vakar, kā parasti, neko ļaunu nedomājot (es parasti neko ļaunu nedomāju), mājās braucot pa ceļam iebraucu juglas nestē ieliet degvielu, lai būtu atkal kādu brīdi ko padedzināt. tā nu es tur, stāvu un leju benzīnu, kad aiz manis piebrauc un apstājas auto ar baltkrievijas numuru, no tā izkāpj vīriņš un nāk taisni pie manis, acīmredzot runāties. pienāk šis klāt, un jautā, vai runāju krieviski? nu no ārzemju tūrista jau nevar prasīt, lai viņš latviski runātu, tāpēc atbildu apstiprinoši. nākamais jautājums ir graujošs — cilvēks rāda berģu virzienā, un jautā, vai pa šo ceļu var aizbraukt uz viļņu. es pat apjuku, un pirmajā momentā pat nesapratu, ko lai atbild. pārvarējis apjukumu, saku, ka pa šo ceļu var aizbraukt uz tallinu, uz viļņu gan būs jābrauc uz otru pusi. nē, uz tallinu viņam nevajag, viņi kā reiz tiko no tallinas ir atbraukuši, nejauši nogriezušies no pareizā ceļa un iebraukuši rīgā. tad man pieleca, ka viņi grib tikt atpakaļ uz apvedceļu nevis maldīties cauri rīgai. teicu, lai nes šurp karti, parādīšu kā braukt. kartes nav. kamēr es domāju, kā lai tagad tā smuki pastāsta, Lauritta tikmēr jau bija sameklējusi bardačokā analogo rīgas rajona karti, sākam rādīt kā aizbraukt līdz apvedceļam, jābrauc tāpat kā uz tallinu, tikai jāgriežas pa labi.
“— augšā uz tilta un tālāk uz turieni, ja?” vīrelis jau velk ar pirkstu caur baltezeru uz ziemeļiem.
“— nē, tas ceļš ved uz tallinu, jums vajag uz otru pusi. pirms tilta jāgriežas pa labi, tur būs zīme uz kauņu…”
“— nē, mums uz kauņu nevajag, mums uz viļņu vajag.”
tādā stilā mēs pakomunicējām vēl brīdi, līdz kamēr tomēr apskaidrojām baltkrievu tūristu, kā tikt prom no šīs apsēstās vietas, turklāt es vēl beigās piedāvāju, lai viņš brauc līdzi, mēs ar pirkstu parādīsim pareizo ceļu kurā nogriezties pa labi.
tā lūk, vēl joprojām ir avantūristi, kuri ceļo vadoties tikai pēc norādēm uz ceļiem, neizmantojot kartes un gāpēesus, un arī ar ne pārāk labām ģeogrāfijas zināšanām. toties interesanti piedzīvojumi un negaidīti pārsteigumi garantēti, jo kas gan var būt jautrāks, kā braucot no tallinas uz viļņu, rīgā apgriezties un aizbraukt atpakaļ uz tallinu?
šajā sakarā nekad neaizmirsīšu, kā tālajā divtūkstošpirmā gada februārī, pirmo reizi ar auto uz vāciju braucot, četros no rīta iebraucu taisni kauņā, palaižot garām pagriezienu uz apvedceļu. rezultātā notika intensīva riņķošana un stumdīšanās pa tumšiem kauņas rajoniem, ik pa laikam atduroties pret kādu upi vai iebraucot kādā pagalmā, meklējot izeju uz pareizo lielceļu. lieki piebilst, ka man toreiz bija ne pārāk smalka lietuvas karte, un kauņas tumšās ieliņas tur sazīmētas nebija.

windows arī mobīlais ir un paliek windows ar visiem saviem brīnumiem, tā arī tas kurš dzīvo manā tālrunī un regulē tajā notiekošo, pēc vairāk nekā gada darbošanās izdomāja, ka nav ko, un brīdī, kad manslmt mājaslapā mainīju datu pārraides pieslēgumu, izslēdza datu pārraidi vispār — 3g, edge, gprs — nekādus tviterus, operas un internetus, viss, pietiek! tieši tā viņš man kādu dienu pateica, acīs skatoties. par laimi, atslēdzās tikai datu pārraide, viss pārējais turpināja funkcionēt gluži labi, un pati galvenā tālruņa funkcija, nē, ne tā kuru tu iedomājies, naglas es situ ar āmuru, bet gan precīza atrašanās vietas noteikšana pēc satelītu signāliem saglabājās, un pāris rīgas “nosing spešal” kastītes arī tika atrastas. taču tā ilgi dzīvot nevar, tāpēc liku lietā dažādus pārstartēšanas rituālus, baterijas mainīšanu un datu pārraides pieslēguma maiņas no “dati 1″ uz “internets telefonā 3″ un atpakaļ, vairākkārt pārliecinājos par visu iestatījumu pareizību, saliku ķeksīšus, izņēmu ķeksīšus, paskatījos, ko internetos raksta par līdzīgam problēmām, un kā tās tiek risinātas, bet nekā — datu pārraides ēterā joprojām saglabājās klusums. arī lmt klientu apkalpošanas birojā divi “speciālisti” nočakarējās kādu stundu mainot simkartes un regulējot setingus, taču velti — rezultātā pie visa tika vainots tālrunis. ļoti ērta izeja no situācijas. kā pēdējais glābiņš palika cietā pārstartēšana (hard reset), kurai dažādos konkrētajam tālruņa modelim veltītajos forumos var atrast daudz un dažadas versijas un pogu kombinācijas. es sāku ar vienkāršāko, ko piedāvā pats tālruņa ražotājs — Sony Ericsson mājas lapā bija elementāra instrukcija cietajam resetam (start>settings>system>clear storage>yes), kas arī lieliski nostrādāja, nodzēšot visu informāciju un instalētās programmas un atjaunojot windowsu sākumstāvoklī — svaigu un tīru, kā tiko no rūpnīcas. tālāk, protams, sekoja ņemtne ar visu parametru sabīdīšanu vecajās vietās, brīnumaina kārtā telefons lieliski sasinhronizējās ar autlūku, un korekti iekopēja telefonu grāmatu, (par šo man bija īpašas raizes, jo iepriekšējā reizē, kautkad ziemā, sinhronizējot telefonu ar tiko pārinstalētu datoru, telefona kontaktu saraksts tika aizmēzts galīgi un neatgriezeniski, un nācās stipri pasvīst, lai dabūtu visus kontaktus atpakaļ) un protams strādāja gan balss sakari, gan datu savienojumi.

pie stila špiōna nošpionēju elegantu ideju mājsaimniecībai, oriģināli, praktiski un estētiski, visas liekās sēžamlietas ātri varam notransformēt par labāko dizaina studiju cienīgām drēbju karātavām.

