11.jūlijs, irkutska
izkāpuši no burvīgā vilciena tieši irkutskas centrālajā stacijā, kura atrodas galīgi ne pilsētas centrā, pēc īsas apmaldīšanās un vairāku uzmācīgu “хотел, приват румс, апартментс, такси ту ольхон, байкал плиз” atšūšanas iekāpām tramvajā lai tiktu pāri upei uz pilsētu. nekādas konkrētas vīzijas kurp doties nebija, prtg brālēna telefons joprojām klusēja, tā ka nolēmām meklēt kādu lētu viesnīcu. stacijā iegādātais pilsētas plāns arī nekādu skaidrību neieviesa, tāpēc pabraukuši ar tramvaju, vadoties pēc sajūtām, kāpām ārā, un turpinājām ceļu kājām, vērīgi lūkojoties apkārt. diemžēl nekas neliecināja par tūrisma industriju un viesmīlību, ja neskaita labākajās sibīrijas dizaina skolas tradīcijās ieturētu greznu rozā grieķu — romiešu tempļu sajaukumu piecos stāvos ar zelta uzrakstu “гостиница европа”. paklīduši vēl kādus kvartālus nonācām tādā kā mikrorajona centra laukumā ar strūklakām un saldējuma kioskiem, skvēra soliņos pēc darbadienas atpūtās darbaļaudis, bērneļi bļaustīdamies lēkāja pa baseinu un vispār pilsētas ielās bija pārsteidzoši daudz cilvēku — rīgā pulksten deviņos vakarā visi jau godīgi skatās televizorā, nevis pie strūklakas dzer šņabi. kritiski nopētījuši relaksēto proletariātu, gājām prasīt ceļu tuvākajam taksistam. arī šoreiz taksometra šoferis bija atsaucīgs, saprata mūsu vēlmes un izstāstīja kā nokļūt līdz viesnīcai daļņevostočnaja ielā 22/2. izstāstīja, atzīmēja mūsu kartē un tā kā tas neesot pārāk tālu, tad piedāvāja mūs turp nogādāt par apaļiem simts rubļiem (~1.80 ls). mēs gan atteicāmies, jo tas jau ir tepat, tad viņš izstāstīja ceļu vēlreiz un vēl uzzīmēja shēmu. sirsnīgi patencinājuši devāmies norādītajā virzienā — līdz pirmajam luksoforam taisni, tad jāpagriežas pa labi un tālāk lejā no kalniņa pa postiševa bulvāri. garām veikalam “пятёречка” — tāds kā mūsu s.neto, tad vēl mazliet lejā, un tad gar piecstāvu mājām pa kreisi. jāatzīmē, ka viss rajons ir reāli līdzīgs ķengaragam, gan piecstāvu mājas, gan novietojums pie upes, un publika arī. nu lūk, tātad iegriežamies pa kreisi starp piecstāvenēm, bet uzraksti uz māju numuriem joprojām neliecina par daļņevostočnajas ielas klātbūtni, un arī nevienu sarkanu ķieģeļu jaunceltni tuvumā neredz. izejam cauri vēl pāris pagalmiem, un tā kā ainava nemainās, nolemjam pakonsultēties ar divām omītēm, kuras turpat apspriež kāpņutelpas notikumus. tantes mazliet izbrīnījās par mūsu jautājumu, un pirmais pretjautājums bija, vai mēs esam vācieši. piedāvājām minēt vēlreiz, un paralēli poļiem un čehiem tika piedāvāts arī diezgan tuvs lietuviešu variants. galu galā omītes viena otru pārtraucot gari un plaši izstāstīja, ka mums jāgriežas atpakaļ, un jāiet pilnīgi pretējā virzienā, jāšķērso postiševa bulvāris, tad gar vienu māju, tad gar otru, tur kur bija vecās ivanovnas buločnaja jānokāpj pa trepītēm un tad tik pa labi — tur arī būs tā daļņevostočnaja 22. labi, teicām paldies un griezāmies atpakaļ. visu atradām, nokāpām pa trepītēm, un jā — uz mājas rakstīts daļņevostočnaja 69! jē, tagadiņ tikai pārdesmit kvartāli un klāt būs. vienīgā nelaime, ka visi sešdesmitcikturtie numuri salikti iekšpagalmos uz daudzstāvu mājām, un cik var noprast tad slavenās daļņevostočnaja ielas vienā pusē, otrā pusē māju nav, un tuvumā arī neredz. tātad jāiet būs ļoti tālu. nogājuši trīs mājas, sastapām jauniešu bariņu, nu tādi galīgi vietējie pacani, ar šņabīti un aliņiem, viss kā nākas. ko tur daudz, jāuzdod kontroljautājums, vai mēs pareizi ejam. čaļiem, protams, arī prieks par jocīgajiem ārzemniekiem “а ты что — американец?”. uzklausījuši mūsu sāpi, džeki paši uz brīdi apjuka, un momentā nevarēja vienoties, kur atrodas prasītā adrese, taču beigās mums paskaidroja, ka ejam pilnīgi pretējā virzienā un jāgriežas atpakaļ, jākāpj pa trepītēm augšā, jāiet cauri cik tur tiem pagalmiem, jāšķērso postiševa bulvāris, nu tāda liela iela ar kokiem pa vidu, otrā pusē jāskatās kur sākas daļņevostočnaja iela, jo pāra numuri sākas no postiševa ielas uz otru pusi, uz šo pusi aiziet tikai nepāra mājas — “не ну ты неудивляйся, ты в россии.” gājām atkal atpakaļ, pa trepītēm, cauri pagalmiem, kuros arī sēdēja dažādu gadagājumu jaunieši un baudīja vasaras vakaru un jau kuro reizi ar neviltotu izbrīnu skatījās uz mums, un ne bez pamata, jo katru reizi mēs pagalmu šķērsojām citā virzienā. pie reizes apjautājāmies arī viņiem, un guvām apstiprinājumu, ka šoreiz ejam pareizi. šķērsojuši postiševa bulvāri, atkal nokļuvām omīšu pagalmā, taču šoreiz gājām vien tālāk. pie tuvākās daudzstāvu mājas tiešām bija 22 numurs, bet iela cita. un tā arī pie visām tuvākajām apkārtnes mājām numuri bija pilnīga randomā un ar dažādiem ielu nosaukumiem — lieliska vieta mistērijai. vēl apjautājuši pāris vietējiem iedzīvotājiem līdzīgus pretīmnācējus, beidzot uz vienas sarkanas ķieģeļu jaunceltnes ieraudzījām ilgi gaidīto viesnīcas uzrakstu. jā, tur tā arī bija, izvietojusies daudzdzīvokļu mājas pirmā stāva labiekārtotos dzīvokļos par gana saprātīgu cenu — 2000 rubļiem (~36 lati, un tas bija vienīgais brīvais numurs, un turklāt arī dārgākais). pie viesnīcas ieejas atkal sēdēja ar dzērieniem bruņojies jauniešu bariņš, un skaļi izteica minējumus un komentārus, no kādas zemes mēs esam — angļi, amerikāņi, vācieši, un mazliet apsēdās, kad saņēma atbildi krieviski, lai izvēlas izteicienus, jo mēs visu saprotam.

irkutskas ķengarags, 12.07.2011