Nov 14 2016

Kurts Vonnegūts “Ietupinātais”

ierakst?ja kategorij? bibliothèque

sen nebija lasīta neviena Vonnegūta grāmata, jo kaut kā šķita, ka gandrīz visas jau ir izlasītas, bet tad šeku-reku Uldis nāca klajā ar visu latviski tulkoto Kurta grāmatu sarakstu, un aicināja piedalīties nelielā grāmatu lasīšanas maratonā, atzīmējot rakstnieka dzimšanas dienu 11.novembrī. Salīdzināju savu grāmatplauktu ar sarakstu, un nekavējoties atvēru ibook.lv, lai aizpildītu robus. Jāsaka gan, ka ne visas Vonnegūta grāmatas tā brīvi ir pieejamas, bet nu vienu — “Ietupinātais” — es rokā sadzinu un pāris vakaros arī izlasīju. Kā jau visas Kurta grāmatas, arī šī lasījās viegli, kaut arī aprakstītie notikumi savā ziņā bija drūmi — sākot ar tēraudlietuves strādnieku sacelšanos un asiņainu slaktiņu deviņpadsmitā gadsimta beigās, un beidzot ar roku nociršanu neīstajai atraitnei, īstās atraitnes nāvi un milzu korporācijas krahu. Un tam visam pa vidu stāsta galvenais varonis ik pa laiciņam pasēž ķurķī. Tā gadās, īpaši Vonnegūta stāstos. Jāsaka gan, ka šis šķita tāds diezgan viduvējs romāns, vai arī es kļūstu vecs un Vonnegūts mani vairs nesajūsmina. Es gan ceru, ka tomēr pirmais variants, un tāpēc turpināšu meklēt un lasīt arī pārējos iztrūkstošos Kurta darbus, visus līdz pēdējam!

koment?ru nav

Nov 12 2015

John Green — “Paper towns”.

ierakst?ja kategorij? bibliothèque,hronika

paper towns
sovasar, sēžot dārzā un runājoties ar meitu par dažādām tēmām, nonācām arī līdz grāmatām, un “Paper towns” tika minēta kā viena no grāmatām, ko Patrīcija bija gribētu izlasīt, bet nebija īsti pārliecināta par to, vai Latvijā šo grāmatu varēs dabūt oriģinālvalodā. Vispār es grāmatās vāji orientējos un man nebija viedoklis šajā jautājumā, bet teicu, ka paskatīšos, varbūt būs. Protams, līdz grāmatveikalam tā arī netiku, grāmata tika piemirsta un vasara arī beidzās. Taču atgriežoties mājās no kārtējā #sennekurnavbūts, garlaikojoties Stokholmas lidostas grāmatbodītē ieraudzīju šo grāmatu — tur bija gan angliski, gan zviedriski, un pēc īsa pārdomu mirkļa paņēmu grāmatu angliski. Tā kā līdz reisam vēl bija kāds laiciņš jākūko, nolēmu palasīt jauniegūto grāmatu. Pirmais iespaids diezgan nekāds, ļoti maz bildes, es pat teiktu, ka nav vispār, ja neskaita vāka noformējumu. Ilustrāciju trūkums grāmatā vispār ir liels mīnuss manās acīs. Tātad, sāku lasīt, un kad pacēlu acis no grāmatas, sen jau biju Rīgā, mājās, un jau bija mazliet pāri pusnaktij un laiks iet gulēt — pats nesapratu, kā laiks bija paskrējis. Protams, pusaudžu literatūra nav īsti tā, ar kuru būtu vērts lepoties, bet šī bija tīri okej, viegli un atri lasījās, un apmēram līdz pusei bija pat aizraujoša — stāsts par vidusskolniekiem, draudzību, atriebībām, mistērijām un triekšanos pāri visai amerikai meklēt aizmukuso draudzeni. Visnotaļ dinamisks gabals, bez liekas filozofijas un lirikas — tieši kā radīts mūsdienu bērniem. Man vislabāk patika sapiņķerētā mistērija ar vairāku pakāpju norādēm un tās risināšana, pilnīgi apskaudu tos puišeļus. Bet, būtiskākais šajā stāstā ir tas, ka šī ir pirmā grāmata angļu valodā, kuru esmu izlasījis no vāka līdz vākam.
Ā, un pēc tam noskatījos arī filmu. Filma uzņemta diezgan tuvu grāmatai, bet grāmata, kā parasti, bija interesantāka.

2 koment?ri

Nov 10 2015

Nāves ieleja, trešā diena 25.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes,hronika