pēdējās ceļojuma dienas rīts uzausa saulains un silts, un kā gaismā labi varēja redzēt, tad bijām noparkojušies kārtējā maksas stāvvietā, taču tas mūs sevišķi neuztrauca, turklāt autostāvvietas placis robežojās ar pļavu, pa kuru nebēdnīgi joņoja divi mēreni traki zirgi — viens liels un melnbalts, otrs bija tāds ruds puszirgs un jo īpaši aktīvs agrajā rīta stundā. rīta stunda tiešām bija agra — pulkstenis rādīja astoņus no rīta, un tā kā bija ieplānots daudz ko paspēt, tad ātri pārkārtojām guļamvagonu par sēžamvagonu un traucāmies uz vietējo bastejkalnu. pie klintīm tuvakajā stāvvietā mēs ne pavisam nebijām pirmie — tur jau spoži rīta saulstaros laistījās divi tūristu autobusi, un viens vēl nelaistījās, taču pie šis īpašības tika strādāts — autobusa šoferis operējot ar birsti un ūdenspaini mazgāja noputējušā autobusa sānus. vēl jau bija paspējuši ierasties arī pāris vieglie auto un motobraucēju grupa, nu un arī mēs. autostāvvieta ar šlagbaumu un uzraugu, stāvēšana līdz trijām stundām pa lēto, pēc tam mazliet dārgāk. čaļi no blakus auto izkrāmēja pārsimts metrus virves, jautri šķindošas karabīnītes un citus alpīnistu štruntus — acīmredzot šī ir arī iecienīta kāpēju vieta. kamēr mēs lēnā garā dzērām jogurtus un domājām ko lai tādu uzvelk, jo īsti nevarēja saprast cik silts vai nesilts ir ārā, stāvvieta zibenīgi sāka pildīties — iebrauca vēl pāris lielie autobusi, no kuriem izvēlās sportiski tērptu pensionāru grupas un braši aizsoļoja uz klintīm (te jāpiebilst, ka lielākā daļa šo ļaužu bija tērpušies kā labāko cīrihes sporta un tūrisma preču veikalu manekeni — goreteksi, lafumas, raichles, mammuti — pilnā ekipējumā, lai iekarotu kalnu takas, rāptos pa nogāzēm un lēktu pāri plaisām… tikai acīmredzot bija mazliet kļūdījušies ar galamērķi, jo basteju klintis var lieliski izstaigāt pa labiekārtotu celiņu, nekur nav ne jākāpj, ne jārāpjas, visu var izbaudīt arī baltā uzvalkā ar balles kurpēm), arī vieglās automašīnas saradās, pārsvarā jau vācu numuri, bet bija arī viens taksometrs no plašās austrumzemes, un tajā atbraukusī ģimene ar trokšņa līmeni neatpalika no viena skolēnu autobusa. līdzsvaram jābūt. tikuši skaidrība ar sevi un no netīrajām drēbēm izvēlējušies tīrākās (”jo publika te tāda solīda”), devāmies arī mēs lūkot tās klintis.

basteju klintis, ja var ticēt ierakstiem ceļvežos un internetos, slejas savus 194 metrus pāri elbas ielejai, un no tam paveras elpu aizraujošs skats. tomēr, piebraucot no klintīm no cietzemes, jākāpj nekur nav, jo stāvvietas un piebraucamie ceļi atrodas vienā līmenī ar klinšu virsotnēm. tā nu iekļaujoties raibajā tūristu pūlī izstaigājām augstākos skatu laukumus, papriecājāmies par elbu un plašo skatu tās pretējā krastā, izstaigājām slaveno tiltiņu, un pa vienu no viduslaikos klintīs iecirstajām takām nokāpām klinšu pakājē, kur mazliet pameklējuši neatradām ļoti labi noslēpto kastīti, toties mazliet mazāk publiskā vietā pakāpelējām pa klinti. izstaigājuši visu, safotogrāfējušies un mazliet pabaidījušies no augstuma devāmies prom.

par turpmāko dienas gaitu vēl nebija skaidru plānu, bija vairāki varianti, ko darīt tālāk — atgriesties drēzdenē, un meklējot vēl kādu kastīti izstaigāt vēlreiz vecpilsētu, un varbūt pat ielūkoties kādā mākslas krātuvē, jeb tomēr turpināt virzību uz māju pusi, aplūkojot arī citas pilsētas, jeb precīzāk tieši divas — bauceni un gorlicu, jo tālāk jau lauzicas neisas otrā krastā sākās poļu pilsēta zgoželeca. pēc īsas apspriedes tomēr izlēmām par labu otrajam variantam, un pagriezām auto uz ziemeļauzstrumiem. lai brauciens būtu interesantāks, braucām pa pēc iespējas mazākiem celiņiem, un vienu brīdi pat uztrāpījām uz klasiska lauku ceļa ar grants klājumu, bedrēm un peļķēm! tāda īstena mājas sajūta! arī asfaltētie, līkumainie un šaurie celiņi bija simtreiz lāpīti, un jautrības labad šur tur bija ierīkots pa kādai bedrītei. necik tālu jau arī nebija jābrauc, turpat aiz pāris pakalniem slējās sorbu pilsēta budišina, vāciski saukta arī par bauceni. pilsēta jo skaista, un pagājušā gadsimta karos maz cietusi, vecpilsētu ieskauj varens cietokšņa mūris ar torņiem, iekšpilsētā daudz šauras mazas ieliņas, viss sakopts un tīrs, nu tā smuki. mēs gan vispirms par šo skaistumu papriecajāmies sastrēgumā izstumjoties cauri pilsētelei uz pasaulslaveno iestādījumu pēc nu jau pusdienas kafijas, un īsā pauzē mazliet paretinājām pārtikas krājumus, lai ar pilnu sparu mestos iekšā baucenes ielu labirintos.

vecpilsēta tiešam bija brīnišķīga, un lielākā daļa slēpņu (mēs atradām sešus) bija labi nostrādāta un interesantās vietās. brīžiem mani pārsteidza krāšņas jūgendstila villas, daudzas protams padomju laiku zobu sagrauztas, tomēr iespaidīgas, un kā īpaša odziņa dažam bija masīvkokā grieztas verandas, kuras gan vairāk līdzinājās lakotiem ozolkoka skapjiem. bet tā pa smuko.

