skat, nepagāja, ne gads, un es jau… nē, laikam tomēr gads jau apkārt un es izdarīju to – šodien pieteicos uz franču valodas kursiem! un pas en avant dans la croissance

Labu apetīti!

ārā bija vēls ziemas vakars. tumšs un auksts. tikai vietām varēja manīt degam kādu apgaismes laternu – pārsvarā apdzīvoto vietu tuvumā. dienā bija snidzis, un pabieza sniega sega klāja egļu zarus, priežu zarus, kā arī bērzu zarus, liepu zarus un visu pārējo koku zarus. un māju jumtus. un ielas braucamo daļu. pareizāk sakot – braucamās daļas malas, jo čaklās sniega šķūrējamās mašīnas, kuras gan vairāk laistījās ar sālsūdeni, brīnumainā kārtā bija attīrījušas ielu no sniega, un retās automašīnas varēja vieglu sirdi skriet savās vakara gaitās. to viņas arī darīja, jo pulkstenis rādīja jau septīto vakara stundu, un šīs čaklās automašīnas veda mājup savus saimniekus – aizmugurē palika pēdējais mežciema luksofors un krustojums ar juglas ielu, un ierastā biķernieku iela, metot slaidus līkumus, izvijās pāri pierīgas meža pauguriem. kā jau pēc nogurdinošas darba dienas, automašīnas pēc iespējas ātrāk centās aizgādāt savus saimniekus līdz siltajām čībām un zupas šķīvim, un lieki nebremzēja. taču papīrfabrikas ciematā raitais brauciens pēkšņi aprāvās, jo priekšā bija prāva rinda ar stāvošām automašīnām. par iemeslu tam bija maršruta autobuss, kurš bija apstājies pieturā izlaist pasažierus. pa gabalu no pēdējām rindas galā stāvošajām automašīnām izskatījās, ka šis ir gluži parasts, ikdienišķs un sabiedrisks transporta līdzeklis… bet patiesībā tas bija baisais Šausmu Autobuss! tas bija tik Liels, tik Biedējošs, ka iedvesa stindzinošas bailes aiz tā braucošajās automašīnās. mašīnītes, kuras šī Briesmīgā Monstra ēnā sajutās tik mazas un bezspēcīgas turpinot iesākto ceļu atļāvās sekot šim Milzu Metāla Monstram tikai drošā attālumā, un lēni lēni… tumšo spēku pārņemtais Šausmu Autobuss turpināja savu nesteidzīgo gaitu, un savā ierastajā Šausmu Autobusa ātrumā pabrauca garām zīmei, kas norādīja apdzīvotas vietas beigas, bet acīmredzot Ļaunuma Aura no šī Autobusa staroja tik spēcīgi, ka mazās mašīnītes bija sarāvušās vēl mazākas un tā vietā, lai braši pa brīvo pretējā virziena joslu pabrauktu garām šim Briesmu Iemiesojumam, drošā attālumā kā hipnotizētas sekoja. pēc diviem lauku kilometriem (kā zināms, lauku kilometri ir ievērojami garāki par pilsētas kilometriem, bet šī attiecība ir mainīgs lielums) šī mistiskā procesija nonāca biķernieku ielas un rīgas apvedceļa krustojumā. atskanot zaļajam luksafora signālam, Lielais Šausmu Autobuss ar daļu tam sekojošu automašīnu nogriezās pa labi, bet divu automašīnu ceļš turpinājās virzienā pa kreisi. nogriežoties krustojumā pa kreisi, otrā automašīna jau atviegloti uzelpoja, ka Šausmu Autobuss ar visu savu baiso auru vairs neaizkavēs mājupceļu, bet prieki izrādījās pāragri. tomēr Šausmu Autobusa hipnotiskajai ietekmei uz maziem japāņu opeļiem ir graujošs spēks, un nespēja pārvarēt 65 kmh ātruma robežu tika novērota vairāku kilometru garumā, līdz kamēr pretējā josla bija brīva, un šo Šausmu Autobusa lāsta pārņemto aotomašīnīti varēja apdzīt…

šis eksemplārs noteikti patiks matemātikas skolotājām un mazajiem, briļļainajiem teicamniekiem…

reizēm pārcilājot visādus vecus papīrus, gadās uzdurties dažādām interesantām lietām – šoreiz manās rokās nonāca sainītis ar pagājušā gadsimta vidū sūtītām pastkartēm un aploksnēm. manu uzmanību piesaistīja interesantie pasta reklāmas zīmogi – 'Atminies savu pirmo skolu', 'Tautas vienība – tautas spēks', 'Neaizmirstiet virsmēslojumu ziemājiem' utt…
un kad tu pēdējo reizi sūtīji vēstuli pa pastu?
turpinājums »

pirms mešanas kamīnā pārlapoju savas vecās skolas laiku burtnīcas un klades – kas tik tur neatklājās! piemēram šī piezīme, kuru 1990 gada devītajā oktobrī ir ierakstījusi cien. skolotāja Lindenberga – es redz esot atļāvies rakstīt algebras kontroldarbu uz lapas! acīmredzot toreiz tā bija neizmērojama bezkaunība

es lūgtin lūdzu jūs – pamaniet, kad esat laimīgi, un kādā brīdī iesaucieties vai nomurminiet, vai nodomājiet: "ja tas nav jauki, tad kas vispār ir jauki?!"

Kurts Vonnegūts, Cilvēks bez valsts

…mans visu laiku mīļākais joks ir tas, ko Vjetnamas kara laikā nostrādāja svētais pretkara klauns Ebijs Hofmans (1936 – 1989). viņš paziņoja, ka ir atrasts jauns kaifa veids – rektāli uzņemt banānu mizas. Tad nu FIB zinātnieki ņēmās bāzt sev pakaļā banānu mizas, lai noskaidrotu, vai tā ir vai nav patiesība.

Kurts Vonnegūts, Cilvēks bez valsts

pēdējā mēneša laikā manus grāmatu plauktus ir papildinājušas pāris lieliskas grāmatas – pirmā bija Kurta pēdējā grāmata 'Cilvēks bez valsts', sava veida dzīves pārskats un putekļu notraukšana no senākiem un jaunākiem notikumiem, un, protams, kā jau Vonnegūta grāmatās ierasts, netrūkst arī spožu domu graudu. otro grāmatu – Ralfa Kokina 'Kurzemes vilkaču nostāsti' – ziemassvētku vakarā atradu zem egles. tā nu ir viena koša pasaku grāmata, kuru ar aizrautību var izlasīt vienā vakarā. grāmatas autors ir LU teoloģijas fakultātes dekāns, un daudz ko nekautrējas aplūkot no teoloģijas viedokļa. tas pat grāmatai dod zināmu devu filozofijas. biju patīkami pārsteigts, ka vietām lasīju atziņas, pie kurām pats pēdējos gados esmu nonācis. bez tā visa droši vien būtu kurzemes šausmu folkloras krājums, kas mazus bērnus un cilvēkus ar vājākiem nerviem nodrošinātu ar bezmiegu uz ilgāku laiku.