Lippincott road

Trešajā rītā jau miegs nāca labāk, bet tāpat ilgai gulēšanai daudz laika nebija — šīs dienas plānā bija izbraukt caur Nāves ieleju un vakarā tikt līdz Lasvegasai. Paēduši brokastis — gādīgā saimniece bija šo to iekrāmējusi ledusskapī, šis tas bija līdzi pašiem, devāmies pa ieleju uz Nevadas pusi. Pēc pārdesmit kilometriem un nelielas kalnu pārejas nonācām plašā un tuksnešainā ielejā — vienā pusē liels militārais aviācijas poligons, otrā pusē kalnu grēda. Pirmais šīsdienas mērķis bija kaktusu audze mazliet nost no šosejas, ar tādu kā slēpņu treilu. Nogriezāmies no lielceļa, izbraucām cauri ciematam, kas gan īstenībā bija paliela ferma, un pa akmeņainu grants ceļu nonācām klinšu ieskautā līdzenumā ar Yucca Brevifolia un govju ganāmpulku. Interesanti, ka kaktusi bija vienīgais, kas tur auga, un mēs tā arī nesapratām, ko govis tur varēja atrast ēdamu. Atradām pāris slēpņus, paskatījāmies uz govīm, novērojām pāris zemu lidojošus iznīcinātājus, un braucām tālāk. Atgriezāmies uz lielceļa, un pēc pārdesmit kilometriem nonācām T veida krustojumā, kur vajadzēja izlemt turpmāko maršrutu — bijām ieplānojuši iebraukt Racetrack Playa paskatīties slīdošos akmeņus, un bija divi varianti — braukt pa kreisi garāku ceļu apkārt klinšu masīvam, bet pa labāku ceļu, vai braukt pa labi un, pa kartēs vāji iezīmētiem ceļiem pārvarot pāris kalnu pārejas, iebraukt ielejā no otras puses. Ilgi nedomājot izvēlējāmies sliktāko, bet viennozīmīgi interesantāko ceļu. Pēc pāris kilometriem nogriezāmies no lielceļa, un sākām kratīties pa ne pārāk gludu, bet taisnu zemesceļu.
Lippincott road
Pietuvojoties kalniem, ceļš sāka mest cilpas un mēs pamazām uzbraucām pirmajā kalnu pārejā, no kuras pavērās diezgan iespaidīgs skats uz Nāves ieleju. Turpinājumā ceļš lejup uz Saline Valley kļuva šaurāks, akmeņaināks, stāvāks un ar nelielu bezdibeņa sajūtu ārmalā. Brīnumainā kārtā mēs nebijām vienīgie braucēji, apmēram reiz stundā satikām vēl kādus ceļotājus — tad bija jāatrod platāka vieta uz ceļa, kur samainīties. Izlīkumojuši no kalnu pārejas izbraucām ielejā, bet vēl diezgan augstu, jo taisnais ceļš turpināja vest lejup. Mūsu merķis bija ieleja blakus, tāpēc nogriezāmies uz nākamo kalnu pāreju — Lippincott Road. Ceļš, kurš jau tā nebija nekāds labais, kļuva ar vien sliktāks un akmeņaināks. Arī šaurāks un ar izskalojumiem, tā, ka vietām jau kļuva interesanti — kreisajā pusē līdz klinšu sienai ~10 cm, labajā pusē no riepas ~10cm krauja. Nu apmēram, kā filmās rāda. Un lai būtu pavisam jautri, vienā šādā vietā, izbraucot no līkuma, tālumā pamanījām divas pretīmbraucošas mašīnas. Pirmajā mirklī bija tā dīvaini, bet par laimi nedaudz uz priekšu bija vieta, kur samainīties. Samainīšanās vietā pretīmbraucošā auto vadītājs deva draudzīgu padomu ar mūsu auto tālāk nebraukt, jo tur vajagot mazliet augstāku klīrensu un nopietnākas riepas — ceļš labāks nekļūstot. Tā nu viņi mums novēlēja veiksmes, un aizbrauca. Mēs, savukārt, atstājām auto vietā, kur vēl var apgriezties, un devāmies nelielā pārgājienā, izpētīt kas tur īsti ir ar to ceļu. Tālu nebija jāiet, un jau pirmajā līkumā bija diezgan branga bedre, un cik varēja redzēt, tad tālāk tiešām nekas labāks nespīdēja. Šajā brīdī nekas cits neatlika, kā skumīgi nopūsties un griezties atpakaļ — kaut kādā nekurienē saplēst nomas auto nebūtu forši.
Ezers
Apgriezāmies, un nobraucām Sāls ielejā līdz sālsezeram, kurš pa gabalu izskatījās tepat, tepat, bet tomēr bija 30 km attālumā. Diena bija lieliska, saule žilbināja acis un auto termometrs rādīja +90° aiz borta. Protams, tie bija Fārenheita grādi, tāpat, kā spidometrs ātrumu rādīja jūdzēs stundā, un lai kaut cik orientētos telpā un laikā, reizēm nācās pārrēķināt metriskajās mērvienībās. Nobraukuši pie sālsezera, kas tiešām bija ezers ar sāļu ūdeni un dubļainiem, ar sāls kristaliem pārklātiem krastiem, izgājām mazā pastaigā, jo +30°C nekāda lielā pastaiga nevilina. Un tā kā laiks negaida, un vēl bija gabals ko braukt, nedaudz saskumuši par neveiksmi, braucām no šīs ielejas prom. Pa ceļam, tuksnesī vēl izmantojām iespēju, un ceļa malā iekūrām gāzes prīmusu un uzvārījām pusdienas. Arī te nedaudz nolohojāmies, un lielveikalā pērkot sausās zupas, nebijām pievērsuši uzmanību tādam sīkumam, ka jaukie trauciņi paredzēti sildīšanai mikroviļņu krāsnī, un rezultātā, ar verdošo ūdeni pārlietie makaroni tā arī līdz galam neuzbrieda, un palika viegli kraukšķīgi.
Zupa