izstaigājušies un atraduši visus tobrīd aktīvos tradicionālos slēpņus baucenē, braucām tālāk, un gorlicu. šoreiz gan pa bāni, jo jau bija pēcpusdiena, un vēl bija jāpaspēj iepirkt šādas tādas ēdamlietas. ceļš paskrēja gana ātri, un jau pēc neilga brīža bija pagrieziens ar norādi uz gorlicu, taču nezkapēc es tai nenoticēju, un pēc minūtes mēs jau attapāmies polijā. atkal autobānis bija izspēlējis savu veco joku ar aizbraukšanu garām īstajam pagriezienam, tā ka nekas vien neatlika, kā līkumot caur zgoželecu atpakaļ uz gorlicu. zgoželeca un gorlica, tāpat kā valka un valga ir viena pilsēta, kuru šajā gadījumā nepārprotami sadala upe, un tāpat kā valkas iedzīvotāji dodas uz valgu iepirkties, gorlicas iedzīvotāji dodas iepirkties uz krietni lielākās zgoželecas iepirkšanās centriem, zgorzelec plaza, piemēram. mēs savukārt braucam pretējā virzienā, lai pavadītu dažas pēdējās stundiņas uz vācu zemes. pirmais uzdevums bija atrast pārtikas veikalu, un piekrāmēt grabažnieku ar kautko interesantu, ar ko pārsteigt mājās palicējus, kas mūsdienās nebūt nav nemaz tik vienkārši, bet tomēr ja paskatās, tad šo to interesantu tomēr atrast var. grūtākais bija atrast piemērotu veikalu, jo pilsēta tāda ne pārāk liela, un polijas lielveikalu ietekme acīm redzama. taču pēc īsas ekskursijas un apstākļu noskaidrošanas viss tika atrasts, un bagāžnieks piekrāmēts. tālākais plāns, protams bija pariņķot pa pilsētu kastīšu meklējumos, un te nu jāsaka, ka gorlicas slēpņi reāli sūkā — pirmie trīs, pretēji nosaukumam “welcome to görlitz” bija paslēpti pie informācijas dēļiem ar pilsētas karti, kautkur starp sasitām pudelēm, cigarešu galiem, špricēm, kaku čupiņām un citiem sūdiem. jau pirmajā acu uzmetienā zuda jebkāda vēlme kautko meklēt, tāpēc šos mēs izlaidām, un meklējām citus. pilsētas nomalē atkal uzgājām īstu un gludu grants ceļu, pa kuru tā smuki uzgāzēt, taču man par nepatīkamu pārsteigumu tas bija tikai pusotru kilometru garš un izveda uz kārtējā asfalta. pēc aplauziena pilsētas nomalēs, atradām vienu fotodozi pilsētas centrālajā laukumā. diemžēl zoodārzs arī jau bija ciet un tajā paslēptajiem dārgumiem klāt tikt nebija iespējams, toties vilināja kāda cita kārba, noslēpta pie dzelzceļa uzbēruma, vietējā mazdārziņu rajona stūrī. metot lokus cauri nomales daudzstāvu namu pagalmiem ar otro piegājienu ietrāpījām pareizajā mazdārziņu kolonijā. globāli skatoties, arī vācijā mazdārziņi paliek mazdārziņi — pēc platības pat vēl mazāki, būdeles tādas pašas, salātu un puķu dobes, kāds plūmjkoks vai panīkusi ābelīte un uzstellēts plastmasas baseins. tomēr bija arī pamanāmas atšķirības — pirmkārt jau, ar auto pie sava dārziņa neviens nebrauc — mašīnas tiek atstātas stāvvietā pie vārtiem, un talāk jau teciņiem uz savu stūrīti kaplēt un rušināties. nav jau protams, tā, ka nav ceļa, ir, bet tam ir vārti priekšā, un droši vien tiek lietots īpašos gadījumos — kad kādu ķieģeļu kravu jāpiegādā, vai tamlīdzīgi. mājiņas arī visas spīd un laistās, uzfrišinātas pēc pēdējās modes, apkarinātas ar dārza lampām, puķupodiem un grezniem plastmasas dekoriem, dažviet kaimiņi sacenšas kuram lielāks/garāks/vairāk dārzarūķis un tādā garā. diemžēl ap saulrieta laiku piektdienas vakarā nebija vairs neviena dārzkopja, ko pavērot darbībā, kā pļauj zāli, laista puķītes vai dzer alu — visiem jau bija faijerābends vōnungos uz zōfām pie tv, pa kuru, pēc maniem novērojumiem, vācijā nepārtraukti rāda kādu svarīgu futbola maču. tikmēr mēs jau bijām izgājuši cauri dārziņu kooperatīvam, un līdz nullpunktam bija atlikuši vairs piecdesmit metri, kad ceļa galā izrādījās dārzu ieskauts strupceļš. laime bija tik tuvu, bet Lauritta man kategoriski aizliedza izpildīt vingrinājumu “divreizhopspārisētaikamērneviensneredz”, un nācās iet ar palielu līkumu tam visam atkal apkārt. beigās arī šis gājiens izrādījās veltīgs un dārgumu lāde palika neatrasta, jo bija jālien diezgan tumšā un garā caurtekā zem dzelzceļa uzbēruma — nebija pie rokas nedz lukturīša, nedz gumijas zābaku. nosprieduši, ka gorlica ir gauži nedraudzīga slēpņotājiem, nopurinājām no drēbēm putekļus, un braucām mājās.

izlīkumojuši cauri dīvainajai zgoželicai izbraucām uz perfekta poļu autobāņa un minām grīdā. kas interesanti, ātruma ierobežojums uz autobāņa bija, ja nemaldos 130 kmh, bet reāli neviens to neņem vērā, un brauc pēc izjūtām. lai šīs izjūtas mazliet savaldītu, ik pa laiciņam uz autobāņa ir izvietoti radari, kuri, gadījumā, ja auto brauc ātrāk, kā atļauts, iededz koši sarkanu ceļazīmi ar ātruma ierobežojumu. strādā diezgan iedarbīgi, īpaši jau uz tiem, kuri aizdomājas — uz maģistrāles ātruma sajūta pazūd, un ja visu laiku neskatās spidometrā, tad ļoti viegli ir sasniegt gaismas ātrumu. kādus kilometrus piecus aiz robežas, pirmo reizi redzējām interesantu skatu, kad bāņa malā aiz kalniņa stāv robežsargu busiņš, un pamanījis tuvojamies auto, uz ceļa izskrien vīriņš dzeltenā vestē ar svītraino kociņu un liek stāties malā.
- pirmā doma, ka tā ir policija, un grib stādināt mūs, taču nē, robežsargu brigāde bija bruņojusies ar ievērojama izmēra binokli, un tālumā lūkojās pēc automašīnām ar ukrainas un krievijas numuriem,
- un tos arī stādināja. tādus pašus čaļus ar binokli observējām arī nākamajā rītā lietuvā, pāris kilometrus pirms latvijas robežas. turpinājumā bija garlaicīgs brauciens pa bāni, skaitot kilometrus līdz vroclavai. īsa pauzīte statoilā, un tālāk līkumainais ceļš uz varšavu. brīnumainā kārtā tam bija labs segums, un arī nakts satiksme nebija pārāk intensīva, tā ka varējām gana labi iekļauties grafikā, un iebraucām varšavā pusčetros no rīta. parasti jau no varšavas caurbraukšanas jāizvairās, lai neiesprūstu tur uz vairākām stundām, taču agrajā rīta stundā tā bija kā izmirusi, vairs tikai daži takši un patukši autobusi veda mājās sagurušos piektdienas vakara baudītājus. izbraucot no varšavas, tieši pretī lēca saule, tas bija viens no brīnumjaukajiem šīsvasaras saullēktiem, ar miglā tītām pļavām un vēl nakts tumsā grimstošiem mežiem. saule cēlās arvien augstāk, un mazliet pēc sešiem iebraucām lomžā — sāka klanīties galva un acis krist ciet, tāpēc ieplānojām padzert statoilā kafiju, un kamēr vēl agrs rīts, salasīt pāris vietējās kastītes. statoilā bija rinda, bet blakus esošais makdonalds vēl bija slēgts līdz septiņiem. un te nu mēs pieļāvām konceptuālu kļūdu — iekāpām mašīnā pagulēt līdz septiņiem, lai tiktu pie makdonalda kafijas un kādas siltas rīta maltītes, bet nokrācam līdz pusdesmitiem, kad viss benzīntanks un blakus esošā ēstuve bija pilnas ar cilvēkiem. mazliet sabozušies un burkšķīgi braucām prom, arī kastes jau bija par vēlu meklēt — bija sajūta, ka visa mazpilsēta ir iznākusi ielās. tā nu iekļaujoties ārprātīgajā polijas satiksmē, lavierējot starp fūrēm un traktoriem, tuvojāmies dzimtajai zemei.

