Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [8]

ierakst?ja 8:44 pm kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Atēnas

Izkāpu Larisas stacijā bez mazākās saprašanas par atrašanās vietu. Kartes arī man nebija — atradu vienu info stendā, un sabīdījis debespuses devos Akropoles virzienā, ar domu vēsturiskā centra tuvumā atrast naktsmājas. Pirmie iespaidi par Atēnām — Rīga guļ. Atēnu dzīves ritms, ielu burzma, viņu kārtība kas vairāk gan līdzinās haosam — uz tā fona Rīgas centrs pat 18.novembrī pēc salūta izskatās miegains un kluss. Kā laukos. Tā nu es muti pavēris un apkart bolīdamies klīdu cauri Psirri un Monastiraki, pa laikam ielūkojoties kādā viesnīcā un veicot cenu aptauju. Uzreiz neko prātīgu atrast nevarēju — vienā bija dārgi, citā atkal bija kopīgā duša vai vairākcilvēku istabas. Vēl bija pietiekami agrs, lai neiespringtu par viesnīcu, un es nesteidzīgi devos iekšā Plakas šauro ieliņu labirintā. Gāju, skatījos, brīnījos, priecājos. Suvenīru veikaliņi vērās ciet, krodziņiem un tavernām savukārt sākās vakara maiņa. Un vienā brīdī pie manis pienāca un uzrunāja kāds labi ģērbts grieķu kungs, tā ap gadiem sešdesmit, un izskatījās pēc inspektora Kolombo, bija kādreiz tāda filma. Stādījās priekšā kā Džordžs jebšu grieķu valodā Georgio, un jautāja vai es tūrists, vai nevajag palīdzēt un tādā garā, pie kam runāja labā angļu valodā. Tā vārdu pa vārdam, sākām runāties, teicu, ka meklēju viesnīcu — o, tu meklē viesnīcu? kādās cenās? es te zinu vienu labu pansiju, ejam parādīšu! — ok, kas tad man, lai jau rāda, nebūs laba, iešu meklēt citu. Tā nu viņš mani veda uz viesnīcu. Gājām, runājāmies, te viņš saka — klau, tu uzo esi dzēris? — saku, ka nē, nemaz nezinu kas tas tāds ir. — šis saka — eu, vecīt, tā nu gan nevar, te visi dzer uzo, ejam, rekur bārs, es cienāju! — saku labi, ejam. Iegājām bārā — maziņš un tukšs, tik vien kā divas meitenes pie letes garlaikojas. Džordžs stāda mani priekšā kā savu ārzemju viesi, kuru japacienā ar uzo. Ok, meitene ielej glāzē Oύζο un aukstu ūdeni — sanāca tāds anīsa šņabja longdrinks. Man savs uzo, Džordžam savs, viena meitene pļāpā ar viņu, otra ar mani un dzer kautkādu liķierīti. Nosēdējām kādu stundu — mans uzo cauri, bet meitietis jau paspējis kādus četrus liķierīšus izdzert. Labi, saku Džordžio, tu ka gribi, bet es eju meklēt viesnīcu, pietiks man šodienai izklaidēties. Šis atkal saka — nē, ko tu, skaties, man vēl nav pusē, paņem vēl vienu — un abas meitenes šim piebalso, ka neesot taču nekur jaskrien! Es saku nē, un šie tā negribīgi piekrīt. Džordžio palūdz bāra saimniekam rēķinu, un mēs katrs saņemam kvīti par EUR 130.00 — es gar zemi! Prasu saimniekam, kas tie par jokiem — vai viņam komats nav pārlecis? — šis saka nē — tas tavs uzo 10 eiro, bet meitenes liķierītis 30 eiro. B@#$%&​;!! tajā brīdī es vairs nejutu zemi zem kājām… to ka Džordžio neizmaksās un pasākums bārā būs dārgs, man jau sākumā bija skaidrs, bet to ka tā būs ar trīs cipariem rakstāma summa — to nu es nevarēju iedomāties! Atvēru maku, bet man tur tikai 30 eiro — rādu saimniekam, saku, ka vairāk nav, varu piedāvat karti — nē, kartes šis neņem. Saka, lai atstāju somu, un eju vienas