Atgriezušies uz šosejas, pārvarējām pāris stāvas un līkumainas kalnu pārejas, kur no katra līkuma pavērās elpu aizraujoši skati. Vēl viens elpu aizraujošs skats pavērās, skatoties uz benzīna līmeņa rādītāju, kurš ziņoja, ka mēs drīz varēsim ceļmalā ierīkot nometni, ja neatradīsim benzīntanku. Par laimi, nākamajā ielejā iebraucām Stovpaipā — ciematā ar lielisku benzīntanku, un tas bija vienīgais šī ceļojuma laikā, kurā varēja norēķināties ar karti. Vispār, ar norēķinu kartēm norēķināties var visos benzīntankos, bet procedūra ir mazliet sarežģītāka, kā pierasts Eiropā — vispirms jāiet pie kases un jārezervē brīvi izvēlēta summa, un tad var iet pildīt degvielu. Tieši tāpat arī ir jādara, ja grib norēķināties arī ar skaidru naudu — iedod kasierim simts baksus, salej benzīnu par astoņdesmit četriem, un varbūt dabūsi atpakaļ sešpadsmit. Jā, tātad šajā benzīntankā varēja ar karti norēķināties automātā pie sūkņa, jo nekādas kases nemaz nebija. Pa to laiku, kamēr es spēlējos ar norēķinu kartēm un degvielas uzpildi, pie mūsu auto pienāca tante, kura mūs ļoti aizdomīgi nopētīja brīdī, kad mēs pārliecinoši piebraucām pie benzīntanka ar nepareizo auto sānu, un sapratuši kļūdu, tikpat pārliecinoši apmetām loku, un piebraucām pareizi. Tātad, tante uzsāka komunikāciju ar Lauru, un kā izrādījās, tad šī bija viena no tām tantēm, kuras mūs bija satikušas Lipinkota pārejā, un nospriedušas, ka mēs, ar savu spēļu auto esam spītīgi devušies tālāk, kādā klinšu nogruvumā salauzuši auto un esam nolemti ilgsošai un mokošai nāvei — tieši šo stāstu tante bija izstāstījusi ciemata informācijas punktā esošajiem parka reindžeriem, lai tie steidzoties mūs glābt. Tā nu nekas cits neatlika, kā iet nomierināt reindžerus, un izstāstīt neticamu stāstu, ka mēs esam izglābušies, dzīvi un veseli, un ka mūs nevajag meklēt un glābt.
Tikmēr jau arī saule bija paspējusi norietēt, un strauji sāka satumst, bet mums līdz naktsmājām Hendersonā (Lasvegasas guļamrajons) bija atlikuši vēl kādi 250 km. Tos arī tumsiņā pieveicām, un ap desmitiem vakarā, pieklājīgā vidusmēra privātmāju rajonā atradām vajadzīgo adresi — klasiska, divstāvu amerikāņu savrupmāja, ar garāžu diviem auto, mauriņu, un droši vien arī dārzu otrā pusē — tieši kā filmas rāda. Arī šo vietu bijām rezervējuši airbnb, un jau rezervējot nedaudz iesmējām par teikumu aprakstā: “We are 4 guys in a large house with a pool and a hot tub”. Bet cena un mājas novietojums bija pieņemams, tāpēc pārāk neiedziļinājāmies sīkumos, un galu galā — kurš tad spēj izlasīt visas atsuksmes. Tātad, noparkojām savu auto pie mājas, un kamēr krāmējāmies pa bagāžnieku, mājas priekšā iznira smaidīgs tēls, acīm redzot, viens no četriem, draudzīgi sveicināja un aicināja sekot. Pa ceļam vēl precizēja, kas mēs tādi esam, un kāpēc esam ieradušies — “ā, airbnb, jā, ar to nodarbojas Džošs, bet viņš ir noguris un guļ. Bet nekas, nāciet vien” — labais cilvēks mūs aicināja mājā, un kā guļvietas ierādīja divus neizvelkamus dzīvojamās istabas dīvānus. Tad uzmetis mums skatienu, ar nelielu izbrīnu piebilda “ā, jūs esat trīs?!”, un ierādīja vēl vienu mazāku dīvāniņu blakus istabā. Viesistaba vienā pusē nemanāmi pārgāja virtuvē un otrā pusē — koridorā. Viesistabas, un visas mājas iekārtojums atbilda tieši visiem iespējamajiem stereotipiem par četriem kopā dzīvojošiem jaunekļiem labākajos gados — televizors pa visu sienu, visas iespējamās spēļu konsoles, ar neskaitāmiem gadžetiem nokrauts žurnālu galdiņš, netīri pelnutrauki un tā tālāk.
Viesistaba
Laipnais čalis, protams, neveikli centās visu piekārtot, kas pārsvarā izpaudās ar nekārtības pārbīdīšanu no viena stūra uz citu, un biezākās putekļu kārtas notraukšanu ar roku. Atvadoties un novēlot labu nakti, viņš izspēra vēl vienu lielisku frāzi: “ejot ārā no mājas, durvis nevajag slēgt ciet, mēs tās neslēdzam, jo mums nav atslēgas. Kādreiz viena bija, bet to mēs pazaudējām, un rajons šeit ir labs, nevajag slēgt durvis.”
Otrpus virtuvei bija vēl viena istaba, tāda kā halle, kura savukārt bija piekrauta ar ģitārām, sintezatoriem un tamlīdzīgām lietām — kā tad bez rokenrola. Un tas aromāts gaisā un laipnā cilvēka mīklainais smaids… Tātad, bijām nedaudz iegrābušies, bet kā bonuss mūsu rīcībā bija baseins ar aukstu ūdeni. Muļķīgākais šajā stāstā ir tas, ka bijām šo viesistabu rezervējuši uz divām naktīm — pirmais, ko izdarījām, ātri sameklējām un otrajai naktij rezervējām citu, atbilstošāku naktsmītni.