vakar manās rokās nonāca hp compaq klaptops, ar lūgumu noslaucīt putekļus no ventilatora un citām arhisvarīgam vietām. tā kā es šādu procedūru ik pa laikam veicu savam fujitsu siemens nepārākportatīvajam datoram, tad jau likās, ka nekādu bēdu — datora apakšā atskrūvējam kādas astoņas skrūves,
noceļam vāku, izpūšam putekļus, noslaukam, saskrūvējam visu atpakaļ, kā bija un pāri palikušās detaļas saberam kastītē.
tātad, nekā sarežģīta. kā tad! HP konstruktori ir ļoti pacentušies, lai normāli cilvēki reāli nočakarētos, skrūvējot vaļā vismaz septiņu dažādu veidu skrūvītes, knibinot vaļā klipšus, vadus un konektorus, plēšot nost klaviatūru… un tad man apnika. es sapratu, ka tas nav tā vērts, ventilatoru var papūst arī tā pat no augšas — es neesmu morāli gatavs izjaukt datoru pa detaļām, tajā skaitā noņemt monitoru un vēl visādus sīkumus, lai varētu iztīrīt radiatoru. nu kāpēc nevar ierīkot vienkārši atveramu un tīrāmu putekļusūcēju? tādu muļķudrošu un lietotājam draudzīgu?
cik varēju izpūtu ventilatoru, un saucot hp konstruktorus dažādos vārdos, saliku visu atpakaļ kā bija, un man par brīnumu, nekas pāri arī nepalika.

ja kādam interesē, tad izjaukšanas pamācība ar bildēm ir rodama tur.

ceturtdienas rīts beidzot ir saulains — lēnām jāpošas mājup, tad jau arī saulīte var izlīst no mākoņiem, vai ne? pļāpājot ar Astrīdu un Bernhardu paēdam brokastis, sakravājamies un izejam vēl vienu līkumu pa dārzu — apkārt pilnīgs lauku miers, laiciņš dievīgs, labprāt vēl uzkavētos kādas dienas, bet šoreiz tomēr jābrauc. dienas plānā ir dzelzceļa muzejs neuenmarkā un saulriets pie elbas drēzdenē. neuenmarka ir neliela pilsētele bavārijā, tāpēc atkal braucam uz dienvidiem, pa ceļam piestājot kulmbahā, sameklēt kādu dozīti un pabrīnīties par skaisto pilsētu. bavārijā, kā jau kārtīgā katoļu zemē ik pa laikam svin svētkus, tā nu arī šoreiz bija sagadījies, ka ceturtdiena bavāriešiem bija brīvdiena, līdz ar to apkārt miers un klusums, pilsētas centrs kā izslaucīts, tikai pāris tūristi garlaikoti pastaigājās.
sajūta tukšajā pilsētas centrā tiešām bija kā agrā svētdienas rītā, kaut arī pulkstenis rādīja jau ceturtdienas pusdienlaiku. vispār ļoti ērti apstākļi slēpņu meklēšanai, nekādu lieku acu. savukārt, atkal ja nav drūzmas, tad dienas vidū labāk izceļas dīvaiņi, kas apčamda sētas stabus, bāž rokas kanalizācijas caurulēs un visādi citādi neadekvāti uzvedas. tā kā nolūkotais slēpnis nebija diez cik sarežģīts, un ātri nāca rokā, tad nekādi neadekvātā šova elementi netika rādīti, un retajiem garāmgājējiem nekādas izklaides nesanāca. pierakstījāmies viesu grāmatā, papriecājāmies par skatu uz kulmbahas pili — slēpnis tieši tā arī saucās Blick auf Burg GC, un ar mazu līkumu caur izmirušo vecpilsētu atgriezāmies pie auto.

pa kalniem kāpelēt nebija nekādas vēlēšanās, tāpēc turpinājām ceļu uz neuenmarku, pa ceļam piestājot Mainas krastā, palūkoties pēc slēpņa.
ilgi jālūkojas nebija, jo kārtīgi viens pie otra saliktie koka sprunguļi nodeva meklējamo vietu, toties prieks bija par smuko bundesvēra munīcijas kasti.

ierakstījāmies un atstājām slēpnī žūksnīti ar vācijas izlases futbolistu uzlīmēm, kuras šobrīd tiek fasētas gardajās hanuta vafelēs, gan jau kāds tas ar prieku izcels, un braucam tālāk.
necik daudz tālāk jābrauc gan nebija, un visai drīz jau bijām sasnieguši neuenmarkas stacijā ierīkoto dzelzceļa muzeju. te nu bija ko pabrīnīties uz pāris stundām — ļoti daudz dzelžu, pārsvarā nekustīgu. pilns depo ar dažādu sēriju lokomotīvēm, griezulis, vairākas interesantas lietas āra ekspozīcijā, tajā skaitā arī 80.sērijas lokomotīve, kura mani interesēja jo īpaši, un pa apli braucošs šaursliežu vilciens ar tvaika lokomotīvi priekšgalā.