meitenes pavadībā līdz bankomātam. Gājam arī — un šī vēl cenšās uzturēt sarunu un mierina mani, ka viss taču ir ok! Biju spiests izgāzt uz viņu dusmas un ne tos labākos vārdus, tā ka viņa pilnīgi uzmeta lūpu un jutās nepamatoti apvainota. Atgriezāmies bārā, samaksāju un devos prom. Un ko domājies, ko ne — Džordžio priecīgs līdzi, tagad gan rādīšot kur tā labā viesnīca! Es biju ārprātā nikns un lamāju viņu visās man zinamajās valodās un sūtīju, tā teikt, prom. Viņš arī jutās nepamatoti aizskarts un apvainots, un pēc piecām minūtēm aizgāja. Un es biju apmaldījies Plakas labirintā. Gāju dusmīgs kautkur, un biju bez maz gatavs kāpt pirmajā vilcienā prom no Atēnām. Šitā dusmojoties iznacu lielas ielas malā, un ieraudzīju visīstako grieķu policistu! Itkā jau nekas īpašs — satiksmi regulēt pilnvarota persona, bet cauri galvai kā zibens izšāvās ceļvedī lasītais, ka Atēnās esot tūristu policija, un man tobrīd likās, ka man ir ko viņiem pastāstīt! Gāju klāt pie policista, un prasīju, kur tos tūristu policistus var satikt. Viņš kautkam pajautāja pa rāciju, un pēc tam man ilgi skaidroja, kur atrast metro, un cik tālu līdz kādai pieturai jābrauc. Teicu viņam paldies, un … un atcerējos, ka man nav nekādu pierādījumu — ne čeka, ne bārmeņa pirkstu nospiedumu, ne izsmēķētas cigaretes ar lūpukrāsas nospiedumu, ne bāra adreses… hm, ko lai dara — gāju meklēt. Ja no bāra līdz policistam es biju iznācis desmit minūtēs, tad atpakaļceļu uz bāru es meklēju minūtes četrdesmit piecas! Bet atradu! Un sparīgi gāju iekšā! Stūrī ar jau jauniem klientiem sedēja meitenes un dzēra savu trīsdesmiteiroliķieri, aiz bāra visai izbrīnīts par negaidīto viesi stāvēja saimnieks. Gāju klāt, un teicu lai dod man manējo čeku. — priekš kam tev to? — viņš aizdomīgi prasīja. Teicu, ka piemiņai gribu, un kāpēc gan man viņam būtu jāpaskaidro, kādiem nolūkiem man vajag čeku! — ne, tu man pasaki, kam tev vajag čeku — neatlaidās bāra saimnieks. Kas tad man — tā arī teicu — iešu uz tūristu policiju, jo jūtos apšmaukts, uz ko bāra saimnieks atbildēja, ka viss taču esot godīgi — redz kur dzērienu cenrādis, un šitais dzēriens maksā tik, un šitais dzēriens maksā atkal šitik, un nodokļi arī ir ieskaitīti un viss esot čikiniekā. Atbildēju, ka ne tuvu nekas nav čikiniekā, un ka man galīgi nepatīk šitāda ārzemnieku čakarēšana, tāpēc esmu stingri nolēmis iet uz policiju. Bāra saimnieks gan mēģināja iebilst, ka tas neko nedošot, būšot tikai lieka laika tērēšana gan man, gan viņam, jo kā jau minēju, visi papīri esot kārtībā. Teicu, ka man vienalga, iešu tāpat. Beigās šis saka labi, klausies, tu esi no Krievijas, un mana sieva arī no Krievijas, labi, ne no Krievijas, bet no bijušās padomijas, tas pats jau vien ir, jūs priekš manis visi vienādi. Davai, es tev 50 eiro atpakaļ, un miers? Saku nē, šitā neies cauri — dod 120 un tad miers! Tā mēs kādu brīdi pakaulējāmies, un es savus 100 eiro dabūju atpakaļ.
Psiri, kvartāla attālumā no tirgus uzgāju vienkāršu un lētu viesnīciņu — 50 eiro par trijām naktīm ar visām ērtībām, un vēl, tā kā visas dienas garumā nebija sanācis lāgā paēst, tad pēc visiem šitiem pārdzīvojumiem aizgāju uz Monastiraki paēst īstu grieķu girosu.