Nāves ieleja

koment?ru nav

Nov 05 2015

Sekvoju parks, otrā diena, 24.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

sekvoja

Arī otrais rīts pienāca pēc Latvijas laika, un nācās pāris stundas pusmiegā vārtīties pa gultu un klausīties govju maurošanā un zirgu bubināšanā, kamēr uzausa gaisma. Kad cēlāmies, mājas pārējie iemītnieki vēl gulēja — tā arī bez lieka trokšņa aizslīdējām prom. Jāpiebilst, ka dienasgaismā rančo tiešām izskatījās pēc rančo, ar vairākām dzīvojamām ēkām ieskautu pagalmu, vidēja izmēra stalli un aplī sastādītas palmas pagalma vidū. Tāda idilliska vieta, kura labprāt varētu uzkaveties ilgāk, bet ne visam pietiek laika. Arī līdz sekvoju parkam bija pārsimts kilometri, ko braukt, tāpēc nesteidzīgi pabrokastojām tuvējā pilsētā un pa šauriem un līkumainiem ceļiem braucām uz sekvoju parku. Jo tuvāk braucām, jo šauraka un līkumaināka kļuva šoseja, un pamazam sāka paradīties arī reljefs. Arī Sekvoju parkā iebraukšana maksāja divdesmit piecus dolārus no auto, kurus iekasēja būdā sēdošs reindžers, gluži kā no filmas. Ja iepriekš bija reljefs, tad iebraucot parkā sākās RELJEFS — stāvi, līkumaini kāpumi un kritumi. Toties atšķirībā no Josemītu parka, šoseja līkumos bija aprīkota ar barjeru. Tuvojoties parka centrālajiem apskates objektiem — ģenerāļa Šērmana sekvojai un vēl pāris raženākiem eksemplāriem, arī “parastie”, ceļu ieskaujošie koki kļuva ar vien lielāki un lielāki. Un vietām pat notika kontrolēta meža dedzināšana — ugunsdzēsēju un reindžeru uzraudzībā dega sūnas un pamežs, viss mežs dūmos un uz ceļa izvietoti plakāti, ka process tiek kontrolēts, un nevajag lieki satraukties. Parka ievērojamo objektu apskati sākām ar ģenerāļa Šērmana sekvoju un tai pieguļošo sekvoju birztaliņu. Parka reljefa īpatnību dēļ koku tuvumā ir tikai neliels stāvlaukums invalīdiem, pārējiem jābrauc kādu gabaliņu kalnā, un tad pa trepēm un smukiem asfaltētiem celiņiem pārsimts metri jākāpj lejā — fiziskās aktivitātes garantētas, nesaprotu, kur viņi rauj tos “lielos” cilvēkus… Tātad nokāpām paskatīties lielos kokus — nu koki kā koki, tikai lieli. Nākama pietura bija pie nogāzušas milzu sekvojas stumbra, uz kura kādreiz varēja uzbraukt ar auto, bet gadu gaitā koks ir nobraukāts un nu vairs tur drīkst kāpt ar kājām. Toties pa izcirsto tuneli pār ceļu nokritušajam kokam var braukāt cik uziet, ko mēs arī pāris reizes izveicām. Sekvoju parkā ir ne tikai koki, bet arī klintis, un viena tāda ievērības cienīga ir Moro Rock — neliela klinšaina virsotnīte, no kuras paveras lielisks skats uz parku. Arī šeit, apmeklētāju ērtībām, ir ierīkotas trepītes ar mardziņām līdz pat virsotnei, bet skats tiešām lielisks. Papriecājušies par ainavu devāmies prom, pa ceļam iekļūstot nelielā sastrēgumā, kuru izraisīja pa ceļu ejošs lācis — dzīvnieks pilnīgi neiespringstot lēnīgi gāja savās darīšanās, nepievēršot nekādu uzmanību pāris gājējiem un vairākiem, pa auto logiem izliekušamies cilvēkiem ar fotoaparātiem. Stāvais kalnu ceļš, kā pārbaudījums auto bremzēm un vadītāju reakcijai, ārā no parka vijās ielejā pa galvu reibinošiem serpentīniem. Tā kā bija apmēram pusdienlaiks, jo gribējās ēst, sākām lūkoties pēc kādas piemērotas stāvvietas, kur uz kādu brīdi piestāt un uzvārīt kādu zupu, bet kā jau nacionālajā parkā, tajās retajās vietas, kur bija atļauts apstāties, nebija ļauts spēlēties ar uguni. Tā nu turpinājām mūsu ceļu uz dienvidiem neēduši. Pie viena uzpludinātā ezera pamanījām brīvi pieejamu stāvlaukumu, pamatā gan paredzētu tiem, kuri ir atveduši uz ezeru savu laivu. Stāvvietas izmantošana bija par maksu — 10 dolāri dienā un ar pašapkalpošanās kasi — no vienas kastītes paņem aploksni, ieliec tajā cēneri, uzraksti auto numuru un iemet otrā kastītē. Mums šāda cena par stundu šķita pārāk neadekvāta, tāpēc turpinājām ceļu. Jāatzīst, ka amerikāņi, atšķirībā no eiropiešiem, ar brīvi piejamiem atpūtas laukumiem šoseju malās neaizraujas. Tomēr kādā no kārtējās kalnu pārejas līkumiem vienu tādu kā skatu laukumiņu atradām, uzstellējām prīmusu un jau bijām gatavi vārīt zupu, tik tāda nianse, ka nebija sērkociņu, ar ko piešķilt gāzi. Tā nu nācās notiesāt svaigo apelsīnu un mango krājumus, bet gāzes degli ar katliņu iekrāmēt atpakaļ auto bagāžniekā. Šīs dienas naktsmājas mums bija sarunātas Kernvillē, kur laipna saimniece mums ierādīja pagalmā virs palielas garāžas izbūvētu otro stāvu — plašu dzīvokli ar virtuvi, labierīcībām un atsevišķu ieeju. Iekārtojušies aizbraucām vēl uz veikalu sagādāt vakariņas un izmetām nelielu loku pa pilsētu.
Otrā diena

koment?ru nav

Oct 27 2015

Oklenda — Josemītu parks, pirmā diena, 24.03.2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

