interesanti, kurš te nofeilojis un salējis brāķi — sperre vai hidrolats?

stilīgs rupors stokholmas autoostā.

— kas ir PI?
Matemātiķis:
— Pī ir skaitlis, vienāds ar liņķa līnijas garuma un diametra attiecību.
Fiziķis:
— Pī ir 3.14159265358979323846264338327950288…
Inženieris:
— Pī ir apmēram trīs.

sestdien pa zemgales mežonīgajiem tīrumiem komandas “fillmore” sastāvā uzspēlēju makatanu. tā tāda autobraukšanai pielāgota galda spēle “katanas ieceļotāji”.
vienā no kontrolpunktiem, pareizāk sakot, tieši pēdējā kuru apmeklējām, auto nācās atstāt uz ceļa un veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi pārlecot pāri diviem grāvjiem, pāri pļavai aizklunkurēt līdz līdz mistiskam tornītim, kurā tas kontrolpunkts bija paslēpts. ārā jau bija tumšs un pa pļavu skrienošie ļautiņi ar lukturīšiem izskatījās pēc slikti organizētiem jāņtārpiņiem. pa to laiku, kamēr daļa komandas spīdinājās pa pļavu, nez no kurienes uzradās džips ar diezgan izbrīnītu onkuli. pirmais minējums, ka tas ir kāds no dalībniekiem, izrādījās nepareizs, jo onkulis uzdeva jautājumu “ko jūs te dariet?”. turklāt arī atbilde, ka “mums te orientēšanās, mēs te ātri atradīsim punktu pļavā un brauksim prom” onkuli samulsināja vēl vairāk — “vispār jau nav īsti prātīgi te skraidīt, mums te medības notiek…”
skaidrs, ka tumsā šaut pa gaismiņu noteikti ir vienkāršāk, nekā pa neapgaismotu alni, bet par laimi nevienu šāvienu nedzirdējām, un neviens skrotis pakaļā nedabūja.

fillmore spēlē makatanu

Kurzeme turp—atpakaļ

ilgu laiku nekur nebija būts, un iekšā sēdošais nemiera velniņš ar savu aso dakšu bakstīja, bakstīja, līdz svētdien ap pusdienlaiku sarosījāmies mazam izbraukumam pa ziemeļkurzemi. jau kopš ceturtdienas vērojot laika prognozi, nekas labs nerādījās — piektdien lietus, sestdien saule, svētdien lietus. tieši tā arī bija, sestdien bija jauka saulaina diena, atgādināšu — trešais decembris, sniegs ne vienā acī, saulīte pa zemes virsu un kādi grādi +5. savukārt svētdienas rītā mostoties varēja dzirdēt ritmiskus pakšķus pret palodzi — tātad tomēr lietus. tomēr pieceļoties un laiski brokastojot starp mākoņiem sāka parādīties šādi tādi zilumi un pat pa kādam cerību stariņam, ka tomēr viss nav tik slikti. ātri tika pārskatīti plāni, savāktas visas navigācijas ierīces un citi nieki, un uzņemts kurss uz ziemeļrietumiem. pa ceļa, protams, saule atkal kautkur norietēja un ik palaikam uznāca pamatīgs lietus. tomēr laimīgā kārtā aiz talsiem lietus beidzās, un dundagā jau ap puspieciem pat sanāca noskatīties tādu kā saulrietu. operatīvi atradām visus aktīvos dundagas slēpņus (septiņus) izņemot letterboksu, kas kautkā bija paslīdējis garām, un stūrējām tālāk, uz jūru. jau šlīterē bija melna nakts, un no skatu torņa skatoties jūru varēja tikai dzirdēt. ar laiku izklīda arī mākoņi un sāka spīdēt zvaigznes un gabals no mēness. kolkā jūra bija mierīga — varētu pat teikt, ka bezvējš. droši vien pirms nedēļas bija vairāk ko redzēt, bet ne vienmēr veicas būt īstajā laikā īstajā vietā.

vienvakaru berlīnē vakariņojot ar Sebastianu un Susannu pļāpājām par šo un to, par hamburgas interesantumiem un tā, ko nu katrs tur ir redzējis un kas būtu jāredz. kā īpaši amizantu gadījumu abi vācu draugi atminējās braukšanu S-bāņa pirmajā klasē — jā, redz, hamburgeri ir lepni un bagāti ļaudis, viņiem pat S-bāņos ir pirmā un otrā klase. gluži kā tālsatiksmes vilcienos, lai smalkiem ļaudīm nav jābrauc vienā vagonā ar parasto tautu. turklāt, kā runā, tad pirmās klases vagoni gala stacijā pienāk piecas minūtes ātrāk, nekā otrā klase.
nu lūk, tātad tālākā darbība norisinās jau hamburgā — visu dienu novazājušies kastītes meklējot, mazliet arī nosaluši, atpakaļceļu uz centru nolemjam saīsināt braucot ar autobusu, kurā iekāpjot lepni uzrādām vadītājam trīsdienu biļeti visiem transportiem visās zonās. tomēr izrādās, ka viss nav tik vienkārši, jo šis redz, ir pirmās klases autobuss, un par braukšanu tajā nākas piemaksāt vēl dažas eironaudas. visādi citādi, kā cenā un lepnā uzrakstā “Schnellbus”, nekādu atšķirību no parasta pilsētas autobusa nemanīju.