“… Būšu tur aptuveni līdz pieciem. Pēc tam iešu uz savu hoteli.
- Neko teikt, hotelis, žīdu bodīte!
Raviks pagriezās.
- Eiženij, ne visi bēgļi ir žīdi. Pat ne visi žīdi ir žīdi. Un viens otrs tāds ir, par kuru to nevarētu ne iedomāties. Es pat pazinu vienu žīdu nēģeri. Bija gaužām vientuļš cilvēks. Viņa vienīgais prieks bija – ķīniešu ēdieni. Tā mēdz būt šai pasaulē.”
Ērihs Marija Remarks — Triumfa arka

interesanti, kurš te nofeilojis un salējis brāķi — sperre vai hidrolats?

pēdējā laikā kautkā negaidīti gadās aizbraukt uz stokholmu, un protams, tur ir diezgan interesanti. iepriekš kautkā nebija sanācis paviesoties otrā jūras krastā, tad nu tagad ir brīnišķīga iespēja atklāt visnotaļ pievilcīgu un civilizētu zemi.
pirmoreiz tur kāju spēru pagājušā gada novembrī, pa ceļam uz berlīni — ielidoju vēlā vakarā, noblandījos nakti pa stokholmu un agrā rītā aizlidoju. iespaidi bija visai drūmi, bija riebīgs laiks, un kā jau sestdienas naktīs ierasts visas pilsētas ielas bija pilnas ar jēgu pārdzērušiem jauniešiem, kuri īpaši nesaspringstot kārtoja dabiskās vajadzības uz ielas. visur. tātad, pirmajā reizē man tur ļoti nepatika. atskaitot gadījumu ar atsaucīgo autobusa šoferi, kuram nevarējām uzrādīt derīgas biļetes, jo biļešu automāts bija salūzis un neatpazina bankas karti. šoferis pasmaidīja un noteica — galapunktā,kad izkāpsiet, tad arī nopirksiet biļetes, ok?
otrreiz stokholmu arī redzēju naktī, nu jau decembrī, arī bija slikts laiks, arī nepatika.
trešoreiz pavadīju tur nepilnas divas dienas, bija jauks, saulains un mazliet auksts laiks, un jāatzīst, ka dienasgaismā pilsēta ir tiešām patīkama, sakārtota un visādi citādi laba. slēpnīši arī tā nekas, nav baigi spicie, bet tomēr labāki par vienu otru SC no MMP. gan jau ar laiku būs arī fotogrāfijas.
un vēl kas interesanti — zviedru valoda izceļas ar savādāku uzsvaru izvietojumu, kas reizēm noved pie nelielas neizpratnes komunikācijā ar biļešu pārdevēju piemēram. gribēju iegādāties divas biļetes tuneļbānim, un vērsos pie pārdevēja ar teikumu: — two tickets to Vendelso, please.
uz ko pārdevējs jāutājoši paskatījās uz mani un noraidoši pakratīja galvu: — sorry, where?
atkārtoju, ka gribu tikt uz vendelso.
mazliet apdomājies, pārdevējs atplauka smaidā: — o, vendelsö, i see!
lūk tā.

pa pilsētām staigājot retais palūkojas, kur sper kāju, kur nu vēl pievērš uzmanību tur sastopamajiem uzrakstiem. jāsaka, ka es arī ne vienmēr skatos zem kājām, taču reizēm gadās pamanīt arī ko interesantu — līk, par piemēru, viens brīnišķīgs eksemplārs no daugavpils.

stilīgs rupors stokholmas autoostā.

— kas ir PI?
Matemātiķis:
— Pī ir skaitlis, vienāds ar liņķa līnijas garuma un diametra attiecību.
Fiziķis:
— Pī ir 3.14159265358979323846264338327950288…
Inženieris:
— Pī ir apmēram trīs.