El Capitan

Laika zonu starpības dēļ nakts sanāca tāda īsa, un jau četros no rīta miega nebija nevienā acī. Kaut kā novārtījāmies līdz sešiem un gājām brokastīs. Mums par pārsteigumu sešos no rīta viesnīcas ēdamzāle jau bija diezgan pilna. Ka jau varēja gaidīt, tad lētās viesnīcas lētās brokastis tika servētas lētos un vienreizējos plastmasas traukos, un kads brīnums — nebija diez cik gardas. Piedāvājumā bija klasiska omlete ar desiņām, sausās brokastis ar pienu, kāds auglis un tie, kuriem nebija slinkums, varēja cept arī vafeles. Nedaudz ieturējušies atvadījāmies no viesnīcas un devāmies ceļā. Ceļš gan nebija diez cik tāls — apmēram divi kvartāli līdz tuvākajam Walmart, kurā apgādājāmies ar visādām vairak vai mazāk ceļojumam nepieciešamām lietām, no kurām galvenā bija gāzes deglis un katliņš, kur gatavot ēst, kā arī šādas tādas ēdamlietas, kuras tajā katliņā gatavot. Un kā nu bez saldumiem. Kad nu tas bija paveikts, sākām orientēties laikā un telpā, un nospraudām pirmās dienas mērķi — Josemītu parku. Dienasgaismā Amērika izskatījas arī tā nekas, ātri iekļāvāmies piecu joslu autobāņa satiksmē, kura brīžiem neatpalika no Krievijā piedzīvotā — lēnāk braucošie brīvi tiek apsteigti gan pa labo, gan pa kreiso pusi, zīmejot zigzagus starp fūrēm, tā, ka nepārtraukti bija jāskatās uz visām pusēm, jo īpaši pārkārtojoties no kreisās joslas atpakaļ labajā, vai tik tur kāds neapsteidz fūri pa labo pusi, un arī nemēģina trāpīt tajā pat joslā no otras puses. Bet kopumā visi brauc relatīvi mierīgi un ne tik stresaini, ka Latvijā. Toties brīžiem ceļa segums gan radīja tādu kā mājas sajūtu. No Oklendas līdz Josemītu parkam bija jābauc nieka 300 km, ar nelielu pieturu Modesto, kur apgādājām planšeti ar relatīvi dārgu priekšapmaksas mobīlo internetu — 2GB par 25 dolāriem. Pēc pāris stundām sasniedzām parka robežu, un samaksājot 25 dolārus par auto, tiekam parkā. Vēl pirms brauciena bija nelielas šaubas, vai tiksim iekšā — martā vēl skaitās ziemas sezona, un obligāta prasība lai auto būtu aprīkots ar sniega ķēdēm, ar ko, protams, mūsējais aprīkots nebija. Tomēr viss beidzās labi, laiks bija saulains un silts, un sniegu nekur nemanījām. Pat tieši otrādi — sakarā ar vājo sniega segu ziemā, ūdenskritumi bija tādi mierīgi. Jau pati iebraukšana ielejā un līkumainie ceļi bija visnotaļ iespaidīgi, jo īpaši vietās, kur šaurais asfalta klājums beidzās tieši ar kraujas malu bez nekādam barjerām. Neskatoties uz nesezonu, šoseja bija pilna ar tūristiem — dažadu izmēru automobīļi, kemperi un autobusi abos virzienos sparucās pa šauro šoseju. Iebraukuši ielejā izstaigājām dažas, ne pārāk garas takas, aplūkojam El Capitan no vienas puses, pēc tam no otras, aizgājām līdz Josemītu ūdenskritumam (Yosemite Falls) — interesanti, ka visas taciņas ir glīti asfaltētas, un nepamet sajūta, ka tu staigā pa kādu lielpilsētas parku. Kā jau teicu, neskatoties uz nesezonu, ļoti daudz cilvēku, grūti iedomāties, kas notiek vasarā. Izstaigājušies devāmies prom — līdz sarunātajām naktsmājām vēl bija pārsims kilometru brauciens. Jā, diemžēl netikām uz Glacier Point, no kura paveras klasiskā Josemītu ielejas ainava — sniega dēļ ceļš bija slēgts. Bet nekas, bija citas vietas, no kurienes papriecāties par klinšu ieskauto ieleju. Ārā braucamais ceļš bija tikpat līkumains un šaurs, kā iekšā braucamais, un ar nebeidzamu auto plūsmu. Pa ceļam sazinājāmies ar naktsmāju saimnieku un vienojamies par ierašanās laiku — varējām mierīgi nesteigties, un lēnā garā paēst vakariņas. Amerikā ir neskaitāmas ātrās ēdināšanas iestādes, ne tikai makdonaldi, tāpēc nolēmām dažus no tiem pamēģināt, kaut vai Alfabēta restorānu ietvaros. Pirmais gadījās Taco Bell — kā jau nosaukums vēsta, ēstuve ar meksikāņu virtuves tradīcijām, piedāvājumā dažādi, plānajās pankūkās ietīti salāti, tako, načo un tā tālāk, kurš gan tos visus var atšķirt. Sajūsmā nebijām, pietika ar vienu reizi. Pa to laiku ārā jau bija satumsis un bija laiks doties meklēt rančo, kur palikt pa nakti. Tā kā rančo atradās ārpus pilsētas, kautkur laukos, tad arī norādes, kā atrast šo mistisko vietu bija diezgan aptuvenas — mazliet aizbraucam garām pastkastītei, pie kuras bija jānogriežas no šosejas, bet pēc brīža šo kļūdu labojām, un nogriezāmies uz īstā ceļa, kurš cauri labības laukiem un ganāmpulku aplokiem ieveda lauku mājas pagalmā. Tumsā īsti nevarēja saprast, bet izskatījās tīri tā nekas. Sasveicinājāmies ar saimnieku — Ēriks bija tāds patīkams čalis, izrādīja māju, un palūdza mazliet uzgaidīt, kamēr viņš sakārtos mūsu istabu. Kaut arī bija vēl tikai deviņi vakarā, garā diena un laika zonu starpība darīja savu, tā ka Jarāns jau bija klāt, pirms galva sasniedza spilvenu.
Pirmā diena

