Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [6]

ierakst?ja 8:42 pm kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Grieķija

Sal​onikos jauki spēdeja saulīte un bija svaigs rīts. Nu bija pienācis brīdis, izvēlēties, kurp doties tālāk. Atēnas bija galamērķis, bet vēl biju nolēmis izmest līkumu un apciemot Meteoras klosterus. Nolēmu to darīt pa ceļam uz Atēnām, lai mājāsbraukšana mierīgāka. Papētīju karti, un nolēmu braukt ar vilcienu līdz Verijai, un tad tālāk pamēģināt laimi stopojot. Līdz vilcienam bija stunda laika, un es izmetu mazu loku pa Saloniku centru un paēdu brokastis. Ar tramvajam līdzīgu priekšmetu, ko grieķi sauc par vilcienu, aizbraucu līdz Verijai, un tad vēl no stacijas ar autobusu līdz pilsētas centram. Nekāda jau varen lielā pilsēta tā nebija, bet pirmo iespaidu gūšanai ļoti piemērota. Centrā uztrāpīju uz baznīcas procesiju – svinīgs gājiens ar mācītājiem, karogiem un svinīgi saģērbtiem skolasbērniem. Mirklīti paskatījies šo izrādi, gāju tālāk. Nonācu īstā grieķu tirgū – tas tik bija kautkas – cilvēku burzma, troksnis, smaržas … ooo! Izgāju cauri pilsētai un šosejas malā sāku stopēt. Grieķi kaut kā nebija atsaucīgi, un es ik pa laiciņam virzījos uz priekšu. Ta es lēnā garā nogāju kādus piecus kilometrus. Laiciņš bija labs, saulīte, silts – varēja būt kādi +15 grādi. Beidzot viens onkolītis apstājās, un paveda mani četrus kilometrus. Tad atkal stāvēju ceļa malā un mēģināju noķert kādu labsirdīgo šoferi. Ta laikam galīgi nebija mana diena, un nostāvējis stundu, nolēmu turpināt stopēt ejot. Izgājis cauri pēdējam ciemam, ceļš sāka virzīties kalnup, garām marmora lauztuvēm, kuras es dabūju aplūkot no dažādiem skatupunktiem – kalnu ceļu priekšrocība. Gāju, gāju, neviens joprojām nestājās. Nogāju kādus divdesmit kilometrus, saule sāka slēpties aiz kalniem un jau sāka kļūt vēsāks. Ieraudzīju ceļazīmi, ka pēc 2 km benzīntanks! Sapriecājos, ka varēšu vismaz atpūsties un padzert kafiju. Sasparojos, un raiti soļoju tālāk. Diemžēl bija liela vilšanās, jo benzīntanks un kafejnīca bija ciet. Ciet tādā nozīmē, kā nestrādājoši, bet tā jau šīs abas iestādes bija vaļā, ar drusku pademolētu izskatu, un veselu baru maza un vidēja izmēra kucēniem, apgrauztu kaulu kaudzi. Uz ielas braucamās daļas bija redzams arī viens otrs Grieķijas plakanais sunītis. Ciemats bija kā izmiris – mājas daudz, bet tikai pie dažām bija redzama kāda rosība. Izskatījās pēc tāda kā vasarnīcu ciemata. Izmetis līkumu caur mirušo ciemu, izgāju atpakaļ uz šosejas. Biju pa šo dienu krietni pakāpies, un nu jau viss bija pārklāts ar sniegu un vēss arī bija. Beidzot mani paņēma sniega tīrītājs, un uzveda līdz kalna galam. Aiz pāris līkumiem bija redzama rinda ar krodziņiem un autostāvvieta. Pateicies sniega cilvēkiem naski rikšoju pretī kafijai un vakariņām. Protams vaļā bija tikai daži no tiem krodziņiem, un vienā es tiku lapini uzņemts. Saimnieks bija ļoti izbrīnīts par manu dīvaino ceļošanas veidu, un vēl tādā nesezonas gadalaikā, kad vispār reti kāds parādoties šajā kalna galā. Paēdu labas vakariņas, izdzēru pāris kafijas un sāku funktierēt, ko darīt tālāk. Aiz loga jau bija satumsis, un man bija tikai aptuvena nojausma, kur atrodos. Apjautājos krodziņa saimniekam, un viņš teica, ka varētu mani aizvest uz Kozani, ja es vēl uzkavēšos minūtes četrdesmit. Paskatījos plānotājā, vai man nav kāda svarīga tikšanās 🙂 kāda vēl tikšanās, protams, es ar lielāko prieku paliku, un saimnieks mani vēl uzcienāja ar desertu. Beidzot saimnieks aizslēdza savu viesmīlīgo iestādījumu, un mēs braucām! Kā jau