jauki pavadījuši laiku un papriecājušies par ekspozīciju braucam tālāk. tā kā pulkstenis rādīja jau pēcpusdienu, piestājām autobāņa malā ierīkotajā stāvlaukumā parevidēt provianta krājumus un apēst kādu zupu.
ieturējuši maltīti un paklausījušies lidostas cienīgo autobāņa skaņu, sašķirojām pa atbilstošajiem stāvlaukuma atkritumu konteineriem iekrāto atkritumu kaudzīti un pasmaidījām par vācu izpratni par krievu valodu — sākumā jau likās, ka tas kāds borata joks, bet nē, tas ir nopietni.

turpinājumā sekoja visai garlaicīgs lidojums pa bāni ar atduršanos drēzdenē — ap kādiem septiņiem vakarā, paspējām tieši uz saulaino novakari elbas krastā. silti nebija, bet skaisti gan. noparkojām auto patiltē tieši blakus vecpilsētai, un tā kā bija jau gana vēls vakars, atļāvāmies par stāvvietu nemaksāt, gan jau neviens nepamanīs.
izstaigājām vecpilsētas centrālo daļu, grezna jau nu bez gala, pilnīgs pretstats pārējai pilsētai — ārpus vecpilsētas vieni vienīgi betona kluči, nesmukā sociālisma arhitektūra, tajā skaitā arī ar sarkanarmiešiem, sarkanām svaigzēm un pārējiem padomju simboliem izgreznotais kultūras nams. staigājot pa centru, protams, netika aizmirstas arī paslēptās kārbiņas, no kurām viena slēpās arī pie minēta sociālisma kultūras nama, un uzraksts uz tās “please don’t disturb” izsauca mērenu smieklu lēkmi, taču kā vēlāk atklājās, tā ir oficiālā geocaching uzlīme, un aizjūrā tā raksta uz visām kastītēm. tā ka lūdzu netraucēt.
nākamā fotodoze slēpās visai interesantā vietā ar daudzsološu nosaukumu “hercogienes dārzs” — turpat, pāris kvartālus no vecpilsētas, bieza dzīvžoga ieskauts kautkas, kuram apgājām divreiz apkārt, tā arī neatrodod labiekārtotu ieeju. vienīgā akmenī kaltā baroka arka ar uzrakstu “orangerie” bija aizsista ar saplāksni un neēvelētiem dēļiem, tāpēc lavierējot starp mīnām, sasitām pudelēm un izlietotām špricēm pa alternatīvo ieeju iekļuvām ar nezālēm aizaugušā pļavā, otrpus biezo krūmu dzīvžogam. gps veda uz pļavas vidu, kur virs garās zāles mazliet pacēlās vecas siltumnīcas karkass, un pēc apraksta spriežot tas arī bija meklējamais objekts.

arī visa siltumnīcas apkārtne bija vareni piedrazota, bet par laimi fotodoze nebija jārok ārā no sūdiem un atkritumiem.
atpakaļceļā vecpilsētu iegriezāmies arī saulrieta apspīdētā cvingera pagalmā, kurš arī pusdeviņos vakarā bija diezgan brangi apmeklēts. pabrīnījāmies par skaisto būvi, ierakstījām šo vietu sarakstā “vietas, kurp jāatgriežas, lai izpētītu sīkāk” un gājām lūkot saulrietu elbas krastmalā no vecpilsētas bastioniem. līdz ar krēslu iestājās arī jūtams izsalkums, taču, kā jau ceturtdienās pieklājas, neskaitot hiltona restorānus, mazajās ēstuvēs jau laicīgi bija iestājies faierābends, un brātvurstus ar alu neviens vairs nepiedāvāja. nolēmām pārbaudīt vēl iecienītu pasaules klaidoņu pulcēšanās vietu — drēzdenes centrālo staciju, ja nu pēkšņi tur vēl kautko dod ēst. pēc desmitiem stacijā jau viss bija tukšs un kluss, izņemot burgerkinga ieskrietuvi, kur arī uzņēmām dienišķo vitamīnu un kaloriju devu, jo kā rādījās, vakars tikai sākās. atpūtinājuši kājas bet piestūmuši māgas, atkal bijām gatavi doties tumšajās drēzdenes ielās. ar virziena izvēli īpaši neiespringām, un sākām ar tuvējā guļamrajona pieminekļiem. ātri paspokojāmies ar lukturīšiem dzīvojamo namu ieskautā skvēriņā, apčamdot dīvainu kentauru ģimenes skulptūru, atradām meklējamo, un ātri pazudām, pirms vēl kāds modrais hitlerjūgenda pēctecis nav izsaucis policiju, zinām mēs šitās sakšu tradīcijas.

