Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [7]

ierakst?ja 8:43 pm kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Nākamās dienas rītā paēdu brokastis un izlogojos no viesnīcas, un sarunāju taksi par EUR 5 .00, lai uzved mani augšā pie klosteriem. Kāja bija sapampusi un sāpēja, tāpēc es šoreiz atturējos no kalnā kāpšanas, lai arī cik ļoti man tas patīk. Diena bija apmākusies un lietaina, galīgi nepiemērota brīvdabas izklaidēm. Uzveda mani kalnos – biju mazliet vīlies, jo gaidīju augstus un stāvus smilšakmens stabus deviņstāvu mājas augstumā ar klosteriem to galos (bija man tāds priekšstats no ceļveža radies), bet īstenībā bija savādāk. Bet patika. Vārdos to aprakstīt ir grūti – skatieties bildes, un brauciet uz turieni paši. Neskatoties uz skaļajām japāņu un krievu tūristu grupām, bija jūtama vienreizējā klostera aura. Neesmu dievticīgs cilvēks un šos klosterus skatīties braucu kā klasisks tūrists iemest skatu pagātnē un savā biogrāfijā atzīmēt to kā faktu, ka esmu tur bijis un redzējis, bet ieejot klostera ārēji necilajā un mazajā baznīciņā, kur viss klostera mūku rokudarbs, sajūtas….sajūtas bija neatkārtojamas. Es pat nemāku aprakstīt, ka es tobrīd jutos. Tas bija tāds pacēlums, ka pilnīgi gāž no kājām. Finālā apsēdos pagalmā uz soliņa, padomāt par dzīves jēgu, ieklausīties savā sirdī, paskatīties uz visu savādāk. Īstenībā bija pabeigtas misijas sajūta – mērķis ir sasniegts, varu braukt mājās – pat Atēnu apmeklējums tobrīd likās otršķirīgs. Izstaigājis klosteri, atpakaļ uz pilsētu devos kājām, mazliet pieklibojot. Lejā no kalna kāpt protams ir vieglāk, bet tā pat līkumainais kalnu ceļš meta cilpas, un vietām es laidu lejā pa taisno – pa nogāzi, cauri krūmiem un brikšņiem. Aiz pāris līkumiem viens no klostera macītājiem bija nogāzis uz sāniem savu tojota džipu – pilnīgi taisnā ceļa posmā šķērsām ceļam, un gaidīja paildspēkus. Salijis ierados stacijā, un kāpu vilcienā apžāvēties un sasildīties. Palaioparsalosā bija jāpārsēžas vilcienā uz Atēnām – pēc saraksta Atēnu vilcienam bija jāpienāk pēc desmit minūtēm. Un nepagāja ne stunda, ka šis bija klāt.
ose
Grieķi nav no pacietīgākajiem, uz perona visas stundas garumā bija vērojama šūmēšanās, žestikulēšana un pār dzelzceļnieku galvām gāzās visādu pārmetumu gūzma. Varbūt kļūdos, bet man tāds iespaids radās. Man par brīnumu, ik pa laikam pie manis pienāca kāds grieķu tantuks, un kaut ko prasīja. Acīm redzot, biju labi maskējies, un neizcēlos starp iezemiešiem. Kad atbildēju noraidoši un vēl svešā valodā, tad tantiņa kautko dusmīgi bubinādama gāja prom. Es tobrīd tiešām nemācēju izskaidrot, kāpēc kavējas vilciens un pēc cik ilga laika tas būs klāt. Kad beidzot vilciens pienāca, un visi braukt gribētāji sarausās tajā iekšā – bija jau diezgan pilns, bet tā kā man bija biļete ar rezervāciju, tad dabūju iekārtoties un palasīt grāmatu. Ak jā, man jau nemaz nebija grāmatas, grāmatu lasīja blakussēdētājs 🙂 es pa logu vēroju fantastiskos dabasskatus – kalnus, ielejas…Atēnās iebraucu ap sešiem vakarā – pamazām jau sāka krēslot.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t