Dec 13 2017

Mumij Troll arēnā Rīga.

ierakstīja kategorijā hronika

Mumij Troll laikam ir vieni no retajiem krievu mūziķiem, kuri ir atrodami manās plejlistēs. Nu labi, vēl ir Grebenščikovs, bet tas laikam arī ir viss. Turklāt, kas interesanti, MT man iepatikās diezgan vēlu, ja precīzi, tad 2007.gadā, kad pirmo reizi viņus redzēju dzīvajā uz Positivus skatuves. Līdz tam ņaudulīgā Iļjas diedāšanas maniere likās tāda, nu tāda… ne pārāk. Bet dzīvajā MT skan krietni jaudīgāk un smagāk, kā dēļ es reizēm labprāt izmantoju iespēju aiziet uz kādu no viņu priekšnesumiem. Es te tā paskaitīju, ka šis jau bija trešais manis apmeklētais MT koncerts arēnā. Kopumā bija labi, ja neskaita tādu patukšu auditoriju un faktu, ka māksliniekus šoreiz iesildīja neviens. Jā, tā kaut kā interesanti, bet es neteiktu, ka tas būtu kaut kas slikts, vienkārši savādāk. Sapņa vārdiem runājot “koncertā tika nospēlētas visas četras zināmās dziesmas” nu un vēl dažas mazāk zināmas, jo kurš gan atcerās tos 20 gadus senos ierakstus. Jā, tā kā šī tieši bija albuma “Морская” 20 gadu tūre, tad visticamāk, skanēja šī albuma kompozīcijas. Pēc kādiem pieciem gadiem būs jāaiziet atkal.

viens komentārs

Mar 24 2017

Slovākija 2017.