pēc īsa pārbrauciena noparkojām auto klusā šķērsielā, un devāmies ķemmēt tuvējo rajonu. kā pirmais bija tāds kā pie/zem tilta slēpnis,
ar skatu uz kārtējo dzelzceļa muzeju — lokomotīvju depo ar griezuli un atbilstošiem eksponātiem. diemžēl naktī diezgan vāji izgaismots, un neko dižu saskatīt vis nevarēja. toties slēpnis gan bija diezgan interesanti paslēpts. ejot projām pa to pašu tiltu, novērojām arī lokomotīvju depo iemaldījušos garausi, kurš diezgan izmisīgi lēkāja pa sliedēm un ik pa brīdim apstājās un žēli iebļāvās. jācer, ka viņš atrada izeju no teritorijas, nevis izbrauca uz kādas lokomotīves riteņa.
turpmākās gaitas aizveda mūs diezgan dīvainā, pamestā industriālā rajona nostūrī, pie slēpņa ar daudzsološu nosaukumu “schlachthof”,
kuru diemžēl tā arī neatradām, kaut arī izčamdījām vairākas potenciālās vietas. atmetuši ar roku, devāmies uz civilizētāku rajonu, kur par civilizāciju liecināja tāds kā krodziņš, nē, krodziņš skan pārāk smalki priekš tādas iestādes, drīzāk dzertuve, no kuras nāca visai skaļi trokšņi — fonā skaļš televizors ar hokeju, tfu, futbolu (es viņus jaucu, nekādi nevaru atcerēties, kurš ir kurš), iekšā sabļaušanās pie bāra, bariņš ne pārāk stabilu, dažāda gadagājuma un dzimuma personu pie iestādījuma durvīm ārpusē skaļi diskutē, argumentē un pauž savu viedokli, un visu iepriekš aprakstīto ieskauj tāda zilgana migliņa. tā kā mums plānā nebija diskusijas par karu, tradicionālā mētāšanās ar alus kausiem un kautiņš ar iezemiešiem, apgājām šo miera neskarto vietu ar līkumu un nozudām nākamajā guļamrajonā.
sekojot gps norādēm nogriezāmies tuvējā šķērsielā, kura kaut arī vāji apgaismota, tomēr ieveda omulīgā, mazliet apdrupušā guļamrajonā, ar diezgan demokrātisku autoparku ielu malās, pieticīgiem grafiti uz māju stūriem un pāris salauztiem velosipēdiem. no pelēcīgo pēckara gadu namu logiem vietām skanēja klusa mūzika (skaļu klausīties nedrīkst, var dabūt tiesas darbus par kaimiņu miera traucēšanu) un vietām varēja manīt paliela plazmas ekrāna atblāzmu.
pulkstenis jau rādīja pusnakti, un lielākā daļa apzinīgo pilsoņu mums par prieku jau saldi gulēja, un neviens netraucēja veikt mazu notekcauruļu inspekciju. tomēr, ka izrādījās, tad visi nemaz tik ļoti negulēja gan — mūsu dīvainās izdarības sabiedēja kādu meiteni, kura drošības labad pārgāja ielas pretējā pusē.
vēl pāris loki pa rajonu, viena krūmos neatrasta kaste un viena atrasta — vecas tvaika mašīnas cilindrs ar spararatu pie tehniskās apskates stacijas, ļoti palaimējās, ka fotodozīte bija pirmajā vietā, kur iebāzu roku un nebija jāpievērš sargu uzmanību. vēl viena bundžiņa starp ķieģeļiem sētā, un viss, pietiek, pietiek! rīt arī diena. bet rītdiena arī vēl jāsagaida, tāpēc nolemjam braukt tuvāk nākamās dienas mērķim — basteju klintīm, un meklēt kādu vietu, kur pāris stundas pagulēt, lai jau laicīgi no rīta būtu objektā. izbraucam no drēzdenes, un braucam uz basteju pusi, pirnā šķērsojam elbu un pētot kartes taustāmies pēc pareizā ceļa. ielas ir tukšas, tikai kautkāds melns audi izgriežas no šķērsielas un nesteidzīgi brauc savās gaitās. acīmredzot vientuļš svešzemju auto divos naktī šķiet gana aizdomīgs un pēc mirkļa melnais audi spoguļos jau rāda mirgojošas zilas lampiņas un sarkanu uzrakstu “polizei”. pirmā doma, ka esam iemaisījušies pa vidu kautkādai bandītu ķeršanai, un fiksi jāmūk malā — apstājos, tomēr audi nedzenas vis pakaļ neliešiem, bet arī apstājas aiz mums. tad jau sanāk, ka nelieši šoreiz esam mēs, kaut gan tā uzreiz savā nogurušajā prātā nevaru atcerēties epizodi ar pārbraukšanu pie sarkanā, nogriešanos ne tur vai ātruma pārsniegšanu.
aiz borta parādās divi dūšīgi onkuļi privātās drēbēs ar lukturīšiem, katrs savā pusē, nolaižu logu un pieklājīgi apsveicinos. kungs manā pusē arī ļoti pieklājīgi stādās priekšā kā policists, pavicina arī kaklā iekārto apliecību un palūdz auto dokumentus un pie reizes manējos un Lauras arī. paskatījies dokumentos, atdod tos kolēģim, kurš aiztipina atpakaļ uz auto salīdzināt datus, bet pats apjautājas, vai es runāju vāciski. tā kā atbilde ir apstiprinoša, tad varam jauki parunāties, par to no kurienes un uz kurieni braucam, kas mums labs slēpjas bagāžniekā, un vai es varētu to atvērt. tieši tā jautājums skanēja “vai jūs lūdzu varētu atvērt bagāžnieku?” nevis “atver bagāžnieku!”. interesanti, gan kā notikumi būtu attīstījušies, ja es būtu atteicies un apelējis pie ES pilsoņu privātās dzīves neaizskaramības un piedāvājis pasūdzēties Taņai Ž. par cilvēktiesību pārkāpumiem. bet nu šoreiz es bagāžas nodalījumu atvēru un nodemonstrēju tā saturu policista kungam. viņš paspīdinājās ar lukturīti un izrādīja tādu kā interese par virspusē esošo datorsomu — “laptops, ja?”. pārliecinājies, ka tas tiešām ir dators, apjautājās kurp tad mēs tā braucam, un ļoti izbrīnījās, ka mūsu mērķis ir atlūzt turpat mašīnā kādā stāvlaukumā, nevis rezervētā viesnīcas numuriņā. tajā brīdī es iekodu sev mēlē, jo kas gan liedza stāstīt par rezervētu hoteli? policistam būtu mierīga sirds un vairs neuzdotu nekādus muļķīgus jautājumus. par laimi viņš gan tikai sarauca pieri par manām dīvainajām atbildēm, un palūdza pagaidīt mašīnā, kamēr kolēģis pabeigs dokumentu pārbaudi. pēc brīža kārtības uzraugi mums atdeva dokumentus un novēlējuši laimīgu ceļu devās ķert nākamos ļaundarus.
tikuši vaļā no ziņkārīgajiem pilsoņiem, turpinājām iesākto ceļu uz basteju pusi, un mums par lielu izbrīnu jau pēc pāris minūtēm bijām krustojumā, kur no šosejas nogriežas ceļš uz klintīm, tātad vairs tikai trīs kilometri. uz klinšu pusi vel ir par agru braukt, jo tur ir tikai maksas stāvvieta, kura diez vai pa nakti strādā, arī visi meža celiņi ir aizbarikādēti un ceļmalās arī apstāties aizliegts. toties ir vairākas maksas stāvvietas, kuras mums nelikās diez cik pievilcīgas, tāpēc nolēmām mazliet pabraukt pa šoseju atpakaļ, vai tur nebūs kāda vieta, kur ceļa malā mierīgi piestāt. tuvākajā apkārtnē tādu neatradām, un jau aiz pāris līkumiem atkal parādījās policistu pilnās pilsētas ugunis. īss pārdomu brīdis, un giežam apkārt. tumsa+nogurums+līkas rokas=grāvis. par laimi tikai ar vienu aizmugurējo riteni, bet tāpat slapjā zāle un dubļi labi slīd un auto ne no vietas, ja nu vienīgi varētu mēģināt iebraukt grāvī ar abiem riteņiem. samainamies, Laura tagad mazliet uzgāzēs, bet es stumšu. neliela ņemtne pa grāvmalu un ārā ir, šoreiz tikām cauri ar vieglu izbīli. tuvējā ciematā atrodam kārtējo maksas stāvvietu, taču mūs tas vairs neuztrauc — ātri jāpaguļ, kamēr tumšs.
Tīringene — Drēzdene at EveryTrail

