Budapeštas, gan jau no Krakovas, gan jau no Varšavas… Nākamais vilciens no Belgradas uz Budapeštu bija gaidāms tikai desmitos vakarā, un autobuss arī tikai deviņos vakarā, kas nozīmēja drausmīgu nīkšanu Belgradā, ko es ļoooti negribēju. Kartē saskatīju, ka ir tāda Serbijas robežpilsēta Subotica, uz kuru pēc trijām minūtēm atiet vilciens! Es palēcos un aizskrēju uz kasi pirkt biļeti — tur man saka — 480 dināri, bet man makā tikai 300, eiro neņem, kartes neņem, žigli aizskrēju samainīt piecu eiro papīrīti un nopirku biļeti. Ar biļeti zobos metos meklēt peronu, no kura jāatiet vilcienam, bet visi peroni tukši — nav neviena vilciena. Noķēru vienu bagāžas operatoru, respektīvi nesēju, rādu šim biļeti un saku lai rāda īsto peronu. Viņš mani ņem pie rokas, pieved pie elektroniskā tablo, un skaidro, ka vilciens kavēsies par 30 minūtēm. Še tev atkal! Gāju nopirku pīrāgu ar suņa gaļu, tādu kā vietējo hotdogu, un gāju atkal gaidīt, kad tas vilciens atvilksies. Pēc kādas pusstundas no skaļruņiem izdzirdēju Suboticas vārdu, un līdz ar pārējiem potenciālajiem pasažieriem metos uz peronu. Vilciens bija pienācis, kāpa ārā atbraukušie pasažieri, bet konduktors jaunos iekšā nelaida, un kaut ko skaidroja par problēmām satiksmē. Beigās tomēr vilciens tika ieņemts ar brutālu spēku, neskatoties uz konduktora izmisīgajiem protestiem. Tāpat vēl kādu pusstundu nostāvējām Belgradā, līdz sākām kustēties — un tad arī gliemeža gaitā. Kāds tam iemesls, es tā arī nesapratu — laika apstākļi bija it kā ok — mazliet uzsnidzis sniegs, tā, ka zāle spīd cauri, un -8°C. Tas taču nevar būt par iemeslu vilcienu kustības paralīzei? Tā mēs vilkāmies, vilkāmies uz Suboticas pusi, kamēr izmisušais konduktors ik pa laikam paziņoja, ka vilciens līdz Suboticai neies. Nākamajā pieturā aiz Novi Sadas brauciens tiešām beidzās, un visi tika palūgti izkāpt. Īstas saprašanas man nebija, cik vēl līdz Suboticai atlicis, un uz kuru pusi — bet tomēr gāju stopēt. Pirms kāda laika biju tālumā paralēli dzelzceļam pamanījis šoseju ar visai intensīvu satiksmi, bet tā nu atkal bija sagadījies, ka pilsētele, kurā izkāpu, bija diezgan patālu no tās šosejas, un man nācās samierināties ar to mazo vietējās nozīmes ceļu, kāds nu bija. Stopēju un gāju uz priekšu, jo bija auksti, un palikt uz vietas tāpat nebija jēgas. Gaidīt nācās ilgi, visi ļoti lepni brauca garam, paspēju noiet kādus trīs kilometrus, līdz mani paņēma
viens serbu vīrelis, kurš skaļi dziedāja magnetofona pavadījumā, un reizēm pārbļaujot mūziku apjautājās kas es esmu, no kurienes un uz kurieni. Ilgi mani prieki gan nebija un drīz mūsu ceļi šķīrās, un krustojumā, kurā viņš mani izlaida uzreiz paņēma divas meitenes! Veicās dažiem. Es atkal dabūju nosoļot pāris kilometrus, kļuva jūtami aukstāks, dikti sala rokas, cauri cimdiem. Tomēr palaimējās, un es ar divām mašīnām nokļuvu līdz Bačka Topolai, kur laipnie serbu puiši mani pieveda pie stacijas, un palīdzēja tikt skaidrībā ar vilcienu sarakstu. Laipnais džeks mani atstāja vienu ar mazāk laipno kasieri, ar