ierakstīja kategorijā ceļojumu epizodes

Kalni
interesanti būtu kādreiz saskaitīt visus sennekurnavbūtus, bet kas gan viņus visus var atcerēties. Tā nu arī šis, droši vien, paliks tāds nepieskaitāms — slēpošana augstajos Tatros. Kaut kad sen, pagājušajā gadā ar aizjūras draugiem sanāca runāšana, ka ziemā varētu aizbraukt uz kalniem paslēpot, varbūt pat uz Šveici, jo tur esot kur palikt. Bet sanāca kā sanāca, un Šveices braukšana mums atkrita, bet tomēr uz kalniem aizbraukt gribējās, un tad nu, šķiet novembrī, sākām skatīties alternatīvas. Datumi bija fiksēti — Patrīcijas sporta nedēļa (Zviedrijas skolās tā ir tāda speciāli aktīvajai atpūtai atvēlēta nedēļa, kad bērni ar vecākiem var aizbraukt uz kalniem paslēpot, nirt Vidusjūrā, sērfot Klusajā okeānā vai soļot pa iepirkšanās centriem), tas vismaz ierobežoja izvēli. Diemžēl naktsmāju piedāvājums Austrijā un Itālijā sanāca tāds sālīts, labākie piedāvājumi noteikti tika pierezervēti jau augustā. Kā alternatīvu sākām izskatīt Slovākiju — gan zemos, gan augstos Tatrus. Plus vēl Slovākija atrodas uz pusi tuvāk, kas ceļojot ar deviņus mēnešus vecu čalīti nav mazsvarīgi. Palasot internetus, zemos Tatrus izsvītrojām, un papētot tuvāk, par pieņemamu summu rezervējām nelielu apartamentu tieši pie pacēlāja Tatranska Lomnicā. Atlika tik vien, kā sapakoties un aizbraukt.
Piektdienā (24.02) aizlidoju uz Stokholmu pēc Patrīcijas, dabūju vēl savākt gandrīz no skolas, jo kaut kas bija gadījies ar dzelzceļa satiksmi, un vilcieni nekursēja, bet nekas, vakariņas jau ēdām Rīgā. Sestdien (25.02) bez steigas vēl aizbraucām uz Gauju atrādīt mazbērnus vecvecākiem, un tad vakarā mierīgi sapakojāmies — ja neskaita snowborda un slēpošanas inventāru, tad visvairāk paunas bija brauciena vismazākajam dalībniekam Vilhelmam, viņš mums tāds prasīgs, un komfortu mīlošs. Tā nu nesteidzīgi no Rīgas izbraucām astoņos vakarā, ar domu, lai bērns aiziet gulēt un tumsiņā tiekam līdz Varšavai, respektīvi, pa nakti izbraucam riebīgāko Polijas posmu ar šaurajiem, fūru pilnajiem ceļiem. Tā arī viss gāja kā plānots, kilometri raiti ritinājās, līdz mazliet aiz Augustovas sākās slapjdraņķis, kurš pārauga nepatīkamā sniegputenī un apgrūtināja ne tikai redzamību, bet arī braukšanu. Nedaudz piestājām pie Lomžas statoila iedzert kafiju un noservisot Vilhelmu, un neatlaidīgi turpinājām tuvoties Varšavai. Tas mums lieliski arī sanāca, un ap septiņiem jau bijām pārbraukuši Vislai. Tikuši ārā no Varšavas, piestājām kādā ceļmalas maķītī ieturēt ātrās brokastis, un konstatēt, ka mums ir gana daudz laika, lai vēl pa ceļam iebrauktu Krakovā izlocīt kājas (viesnīcā bija sarunāts ierasties sešos vakarā). Kā zināms, Polijā ir divas skaistas pilsētas — Krakova un Gdaņska, tāpēc izmantojām izdevību, un veicām īsu pārgājienu caur Krakovas pili un vecpilsētu. Diemžēl bija diezgan neviesmīlīgs laikapstāklis ar stipru vēju, un ar pastaigāšanos pārāk neaizrāvāmies. Atlikušie simtpiecdesmit kilometri līdz Lomnicai aizskrēja arī diezgan ātri, un mums vēl sanāca laiks ieturēt vakariņas, pirms ierasties viesnīcā. Pēc garā ceļa pie grilētās gaļas labi gāja klāt kauss alus, jo vienu jau var, bet, kā vēlāk izrādījās, tomēr nevar gan — Slovākijā pieļaujamais alkohola saturs asinīs ir 0.00, tas ir, necik. To gan es sagūglēju vēlāk vakarā, kad mēs jau bijām izbraukājuši rajonu, un paviesojušies Popradā, lai sapirktu ēdamlietas tuvākajām dienām. Par laimi, vairākas policijas ekipāžas, kuras redzējām pa ceļam, jau bija aizņemtas ar citiem klientiem, tā, ka paveicās.
Kalni
Pirmdienas (27.02) rītā, pilnīgi bez steigas pabrokastojām un devāmies uz startu, pirmkārt jau sarunāt Laurai instruktoru un tad jau redzēs. Instruktoru sarunājām divām reizēm pa trīs stundām, lai sākumā vispār saprastu kas un kā, un tad jau redzēs, ja vajadzēs, sarunās vēl. Tā kā nebija īsti skaidrības, kādu pacēlāja biļeti Laurai vajadzēs mācībām, sākumā nopirku sev četru dienu un Patrīcijai piecu dienu pacēlāja biļetes, jo bija skaidrs, ka pirmajā dienā es īsti līdz kalnam netikšu.