Plan your trips with EveryTrail iPhone Travel Guides

vakardien sanāca paviesoties valmieras pusē, lai atdotu aizlienētu koferīti ar elektronisku attēlu izvadierīci (kura papildus pusgadsimtu vecu fotogrāfiju demonstrēšanai tika izmantota arī lieliskai pusnakts metallica S&M koncertieraksta brīvdabas projekcijai, tā bija viena varena ballīte). tā nu ieradies valmierā, atradu pareizo daudzstāvu namu pagalmu un ārdurvis — tas man parasti problēmas nesagādā, kā arī atceros stāvu un kurā pusē ir durvis, taču grūtības sākas ar dzīvokļu numuru lielāku par trīs iegaumēšanu. tā kā šis valmieras daudzdzīvokļu nams ir aprīkots ar durvju zvanu un sarunu ierīci pie kāpņutelpas durvīm, tad jau laicīgi uzzvanīju laipnajam cilvēkam un noskaidroju, ka pie durvīm jāspiež pīci pīci, un durvis taps atvērtas. saspiedis maģisko kodu un sarunu ierīcē nosaucis paroli, tapu ielaists un līksmi lēkšoju pa kāpnēm uz piekto stāvu. pusceļā sastapu divas lejupkāpjošas kundzītes, paspraucos garām, un pēdējais stāvs jau klāt, nu var atkal uzdzindzināt pie durvīm, lai laiž iekšā. piespiežu zvana pogu, bet neviens iekšālaidējs nenāk. piezvanu vēlreiz, un nobrīnos, ka redzkā cilvēks jocīgi pie durvīm pielicis piecdesmit trešo numuriņu, bet man teica, ka piecdesmit piektais. nodomāju, ka čoms kautko sajaucis, paskatos, kāds tad pretējā dzīvokļa durvīm numurs — hm, dīvaini, pretī ir dzīvoklis numur piecdesmit divi, un kas tad tas…? kautkādas trepes, pa kurām var uzkāpt vēl stāvu augstāk, un tur ir arī piecdesmit piektais dzīvoklis.
pēc tam ar mazu līkumu caur rūjienu, mazsalacu, staiceli, ainažiem un salacgrīvu uz mājām, pa ceļam apciemojot nekustamo īpašumu salacgrīvā un mazliet iebrienot arī jūrā, kura mēnesnīcā izskatījās mazliet atkāpusies no krasta.
un lai pasākums būtu izdevies pilnībā, šorīt arī pelēcītis iespītējās un izdomāja uz kādu laiku pabūt par nekustamo īpašumu, būs vakarā jāvelk ar mīksto. sakabi, protams.

beidzot bija viena diena, kad mūs neviens nemodināja, bet tāpat ilgāk par kādiem pusdesmitiem gulēt nesanāca — žēl laiku, ko noteikti var pavadīt labāk. piecēlušies, atklājām, ka esam pamesti vieni, pils saimnieki Astrīda ar Bernhardu (abiem tā pie septiņdesmit) jau sen darbos — Astrīda, kā jau pils saimniece aktīvi piedalās vecās pils remontdarbos, savukārt Bernhards vairāk rosās pa dārzu. pils jau arī nav gluži šarlottenburga vai sansusī, kas varbūt pirmās nāk prātā izdzirdot vārdu salikumu “pils vācijā”. Bedheimas pils kopš 1169. gada ir daudz piedzīvojusi, un tā kā padomju laikā tur bija iekārtota skola, tad no pirmskara greznuma tur ir maz kas saglabājies. toties tur ir nesaspīlēta un mājīga atmosfēra, viesmīlīgi un interesanti cilvēki un bezgalīgs pārvērtību process (mūžīgais remonts). izpētījām virtuvi, iepazināmies ar vietējām kafijas vārīšanas īpatnībām un sēdāmies pie brokastgalda. pēc brokastīm nomazgājām trauku kaudzi, mazliet atvieglojot saimniekiem mājas soli, un kopā ar Astrīdu gājām skatīties, kas pilī jauns.

ja visus iepriekšējos gadus pilī dzīvoja tikai viņi divi — Astrīda ar Bernhardu, tad tagad pilī atkal sāk ievākties īrnieki. daļa no pils telpām tiek pārvērstas par mājīgiem dzīvoklīšiem, ko plānots izīrēt gan ilgtermiņā, gan vasarniekiem uz īsākiem periodiem. apskatījām arī atjaunoto sarga namiņu, kurā iekārtota gartencafe, diemžēl pie kafijas un kūkām netikām, jo iestādījums darbojas tikai brīvdienās. izgājuši arī līkumu pa lielo pils dārzu, kāpām augstāk kalnā, lai atrastu pļavas malā paslēpto slēpni Schloss Bedheim. viens no iepriekšējā vakara sarunu tematiem, protams, bija arī slēpņošana, un kaut arī konkrētā slēpņa aprakstā ir piezīme, ka slēpnis ir saskaņots ar pils saimniekiem, tomēr Astrīdai ar Bernhardu tas bija diezgan liels pārsteigums. tad nu visi kopā gājām meklēt un skatīties, kas tad tas tāds ir. slēpņa vieta atradās pie pašas pils dārza robežas, blakus necilam soliņam lauka malā. tā kā gps signāls mazliet lēkāja, tad momentā precīzi noteikt nulles punktu arī nesanāca, tāpēc aptaustījām tuvākos kokus un citus potenciālos objektus, bet nesekmīgi. pēc minūtēm desmit Bernhardam apnika, un viņš saka čāpot atpakaļ uz māju, tomēr mēs trijatā neatlaidīgi turpinājām šiverēt pa nātrēm. pie visa vainīga bija garā zāle un piepeši laužoties caur garo zāli pamanīju nepārprotamu slēpņa vietu, tipiski nomaskētu ar palielu koka mizas gabalu. pasaucām arī Astrīdu, lai ievērtē kā izskatās klasisks ģeoslēpnis, tad izņēmām arī kastīti un izpētījām viesu grāmatu, kuru Astrīda lasīja ar lielu sajūsmu, īpaši priecājoties par dažām pozitīvām atsauksmēm par pili un kafejnīcu. slēpnis tika atzīts par labu esam un nolikts vietā. tā kā vēl nebija pusdienlaiks, nolēmām netraucēt cilvēkus ar savu klātbūtni (pieliks vēl pie darba un tā) un braucām lasīt kastītes netālajā koburgā.