Nākamās dienas rītā devos ceļojumā pa Atēnām. Viesnīcas numura logs izgāja uz šauru pagalmu, un pa to skatoties īsti nevarēju saprast, kāds ārā laiks, tāpēc ārā gāju biezajā jakā — ziema taču! Ārā spīdēja spoža saulīte, ielas bija pilnas ar tirgotājiem, kuri savu preci bija izkrāmējusi savu veikalu priekšā pa visu trotuāru līdz pat brauktuvei un pat uz automašīnām, tā ka ejot kājām juties kā veikalā. Nu ļoooti lielā! Protams trokšņi, kņada, nervozās autotaures, neskaitāmie motocikli un mopēdi, raibs, daudzkrāsains ļaužu pūlis — superīgi! Automašīnas gan viņiem tādas drūmas — pie mums ar tik nožēlojamām nebraukā! Daudzas ir vecas, sarūsējušas, apskrambātas un sabuktētas — tehniskā apskate tur nav cieņā. Un kā novēroju, tad ielu malās parkošanās galvenokārt notiek uz skaņu — reti kuram auto nebija kādas buktītes vai skrambas. Oranžie trolejbusi vien ir vesels piedzīvojums uz riteņiem — kādreiz, astoņdesmitajos arī pa rīgu braukāja līdzīgi pēc skata 🙂 Mazliet laikam novirzījos — tātad ārā saulīte spīdēja, bija brīnišķīga divdesmitā janvāra diena, vēl bija minimāls rīta dzestrums, bet rādījās, ka būs silta diena. Potīte vēl bija sapampusi un sāpēja, tāpēc lēnām kliboju uz Monastiraki pusi — cik nu tur daudz, pāris kvartāli. Pirmo apskatīju seno agoru (αγορά) — smuks parks ar marmora drupām. Patiesībā mani grieķu dārzi fascinē vairāk, nekā gadu tūkstošus pārdzīvojušie akmeņu krāvumi, bet vienalga — staigāju pa parku, un prātā uzbūru dažādas ainiņas, kā tur izskatījās sesnsensenos laikos. Saule cēlās augstāk, un sāka palikt karsti — vilkos atpakaļ uz viesnīcu mazliet izģērbties, jo dažs labs termometrs uz ielas rādija jau pāri +15°C. Kā nākamo apskates objektu izvēlējos Kerameiku (Κεραμεικός) — seno Atēnu kapsētu. Tur gan es biju mazliet vīlies, jo biju gaidījis ko līdzīgu Rīgas lielajiem kapiem, tikai grieķu stilā — tādu plašu, brīnišķīgu grieķu dārzu, un šur tur pa kādam senlaicīgam piemineklim — bet še tev — liela, izrakņāta bedre, vienā stūrī tāds pusparks bija, ar kapakmeņu kolekciju — dažāda izmēra marmora kolonnas. Lai piedod man vēsturnieki, bet es nespēju novērtēt šīs seno laiku liecības. Pēc tam, ar līkumu caur jau zināmo Plakas (Πλάκα) ieliņu labirintu sāku kāpt kalnā, lai skatītu Akropoli. Akropolē uzkāpu pa rietumu nogāzi, iegāju caur Belē vārtiem, izstaigāju drupas, palūdzu vienu franču tūristu, lai mani nofotografē, pasēdēju uz dienvidu mūrīša un papriecājos par ainavu, kāda pavērās manam skatam. Pēc tam kāpu lejā pa dienvidu nogāzi — garām Hēroda Atika odeonam un Dionīsa amfiteātrim. Iespaidīgi. Pēc tam lēnā garā aizstaigāju līdz jūras krastam — laiciņš bija dievīgs — gaisa temperatūra aizvējā +22°C, jūras krastā gan bija drusku vēsāks, spīdēja saulīte. Toties Rīgā tajā laikā bija -30°C! Biju veiksmīgi izsprucis 🙂 Kāda bija ūdens temperatūra jūrā — teikšu godīgi — nemērīju, bet izskatījās auksts. Bija gan dažas vecmāmiņas, kuras plunčājās, bet neko iedvesmojoši neizskatījās. Atpakaļ uz centru braucu ar tramvaju — ārēji jau izskatījās moderns un šiks, bet iekšpusē troksnis kā jau tramvajam 🙂 Izstaigāju Olimpa tempļa drupas, izgāju cauri sazinvelnskāsaucparkam, caur aizslēgtiem vārtiem paskatījos uz olimpisko stadionu, nogāju garām parlamentam — redzēju jokainos sargkareivjus grieķu nacionālajos sargkareivju tērpos 🙂 Atēnās ielu malās aug mandarīnkoki, pilni ar lieliem skaistiem augļiem, bet neēdami gan. Man bija aizdomas, ka tie nav diezko ēdami, ja jau pilni koki aizsniedzamā augstumā, bet tomēr tos pārdod gan veikalos, gan tirgū, bet tomēr nenoturējos un vienu noplūcu. Iekodies tajā, uzreiz spļāvu ārā — rūgs un negaršīgs! Sāka jau tumst, tāpēc gāju uz viesnīcu, ar domu mazliet atpūsties, lai vēlāk vakarā varētu iet atkal pastaigāties. Atlaidos gultā, un pamodos trijos no rīta, lai ietu gulēt. Nākamajā dienā pabumbulēju pa Atēnu centru, izstaigāju Monastiraki krāmu tirgu — tā nu tiešām ir vieta, kur var nopirkt visu — sākot ar senlaicīgām monētām (melš, ka esot viltojumi), porcelāna figūriņām un traukiem, visvisādākajiem niekiem un apģērbiem, līdz pat senlaicīgām šautenēm. Pastaigājos pa centru, aizgāju līdz dzelzceļa stacijai noskaidrot vilcienu sarakstu nākamajam rītam. Tad atkal devos klejojumos pa pilsētu — vienkārši tāpat. Vakarā uzdūros interneta kafejnīcai, kurā pavadīju divas jaukas stundas skaipojot ar mājiniekiem. Ap vienpadsmitiem atgriezos viesnīcā, sakārtoju somas, un devos pie miera.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t