viens koment?rs

Oct 27 2015

Kalifornija 2015

ierakst?ja kategorij? ceļojumu epizodes

ceļš

ASV vienmēr ir bijis tāls, un tajā pat laikā vilinošs mērķis ceļojumam — tas nav tepat uz Vāciju ar auto aizšaut. Doma par ceļojumu uz štatiem pavīdēja jau pirms pāris gadiem, bet tā sanāca, ka toreiz nesanāca. Šoreiz šim jautājumam piegājām nopietnāk, un jau laicīgi, kādu pusgadu iepriekš, sākām plānot divu nedēļu ceļojumu — tik tālam braucienam mazāk nav jēgas (vairāk gan var vienmēr). Iemesls atgriezties pie šī nedaudz piemirstā ceļamērķa bija Norwegian Airlines patīkamās aviobiļešu cenas — mums par lidojumu Rīga — Stokholma — Oklenda — Stokholma — Rīga sanāca 625 eiro (katram). Varējām arī mazliet lētāk, bet pāris dienas nokavējām. Pēc tam jau atlika tādi sīkumi, kā dabūt piekrišanu no amerikāņiem, ka viņi mūs ir ar mieru ielaist savā brīnumjaukajā zemē (ESTA), noīrēt auto, saplānot apskates vietas, maršrutu un naktsmājas. Maršruta plānošana bija vispiņķerīgākā, jo redzēt Kalifornijā ir daudz ko, bet paspēt tāpat visu nevar. Tāpat arī ar naktsmājam — atbilstoši maršrutam ieplānojām un rezervējām airbnb istabas. Kad mājasdarbi bija paveikti, atlika vien aizlidot.
norwegian
No Rīgas līdz Stokholmai kā parasti, piecdesmit minūtes — lidmašīna īsti nepaspēj uzņemt augstumu, kā jau jāsāk nolaišanās. Atšķirībā no Ryanair, Norwegian lido uz Arlandas lidostu, kas ir centrālā Stokholmas lidosta, un no tās var ērti aizlidot visur. Mūsu gadījumā lidojums uz Oklendu bija nākamās dienas vakarā, tā ka varējām vēl mierīgi paviesoties Stokholmā.
Atšķirībā no Eiropas reisiem, reisam uz ASV nebija iespējams iečekoties pašapkalpošanās ē… kā lai to nosauc, iečekošanās aparātā, bet nācas iet reģistrēties pie lodziņa. Tālāk jau ierastā drošības kontrole, vēl viena pasu pārbaude un nīkšana starptautisko reisu uzgaidāmajā zālē, pēc kuras bija vēl viena dokumentu kontrole un izlases pārbaude nejauši izvēlētiem pasažieriem, starp kuriem gadījās arī Laura — viņa tika uzaicināta uz atsevišķu būdiņu, kur tika uzdoti daži jautājumi un paskatīts, kas viņai somā. Kopumā nekas īpašs, salīdzinājumā ar dažu biedru stāstītajiem piedzīvojumiem ar nopietnu katra ceļotāja iztaujāšanu Amsterdamas lidostā. Tieši to pašu varu teikt arī par pārbaudi pēc ielidošanas Oklendas lidostā — visparastākā dokumentu kontrole, pirkstu nospiedumu noņemšana un parunāšanās par dzīvi, nekas īpašs. Protams, pēc desmit stundu lidojuma visi sanīkuši un īgni, turklāt laika zonu starpības dēļ nav vis pieci no rīta, bet gan astoņi vakarā. Tikuši cauri dokumentu kontrolei un amerikāņu PVD, kurš atņēma divus apelsīnus un vienu sviestmaizi, gājām skatīties Amēriku. Amērika bija diezgan tumša, skaļa un savādāka kā Eiropa. Kas tieši, tā uzreiz nepateikšu, bet savādāka. Mazliet pamaldījāmies meklējot autonomu, kuras tur nemaz nebija — informācijā ļoti atraktīvs personāžs izskaidroja, ka autonomas ir novietotas mazliet nost no lidostas, un uz turieni jābrauc ar autobusu. Atradām autobusu, aizbraucām uz autonomu, ātri un bez liekas aizķeršanās noformējām dokumentus un no diviem piedāvātajiem auto izvēlējāmies KIA Sorento, nu tādu pusdžipu lai pārāk neizceltos kopējā satiksmē. Nākamā un pēdējā šīs dienas pietura bija viesnīca turpat pie lidtostas, kur mūs nesagatavotus pārsteidza administrators — uzzinājis, no kurienes mēs esam, izsaucās “Ō, Latvija, jā, Andris Biedriņš!”.
pirmais vakars