apmēram pusceļā, varbūt arī talāk, uz kartes iezīmējās pirmā kastīte — Stefans dose, ar terrain 4 — diezgan biedējoši. pirmā doma, ka šito jāizlaiž, atkal vajag laivu vai vismaz alpīnisma inventāru. taču, tā kā punkts tikai kādu kilometru no galvenā ceļa, un rādās labi piebraucams, nolemjam aizbraukt paskatīties, kā tad izskatās dabā. braucot tuvāk, jau pa gabalu lauka vidū izceļas zīmīgs objekts — tornis ar vēja rotoru, droši vien sūkņa darbināšanai. pie torņa var piebraukt, taču mēs mazliet sakautrējāmies un septiņdesmit metrus aizgājām kājām — tomēr mazāk uzkrītoši, nekā pa svešu pļavu ar auto braukāt (nekādas aizlieguma vai privātīpašuma zīmes gan tur nemanījām, taču ceļš uz objektu veda gandrīz caur mājas pagalmu). pienākuši pie torņa, ta arī īsti nesapratām, kas te tāds būtu jādara, lai terrains būtu četras zvaigznes — ja nu vienīgi blakus mājā dzīvo nikns saimnieks, kurš šauj slēpņotājiem dibenā sāli. taču to mēs arī nemanījām — uzkāpām, atradām, nokāpām uz aizbraucām. varbūt saimnieks gulēja diendusu? ja kāpšana pa stāvu alpu nogāzi uz lōzerlohu ir novērtēts uz trijām zvaigznēm, te savukārt pāris pakāpieni pa trepītēm novērtēti ar četrām zvaigznēm. interesanta tā sistēma. līdz ar to arī nākamais slēpnis Spider Man ar četrām ar pusi terrainzvaigznēm netika laists garām. auto atstājām tuvējās rūpnīcas darbinieku stāvvietā, ar cerību, ka mūsu prombūtnes laikā kāds neizdomās nolaist šlagbaumu, un devāmies meklēt vietējo patilti.

slēpnis bija pabāzts zem maza gājēju tiltiņa, cilvēkiem ar ļoti garām rokām nebūtu nekādu problēmu aizsniegt, taču tā kā es augumā īsti neesmu padevies, nācās būvēt mazu inženiertehnisku būvi, lai aizsniegtu vajadzīgo siju. tad sekoja pāris parastie pilsētas/meža slēpņi, kā vienmēr netrūka arī klasiska gājiena caur brikšņiem lai pie slēpņa ieraudzītu asfaltētu celiņu.

meklējot vienu pilsētas slēpni, pļavā diskaverojām arī divus zaisus, kuri galīgi nejutās traucēti un savā nodabā darīja savas lietas.

atradām arī kārtīgu meža ceļu, tiesa gan ar grants segumu, un diezgan simpātisku klinti meža vidū — wildmeisterstein. tūres noslēguma atradām arī vienu vietējo sūdslēpnīti — elektrības vadu mudžeklī iepītu fotodozīti pie burgerkinga reklāmas staba, un ķīnā ražotu folksvāgenu.

brīvdienās bija jāpiedalās alūksnes ģimnāzijas vidusskolas klašu izlaidumā — tas nu bija viens varengarlaicīgs pasākums trīs stundu garumā! ja neskaita tās pāris personas, kuras runāja garās un sirdi plosošās runas, un laiku pa laikam aicināja “absolvēt apsveicējus”, tad pārējie, absolventus ieskaitot, garlaikoti žāvājās, bakstīja telefonus un nepiespiesti sarunājās, radot sporta zālē tirguslaukuma murdoņu. ar īpašu oriģinalitāti izcēlās vienas klases beidzējiem veltītie īsie raksturojumi, kur katrs skolnieks tika salīdzināts ar kādu ķermeņa daļu — bija labā roka, kājas, plaušas, sirds, nieres, kuņģis utt. jautri, bet tajā paša laikā arī diezgan ļauni pret pašiem skolniekiem. toties pie skaņu pults sēdēja īstens profesionālis, kurš veikli miksēja zaļā kora dziesmas ar ričardu klaidermanu un eoliku. kamēr sporta hallē tika dalīti bilžu albūmi — mūsdienās vidusskolas izlaidumā dala atmiņu klades, nevis atestātus, jo vēl nav zināmi eksāmenu rezultāti — ārā sāka līt lietus, sabojājot gan “fotosesiju uz kāpnēm” gan ieplānotos piknikus un svinības pie dabas. toties gan ceļā uz alūksni, gan atpakaļceļā uz rīgu tika atrasti daži interesanti slēpnīši valmierā, valkā, cesvainē un ērgļos, un viens neatrasts valgā.
ā, un pa ceļam uz izlaidumu beidzot redzēju dabā slaveno šaursliežu bānīti, turklāt trīsreiz!

sestajā dienā bija šausmīgi garlaicīgs pārbrauciens no punkta M uz punktu B un tā kopumā nekas interesants, turklāt, pa ceļam atrodot vien tikai vienu patiltes kārbiņu, kurā bija iekārtots ģeomonētu un travelbagu hotelis — neko nemainījām, tikai apskatījām iemītniekus. vispār iepriekšējā plānā šajā dienā bija ieplānota vizīte rēgensburgā, donauštaufā un valhallā, uz kuru man nekādīgi nesanāk aizbraukt, vienmēr kautkas mainās vai nav pa ceļam. tāpat arī šoreiz maršruts tika iztaisnots, rēgensburgu aizstājot ar ingolštati, un valhallas vietā ieplānojot audi werku.

ingolštate ir maziņa, un visi tās iedzīvotāji, kamēr nedzer alu, strādā audī rūpnīcā. tāpat arī visas ingolštates ielas ved uz audī rūpnīcu, un atšķirībā no pārējās bavārijas, ir pilnas ar audi nevis bmw. bija pat audī autobusi. ieradušies audī centrumā, izpētījām jaunāko modeļu izstādi, bet tā kā bijām mazliet par vēlu attapušies, tad netikām uz ekskursiju pa rūpnīcu. būtu kādu pusstundu agrāk, droši vien būtu tikuši. nu nekas, vēl viena vieta garajā sarakstā, kur jāatgriežas. mazliet saskumuši par neveiksmi, gājām prom.

lai lieki nekavētos, uzbraucām uz autobāņa, un pēc kādas pusotras stundas bijām koburgas pievārtē. koburga ir neliela bavārijas robežpilsētiņa, un ar kiborgiem tai nav nekāda sakara. izbraukuši tai cauri, pa mazajiem lauku celiņiem, ar mazu līkumu caur hildburghauzeni, ap septiņiem vakarā tikām galamērķī — bedheimas pilī.

man tā ir diezgan īpaša vieta, zināma jau kops 1994.gada, kad tur viesojos pirmo reizi. kopš tā laika esmu tur bijis nezincik reizes, vienreiz mēģināju skaitīt, bet sajuka. skaidri zinu, ka iepriekšējo reizi šeit viesojos pirms divarpusgadiem, pa ceļam uz oktoberfestu. sirsnīgi uzņemti, pie vakariņām ar pils saimniekiem nopļāpājām līdz vēlam vakaram, un kad pāris vīna pudeles jau bija iztukšotas (klātesošie ļoti uzjautrinājās par to, kā es mēģināju ieliet vīnu no neatkorķētas pudeles — “šim galdiņam vairāk neliet” un visi šitie joki, hahā) tikām pie jaukas guļamistabas pils rietumu spārnā.