Dec 15 2006

Grieķijas vilinājums [5]

ierakst?ja 8:42 pm kategorij? dzīve,ferrum,hronika

Joprojām Belgrada
Belgrada man jau bija apnikusi, atkal un atkal garlaikots staigāju pa centru, nosūtīju uz mājām pastkarti, kura Rīgā pienāca pēc nepilna mēneša, kaut arī tika sūtīta pa aviopastu. Garlaicības mākts gāju ekskursijā pa grāmatu veikaliem, un tad kādā brīdī mani sasniedza brīnišķīgā ziņa, ka arī manā VISA kartes kontā ir ieskaitījusies nauda un telefons pieslēdzies. No priekiem aizgāju uz smalku viesnīcas Moskva restorānu, un paēdu vakariņas. Apkalpošana bija ļoti smalka, un viesmīlis baltā žaketē tekalēja šurpu – turpu, ik pa laiciņam apjautājoties par manu labsajūtu. Man gan sākumā likās, ka viņš tā mazliet slīpi uz mani skatās, jo priekš tik smalka restorāna biju pārāk jau bomzīgi ģērbies. Pēc vakariņām lēnā un nesteidzīgā solī devos uz vilcienu, ieņemt labakās vietas. Pus stundu pirms atiešanas kupejā biju viens. Bet ar laiku sakāpa pilns vilciens, tā ka pat viss koridors bija piebāzts. Vēl ar prieku ievēroju, ka uz blakus ceļa pienāca Rīgas vagonrūpnīcā ražots elektrovilciens 412. – vizuāli savadāks, kā tie, kuri sastopami Latvijā, bet skaņa bija tieši tāda pati.
412
Man pretī apsēdās kāds serbu vīrelis – tā ap gadiem 55 ar divdesmitgadību beibi. Dzēra kautkādus kokteiļus, smēķēja smirdīgu s papirosus un bučojās kā traki 🙂 Par laimi viņi pēc kādas stundas izkāpa. Ar laiku izkāpa lielākā daļa, un vilciens atkal bija tukšs. Es paliku kupejā ar vienu maķedonieti. Sākām runāties, sākumā angliski, bet tad atklājās, ka viņš jau divdesmit divus gadus dzīvo Šveicē, un pārgajām uz vācu valodu. Viņš reizi gadā braucot apciemot savus vecākus uz patālu maķedonijas nostūri. Nopļāpājām labu laiku, beigās sāka nākt miegs, un devāmies pie miera. Mieru iztraucēja robežkontrole. Serbi neko – paskatījās pases, iespieda zīmogus, un čau! Bet maķedoniešu Милициjа to lietu ņēma nopietnāk. Pirmkārt jau atnāca un izdalīja mazas lapiņas, kuras bija jāaizpilda – vārds, uzvārds, pilsonība utt, pēc tam pārbaudīja pases – tā kā viņi bija vairāki, tad pirmais paskatījās, un ar manējo aizskrēja pie šefa. Atnāca šefs, un teica, ka man nav vīzas – būšot jābrauc atpakaļ uz Belgradu kārtot vīzu, ja jau reiz es gribot tik iekšā Maķedonijā. Es gan centos paskaidrot, ka Latvijas pilsoņiem vīzas nav vajadzīgas, bezvīzu režīms un tā (angliski protams viņi neko nesaprata, man talkā ar skaidrošanu nāca Agims), beigās vienalga, savāca manu pasi, un palūdza paņemt somu un kāpt ārā. Atvadījos no Agima, viņš teica, ka viņam ļoti žēl, ka viņa zeme tāda neviesmīlīga un robežsargi tādi kretīni un tādā garā. Skumīgi izkāpu uz perona, un sekoju galvenajam robežsargam uz viņu kantori. Domās jau kalkulēju plānus, kā tikt līdz Grieķijai apbraucot to sasodīto Maķedoniju caur Bulgāriju. Protams, tā kā pulkstenis jau rādija nakts otro stundu, šī plāna operatīva realizācija varētu sagādāt zināmas neērtības, bet atgriešanās Belgradā pēc vīzas, lai trijās stundās varētu šķērsot Maķedoniju, pat neizkāpjot no vilciena – nu paldies! Pa to laiku sargu būdā tika šķirstītas biezas grāmatas un klabināts dators, beigās vēl tika zvanīts kaut kur. Tikmēr galvenais robežsargu šefs ar automātu plecā stāvēja man blakus un uzmundrinošā balsī kautko stāstīja – apmēram, ka aizbrauksi uz Belgradu, nokārtosi vīzu, un tad brīvi varēsi ceļot pa mūsu burvīgo, viesmīlīgo valsti. Tagad sāku domāt, ka varbūt šie gribēja, lai es ieslidinu šiem kabatā kādu mazu jauku aploksnīti, ar divciparu eiropas naudaszīmi? Tobrīd man tiešām tāda doma pat prātā neienāca. Pa to laiku pārējie robežmiliči un muitnieki bija pārbaudījuši dokumentus izkratījuši savu godīgo pilsoņu bagāžu, un kāpa ārā no vilciena. Arī lokomotīve bija pārkabināta, un nomainījušies pavadoņi. es jau domās skatījos, kā vilciens izgaist tumsā, kad pēkšņi robežsardziene no būdas diezgan grūti saprotamā angļu valodā paziņoja, ka ja es nekāpšu ārā no vilciena Maķedonijas teritorijā un braukšu cauri, tādā kā tranzītā, tad varot kāpt atpakaļ vilcienā! Robežsargu šefs man gādīgi uzsmaidīja, iespieda zīmogu un atdeva pasi, un es daudz nedomājot skrēju uz vilcienu! Tas tik bija prieks! Agims bija ļoti izbrīnīts, un arī priecīgs apsveica mani.

Ja manas somas saturs maķedoniešu muitniekus īpaši neinteresēja, tad Agima bagāžu viņi bija izkratījuši riktīgi – pārskaitījuši visas šokolādes tāfelites utt. Agims pats smējās – viņš strādā Šveices dzelzceļā par biļešu kontrolieri, un šitie gājieni viņam jau bija zināmi. Tas kas viņam bija bagāžā, iekļāvās visās atļautajās normās, un no muitnieku puses tika raidīti nepārprotami mājieni, ka būtu jau nu praties, un padalījies ar saviem labumiem. Maķedonieši ir ļoti taupīga tauta, un pēc robežas šķērsošanas tika atslēgta apkure. Atkal kupejā bija tikpat auksts, cik ārā, un es atkal centos palīst zem savas jakas. Agims izkāpa Skopjē, un tālāk kupejā braucu es viens. Agrā rītā sasniedzām Grieķijas robežu. Grieķu robežsargi savāca pases, un visiem pacietīgi klabinot zobus uz perona pie robežsargu lodziņa bija jāgaida, kad tās atdos. Lielākā daļa no piecdesmitgalvainā pūļa bija albāņi un maķedonieši, kuri, kā es sapratu brauca uz Grieķiju strādāt. Beidzot pases tika atdotas, un skatoties, kā starp kalniem aust saule, turpinājām ceļu Grieķijā. Pēc nepilnas stundas izkāpu Salonikos.

koment?ru v?l nav

Trackback URI | koment?ru RSS

iepakoment?t