viens koment?rs

Sep 02 2015

12 Krēsli. Izrāde un pirmais septembris.

ierakst?ja kategorij? hronika

p
Kas gan varētu būt labāks, kā sākt teātra skatīšanās sezonu ar varenlielisku JRT izrādi? Turklāt, vēl pirmajā septembrī? Nezinu, droši vien nekas. Ņemot vērā, ka konkrētā izrāde iekrita pirmā septembra vakarā, tad dienā, kad sāka pārdot biļetes, tās netika izķertas stundas laikā, ne arī divu dienu laikā, ko nevarētu teikt par otrā un trešā septembra izrādēm (varētu padomāt, ka tā kautkāda bērnu izrāde, un pirmās skolas dienas atzīmēšana liedz ierasties teātrī). Tātad, biļetes nomedījām, mazliet pacīnoties ar JRT elektronisko kasi — autorizēt apmaksu ar karti sanāca tikai trešajā reizē, bet izdevās.
Pienāca pirmais septembris, plaši izslavēts ar sastrēgumiem un tā, tāpēc nolēmu uz darbu, un pēcāk arī uz teātri doties kājām — cik tad tur ko iet — pāris kilometri te, pāris tur. Bet, saģērbjoties teātrī ejamajās drēbēs, uzvilku arī solīdākas kurpes, vilktas pāris reizes, tā ka nebiju vēl īsti ticis līdz Kalnciema kvartālam un jau bija skaidrs, ka šie nav ērtākie apavi pārgājieniem un papēži noberzti. Otra lieta, kas mani pārsteidza, ka Kalnciema iela, kurā parasti desmit minūtes pirms deviņiem sastrēgums sākas jau pirms tilta pār dzelzceļu, ir pilnīgi tukša, un pie Melnsila ielas luksofora stāv vientuļš autobuss. Pilnīga vilšanās visā, un desmit minūtes pēc ierašanās darbā sāka gāzt lietus. Jā, arī lietussargs bija palicis mājās.
Tatad, es biju uz izrādi teātrī, kurā, ja mani atmiņa neviļ, pēdējo reizi biju deviņdesmit sestajā gadā uz “Bildēm” — ir laiciņš pagājis, jā, bet nekas daudz nav mainījies, tikai zāle gan, man šķiet, toreiz bija lielāka. Ilfa un Petrova stāsts ir vairākkārt lasīts un skatīts dažādās ekranizācijās, grūti pateikt, vai tas palīdzēja, vai traucēja — izrādē bija nogriezts viss liekais un atstātas spožākās stāsta vietas lieliskā lielisku aktieru izpildījumā, papildinātas ar ebreju anekdotēm un trūcīgu dekorāciju klāstu — vienīgās dekorācijas bija krēsli un vanna inženiera Ščukina dzīvoklī. Un vairāk arī nebija vajadzīgs, jo stāsta esence ir kolorītie personāži, no kuriem košākie, protams, bija Vilis Daudziņš un Andris Keišs. Kaspars Znotiņš Kisas lomā arī bija labs, taču izrādes laikā brīžiem pieķēru sevi pie domas, iedomājoties, kā vienā vai otrā epizodē izskatītos Gundars Āboliņš, kurš tieši tikko pameta JRT. Neatceros kāpēc, bet līdz šim man kaut kā nepatika Guna Zariņa, kura pamazām sāk patikt :) Un īpaši liels prieks man ir par dzīvo skaņu — aktieriem ir balss, un viņi to lieto bez mikrofoniem un skaļruņiem — par šo pāris akmeņi no manis lido Nacionālā un Dailes teātru dārziņos.

viens koment?rs

Feb 11 2015

Alfabēta restorāni – Pētergailis

ierakst?ja kategorij? hronika

p
Bija pavēss pirmdienas vakars, tikko kā bija beigusies diezgan košā Nacionālā teātra izrāde “Eirovīzija”, un ļoti gribējās ēst. Teātra skatīšanās, īpaši, ja vēl skatītājiem jāpiedalās izrādē, uzlabo ēstgribu. Tā nu daudz nedomājot ienirām tukšajā Vecrīgas ieliņu labirintā. Sajūta diezgan neparasta, dažviet kāda iestāde ir atvērta, dažviet kāda ciet, bet visur pilnīgs tukšums, arī uz ielām tik kāds rets gājējs. Un pulkstenis rāda tikai ceturksni pirms desmitiem. No redzētā var spriest, ka rīdzinieki ir ļoti kārtīgi cilvēki, un vakaros pa vecrīgām nevazājas, bet godīgi sēž mājās pie televizoriem. Tā nu izmetām loku, pat vairākus lokus, ielūkojoties dažādos skatlogos, līdz beidzot nonācām pie Pēterbaznīcas sētas durvīm esošā mūžsenā restorāna Pētergailis. Ja atmiņa mani neviļ, tad iepriekšējo reizi šajā restorānā ēdu vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.
p
Arī šī vieta bija tukša, tik vien kā vientuļa oficiante rosījās aiz bāra letes, un bija priecīga uzņemt velīnos viesus un ierādīja mums ērtu galdiņu pie loga. Jāpiebilst, ka restorāns ir visnotaļ smalks, galdi ir ar galdautiem, interjers pārdomāts un saskaņots, un ēdieni tiek servēti ar visiem atbilstošajiem instrumentiem. Tā kā bija jau vēls, tad nolēmu pārāk ar izēšanos neaizrauties, un pasūtīju pannā ceptu breksi ar kaltētiem burkāniem, pākšu pupiņām un kartupeļu biezeni. Un protams, kā nu bez tējas ar pienu. Jāatzīst, ka izvēlētais ēdiens tiešām kvalificējās kā “pārēsties nevar”, toties bija gana oriģināls un garšoja labi. Kā jau minēju, arī parastie dežūrinstrumenti tika nomainīti uz zivju dakšiņu un atbilstošu nazi.
p
Tēja tika servēta ar pētergaiļiem apgleznotā kanniņā, arī tasīte un cukurtrauks bija rotāti ar gailīšiem. Piens tika pasniegts atsevišķā kanniņā.
Tā arī līdz vienpadsmitiem un piecpadsmit minūtēm mēs bijām vienīgie viesi šajā iestādē — gadījumā, ja pirmdienas vakarā viss ir ciet vai pilns, tad droši var nākt uz Pētergaili, tik cenu līmenis te nedaudz virs vidējā. Restorāns, kurā droši var atgriesties.