īsts grieķis, brauca viņš visai skarbi, un katrā līkumā meta krustus, un kaut ko murmināja. Star citu, viņam vārdā bija – kas gan cits, ja ne Spiro 🙂 Nobraukuši beidzot lejā no tā sasodītā kalna, mēs apstājāmies pie vienas kafejnīcas, un Spiro ieveda mani iekšā un iepazīstināja ar kafejnīcas saimnieku – garu, kalsnu ūsainu tipu, un palūdza mani divdesmit minūtes uzgaidīt, kamēr viņš aizvedīs uz mājām savu saimnieci. Tā nu es paliku ūsainā grieķu vīra sabiedrībā – viņš izskatījās pēc kalsna Žana Reno, un angliski runāja galīgi šķērsām, bet galu galā mēs sapratāmies labi. Pēc mirkļa atbrauca Spiro, un šie abi iekarsa strīdā par futbolu. Neko nesapratu, bet skats bija interesants, kā divi onkoļi gandrīz degunus kopā sabāzuši viens uz otru bļāva un vicināja rokas. Izbļaustījušies, šie paspieda viens otram roku un atvadījās kā labi draugi. Spiro mani aizveda līdz Kožani (Κοζάνη, 47 tūkstoši iedzīvotāju), un izlaida mani centrā. Es biju stipri noguris, neiespringu uz viesnīcu meklēšanu un cenu salīdzināšanu, un pirmajā pieklājīgajā viesnīcā gāju iekšā, un prasīju pēc gultasvietas, un kas gan var būt labāks par karstu dušu. Nākamajā rītā paēdu brokastis, un devos ceļā. Biju nolēmis nemuļķoties, un braukt ar autobusu, un atdodod administratorei atslēgas pajautaju, kā nokļūt līdz autoostai. Viņa domīgi sarauca pieri, saskatījās ar savu kolēģi, kura izskatījās pēc vīrieša, kurš gērbies sieviešu drēbēs un kūpinaja smirdīgu papirosu, un sāka kratīt galvu un teica, ka šeit autobusu neesot, lai es ņemu taksi. Tā kolēģe, kura izskatījas pēc vīrieša arī nopīpētā aizsmakušā balsī piebalsoja, ka autobusu te nav, varbūt vienīgi kāds minibuss varētu būt, ja iet pa šo ielu uz leju, tad pie trešā luksofora pa labi, un divas ielas tālāk pa kreisi… teicu paldies, un gāju meklēt autobusu. Pēc mirkļa gan nācās atgriezties, lai paņemtu pasi, un tad gan gāju projām pavisam. Pa ceļam vēl iegriezos aptiekā, nopirkt kādu iedarbīgu smēri sapampušajai kājai, kura lika sevi manīt jau kopš Budapeštas, un tagad pēc vienas dienas rāpiena kalnā bija spampusi konkrēti. Ja četrzvaigžņu viesnīcas personāls brīvi runā angliski, tad to nevar prasīt no vienkārša mazpilsētas aptiekāra. Uzspēlējām mazu mēmo šovu, un ņemot palīgā manu šauro grieķu vārdu krājumu, beigās abi bijām apmierināti ar rezultātu. Turpat netālu atradu arī autobusu galapunktu, un pārsteidzošā kārtā viens šoferis runāja angliski, un paskaidroja ar kuru autobusu cik tālu jābrauc, lai nokļūtu autoostā, un vēl parādīja mani tā autobusa šoferim, kurš mani vedīs, lai mani izlaiž pie autoostas. Šis labais cilvēks mani arī izlaida ielas vidū, un parādīja, kurp iet tālāk. Autoostā nopirku biļeti, un pēc minūtem 15 jau braucu ar šiku autobusu (labāku, nekā tas ar kuru no Rīgas uz Varšavu braucu). Blakus man sēdēja kundzīte ap gadiem piecdesmit, un visu laiku meta krustus. Arī šoferis ik pa laiciņam pārmeta krustu. Vienā

mazpilsētiņā paēdu pusdienas un pārsēdos citā autobusā. Dabasskati fantastiski – kalni, ielejas, šaurie kalnu serpentīni, krāčainās upes…fantastiski. Ap četriem pēcpusdienā iebraucu Kalampakā (Καλαμπάκα), kuras pievārtē meklējami Meteoras klosteri. Sameklēju viesnīciņu, un tā kā jau bija par vēlu doties kalnos bet par agru iet gulēt, izmetu pāris lokus pa pilsētiņu, paēdu vakariņas un mazliet laiku veltīju internetam. Kaut arī pilsēta neliela (15 tūkstoši iedzīvotāju), ļoti jūtama tūrisma industrija – restorāni un kafejnīcas, suvenīru veikali, bankomāti, viesnīcas, interneta kafejnīcas.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t