kuru tad man nācās skaidroties — viņa, protams, tikai serbiski, bet vai tad pirmo reizi. Pēc desmit minūtēm jau braucu Rīgas vagonrūpnīcā ražotā vilcienā uz Suboticu. ER412 Atkal vilciens vilkās kā gliemezis, un 30km nobraucām nepilnās 45 minūtēs. Biju izdomājis, ka Suboticā vajadzētu būt vēl kādam vilcienam uz Ungāriju, bez tā, kurš no Belgradas iziet 22, un Suboticā pienāk 1:45, tas man palika kā rezerves variants. Suboticā iebraucu puspiecos vakarā, un tuvākais vilciens uz Szegodu, pilsētu Ungārijā pie robežas, kura uz kartes izskatījās gana liela, lai vakarā varētu vēl tikt uz galvaspilsētu, atiet 18:45 — divas stundas laika. Biļete maksā 180 dinārus, man tikai 120! Atkal pietrūkst. Eiro, protams, neņem, eju mainīt, maiņas kantoris eiro monētas neņem, desmitnieku galīgi negribas mainīt. Labi, ka man vel bija desmit poļu zloti — bet tos arī ilgi pētīja, un biezā grāmatā meklēja, vai tik tiešām tādi viņi izskatās. Nopirku biļeti un nosēdēju uzgaidāmajā zālē līdz vilcienam. Desmit minūtes pirms vilciena atiešanas, vēlreiz pārliecinājos, ka vilciens atiet no trešā ceļa. Labi. Eju ārā, skatos — uz trešajām sliedēm stāv atbaidoša paskata tramvajam līdzīgs divvagonu vilciens, virsū rakstīts MAV — maģijāru kautkastur, dzelzceļš tipa — tātad īstais. MAV Bmot Kāpju iekšā, ne es viens, vēl daudz tautas, bet lielākā daļa dzelzceļnieki, bet ir arī daži privātie. Vienu brīdi gan likās mazliet aizdomīgi, vai tik tas ir īstais, bet ja jau pilns ar ungāriem, un atiet arī laikā, tad jau būs labi. Serbu paskontrole ātri un vienaldzīgi, bet pēc piecu minūšu brauciena jau esam Kelebijā — ungāru paskontrole! Kaut kā nebija plānots, ka tik ātri būs šī stacija. Manas aizdomas sāk pieaugt, bet virziens jau pareizs, gan līdz Budapeštai tikšu! Sākam braukt tālāk, beidzot parādās biļešu kontroliere, paskatās manā biļetē, un sāk maģāriski skaidrot, ka es braucu ar nepareizo vilcienu. Saku, ka ir ok, lai neuztraucas, man jau principā vienalga, ka tik virziens pareizs, bet šī atkal — nē, šitā biļete neder, jāpērk cita. Nācās par diviem eiro nopirkt citu biļeti, līdz šī burvīgā vilciena galastacijai. Aizgrabējām līdz galam, bija tāda normāla izmēra stacija, ar vairākiem vilcieniem, cilvēki arī rosījās. Es neko daudz neiespringstot devos uz kasi skaidroties, kā man tikt tālāk uz Budapeštu. Kases meitietis pilnīgi palēcās, kad padzirdēja Budapeštas vārdu, un uztrauktā balsī sāka man ungāriski kaut ko žestikulēt, apmēram, ka vilciens tūlīt tūlīt aties, un ka biļete maksā tik un tik ungāru naudiņas, kā parasti eiro un kartes nepieņem. Kamēr nākamais onka pirka savu biļeti, es veikli no blakusesošā bankomāta izvilināju vajadzīgo summu un mērkaķa ātrumā pie kases samainīju pret biļeti, un kasiere vēl turpina bļaut, vairs ne man bet stacijas dežurantam, lai tas aiztur vilcienu. Es skriešus klupdams krizdams ar biļeti un naudu saujā aizelsies ielēcu pēdējā vagona pēdējās durvīs! Un drusku pēc desmitiem vakarā jau biju Budapeštā.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t