koment?ru nav

Feb 06 2015

Alfabēta restorāni — Šlāgeris

ierakst?ja kategorij? hronika

s
Pirmā ēdnīca, kuru Madonas centrā ierauga izsalcis ceļotājs ir Rudzons, bet, kā stāsta zinātāji un šīs iestādes regulārie apmeklētāji, tad tas jau tāds bistro vien ir, un līdz restorānam īsti neaizvelk. Tāpēc vadoties no pieredzes, izsalkušo ceļotāju autobuss pabrauca pāris kvartālus tālāk, un piestāja pie iestādes ar daudzsološu nosaukumu “Šlāgeris”. Mūs mazliet samulsināja restorāna darbalaiks — uzraksts pie durvīm vēstīja, ka iestāde sestdienās (jo tā tieši bija sestdiena) strādā līdz pieciem, un pulkstenis rādīja jau divdesmit minūtes pāri četriem. Aizdomu mākti devāmies iekšā un apjautājāmies, vai restorāna saimnieki būs ar mieru pagatavot vakariņas pieciem ēst gribošiem viesiem. Guvuši apstiprinošu atbildi, ieņēmām vietas tukšajā ēdamzālē — kā reiz vienīgie klienti bija paēduši un atstāja viesmīlīgās restorāna telpas. Tomēr mūsu aizdomas, ka ēstuve drīz vērsies ciet, un tāpēc te neviens vairs nenāks, nepiepildījās — kamēr izvēlējāmies un pasūtījām ēdienus, jau atkal visi galdi bija aizņemti un krodziņā valdīja līksma murdoņa un bērnu klaigas. Viesi galvenokārt bija slēpotāji un kaut kādi šoferi.
a
Restorāna ēdienkarte piedāvā dažādus klasiskus šāda tipa ēstuvju ēdienus, nekādu lieku pārsteigumu un nav jāzīlē, kas slēpjas aiz visiem neparastajiem nosaukumiem. Tā kā biju diezgan izsalcis, tad pasūtīju klasisku franču karbonādi ar frī kartupeļiem, saldajā maizes zupu un neiztrūkstošo tēju ar pienu. Kā jau varēja gaidīt, tad porcija bija varena — lieliskākā lauku ēstuvju īpašība. Diemžēl šoreiz ēdienkartē neatradu grilētu teļa gaļu ar dārzeņiem un brūkleņu mērci — ēdienu, kura dēļ šis restorāns pirms sešiem gadiem izpelnījās visas manas mišelīna zvaigznes. Bet tas nekas, vieta pati par sevi ir mājīga, ēdiens garšīgs un salīdzinot ar Rīgu — lēts. Divu personu maltīte ar siltajiem ēdieniem, desertiem un kafiju/tēju izmaksāja 12,85. Melnā tēja tiek pasniegta stikla krūzītē jau ar pielietu pienu, bez liekām ceremonijām, toties ar cepumiņiem.
r
Vērtējums — te var atgriezties, bet diemžēl nestrādā svētdienās.
Jā, tā kā vēl bija priekšā tāls ceļš līdz Rīgai, nolēmām negaidīt rēķinu, bet laisties prom nemaksājot. Nē, protams, nolēmām negaidīt, kamēr mums rēķinu atnesīs, bet gājām samaksāt pie bāra letes. Maksājumus pieņēma pats saimnieks personīgi, un uzturot viesmīlīgu sarunu, izstāstīja mums lielisku stāstu par dzērieniem — esot bijis gadījums, kad kāds no alkohola tirgotājiem izvēlējies šo lielisko restorānu par vietu jaunās šņabju sērijas degustācijai, un piedāvājis restorāna viesiem pagaršot dažādus šņabjus — ar banānu garšu, ar apelsīnu garšu, ar āboļu garšu un ar vēl visādām garšām. Tomēr vienam no degustācijas dalībniekiem piedāvājums šķitis nepietiekams, un viņš paudis neviltotu sašutumu pieprasot “šņabi ar šņabja garšu”.

koment?ru nav

Feb 02 2015

Alfabēta restorāni – Riekstu krogs

ierakst?ja kategorij? hronika

r
Riekstu Krogs, kā jau to var nojaust no nosaukuma, atrodas Riekstu kalna pakājē, un piedāvā izsalkušiem olimpiešiem ieturēties. Ēdienu piedāvājums plašs, apkalpošana ātra, vietas arī gana daudz. Vismaz ap deviņiem ceturtdienas vakarā atrast vietu, kur piemesties, nebija grūti. Es arī šīs ēstuves pakalpojumus izmantoju kā reiz pēc aktivitātēm uz kalna, tā ka attiecībā uz šo iestādi varu piekrist viedoklim “viss ir garšīgs”. Konkrēti man, vispirms uz paplātes, pēcāk iekšā pārceļoja soļanka, biešu salāti ar desu, glāze apelsīnu sulas, un šoreiz nevis tēja ar pienu, bet gan viena pudele alus (viss kopā EUR 5.95).
r
Kā jau minēju, pēc pāris stundām uz kalna, viss pazuda vienā mirklī, un varbūt derēja vēl kas, bet reizēm jāmāk savaldīties. Par pašu Riekstukalnu — iepriekšējo reizi es te biju, ja atmiņa neviļ, kādā 2008.gadā — ļoti daudz kas mainījies, daudz dažādas nogāzes, stāvākas, lēzenākas, garākas īsākas, arī lietuviešu mazāk (bet tas gan jau tiek kompensēts brīvdienās), operatīva pacēlāju darbība un vispār tāda patīkama vieta.
Droši var nākt vēlreiz.

koment?ru nav

turpu »