vienā no īsajām apstāšanās reizēm benzīntankā, lai tikai ielietu degvielu, blakus apstājās melns sestais žigulis. tā kā ceļā bijām kādu nedēļu, tad pie pastiprinātas uzmanības jau bijām pieraduši — raibi autobusi izraisītu interesi pat visgarlaikotākajā bankas darbiniekā. šoreiz gan no žiguļa izrāpās ne gluži baņķieris, bet gan tāds ādas žaketē un kepkā tērpies neliela auguma melnīgsnējs vīrelis. pie mums tādus sauc par čigāniem, bet tur, spriežot pēc auto numura zīmes, tie laikam ir kazahi. tātad, pienāk šis te vīrs klāt, smaidīgs tāds viss, pilnīgi kā saulīte, divas rindas spožu zelta zobu — tātad tomēr baņķieris, un sāk runāties — no kurienes braukuši, uz kurieni, cik ilgi, vienvārdsakot nekā oriģināla. onka ar lietpratēja aci ievērtē tehniku, sarunas uzturēšanai painteresējas par šādām tādām tehniskām niansēm. ap to laiku benzīns jau ir salijis bākās un mēs sākam rausties iekšā savos braucamrīkos, kad kazahu baņķieris sper vaļā gadsimta piedāvājumu — “varbūt jums vajag kartupeļus, burkānus? man ir bagāžniekā, lēti atdošu? jeb varbūt gultas veļu, palagus, dvieļus? ļoti labs, kvalitatīvs audums, vajag ko?” diemžēl sarūgtinājām kungu, un noraidījām šo izdevīgo piedāvājumu.