Bet līdz instruktoram vēl bija pāris stundas laika un izcili labs laiks — saulīte, zilas debesis, silts — nolēmām izmantot brīdi, un uzbraukt Lomnickij Štit, tādā kā vietējā Gaiziņā, paskatīties panorāmu. Vēlreiz apciemojām kasi un mēģinājām tikt pie panorāmas pacēlāja biļetēm. Diemžēl ap desmitiem visas biļetes šai dienai jau bija izpirktas, un piedāvājumā bija tikai otrdienai. Nospriedām, ka ja jau tik tālu esam tikuši, tad jau tajā kalnā vajadzētu uzbraukt, un nopirkām pacēlāja biļetes uz nākamo dienu. Nelielas nesaprašanās rezultātā arī Vilhelms tika pie ~40 EUR vērtas biļetes, kuru viņam īsti nemaz nevajadzēja. Tā nu izmetām mazu lociņu pa kvartālu, Laura ar Patrīciju uzrotājās sniega priekiem, un ap divpadsmitiem devās iekarot kalnu. Tikmēr man ar Vilhelmu bija trīs stundas pastaigām svaigā gaisā — izstaigājām mazpilsētu, aplūkojām Centrālo Staciju un vēl pāris ievērojams vietas, bet tā kopumā nonācam pie secinājuma, ka tajā ciematā īsti nav ko darīt.
Otrdiena (28.02) nāca ar diezgan negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu — stiprā vēja dēļ bija slēgti visi pacēlāji, un neviens arī nespēja atbildēt, uz cik ilgu laiku. Tā arī jau otro reizi netikām uz Lomnickij Štit smaili, varbūt pat par laimi, jo bija iespēja nevajadzīgās pacēlāja biļetes atdot kasē. Kaut arī vējains, laiciņš tomēr bija saulains un diezgan tā neko — šoreiz pārgājienā pa ciemu devāmies visi, atradām arī pāris slēpnīšus, un palūkojāmies kā dzīvo parastie tatrāņi. Ā, vēl aizšāvām uz Poprādu iepirkt pāris ēdmalietas (šoreiz skaidrā), un ar auto izmetām loku pa rajonu.
Trešdienas (01.03) rītā ar bažām vērāmies pa logu, un bijām nedaudz saskumuši — aiz loga lija lietus. Tātad kalns atkal atkrīt. Pēc īsa pārdomu brīža nolemjam aizšaut līdz Budapeštai (tas jau tepat netālu, 280km pa īsāko ceļu). Par to, ka varētu veltīt vienu dienu aizbraukšanai uz Budapeštu jau bijām domājuši, bet tas tāpat bija palicis kā plāns “B”, jo gabals ko braukt, un mēs te tomēr slēpot atbraucām, nevis dedzināt benzīnu. Bet tā kā apstākļi tā sakrita, un lietainā laikā visu dienu sēdēt istabā arī negribējās, gandrīz operatīvi sataisījāmies, un spiedām grīdā. Vispār jau nekāda grīdā spiešana nesanāca, jo izvēlētais īsākais ceļš veda pāri zemajiem Tatriem, un šaurie, līkumainie ceļi un kalnu pārejas bija vairāk skatu baudīšanai nekā braukšanai. Tāpat arī otrpus Tatriem lauku ceļi bija diezgan noslogoti un lēni, tā, ka izbraukuši ap astoņiem no Lomnicas, līdz Budapeštai tikām ap vieniem. Iebraucot Ungārijā, pirmajā benzīntankā par apmēram 10 eiro (Ungāriem joprojām forinti) nopirku vinjeti braukšanai pa maksas autobāni. Izrādās, ka vinješu sistēma ir progresējusi, un nekādas uzlīmes vairs logā nav jālīmē, kameru elektroniskās acis nolasa auto numurus un paskatās datubāzē, vai ir samaksāts, vai nē. Diezgan progresīvi. Ā, vēl benzīntanka meitenēm likās jocīgi, ka auto numurā ir tikai divi burti un divi cipari, bet “Latvia is a small country, you know”.
Budapešta
Tātad ap vieniem tikām līdz Budapeštai, un mūsu pirmais mērķis bija Budapeštas tirgus halle un tajā rodamie labumi (Paldies Sirmajam!). Šoreiz iestūmāmies ar auto līdz pašam centram, un noparkojām auto vecpilsētas pazemes stāvvietas -3 stāvā. Mazliet neierēķinājām slēpju kastes augstumu un paskrāpējām pāris lampas, bet tā kā autostāvvietas sargs neko neteica, tad uzskatījām, ka šeit tā ir pieņemts. Tikuši ārā no pagraba, uzņēmām kursu uz tirgu. Laiciņš, atšķirībā no Lomnicas bija tā nekas, spīdēja saulīte un termometrs rādīja kādus 14 grādus virs nulles — Donavas krastos jau bija ieradies pavasaris. Kas interesanti, Donava nebija vis zila, kā kādreiz rakstīja Johans, bet gan tāda brūni zaļa, netīra. Aizgājām izstaigājāma tirgus halli, iepazināmies ar sortimentu, pagaršojām un nopirkām pāris desas un čilli pulverīšus, un gājām meklēt kādu vietu, kur paēst. Tā vienmēr ir problēma, un ideālo ēstuvi atrast ir grūti. Beidzot izvēlējāmies vienu, kura būtu pieņemama, bet tā bija slēgta, un tāpēc daudz nedomādami ievēlāmies blakus ēstuvē. Jāsaka, ka lokāla izvēle nebija slikta, ēdienu piedāvājums arī bija labs. Protams, izvēlējāmies gulašzupu, kaut kādus salātus un saldajā knēdeļus ar plūmju ievārījumu un kastaņu krēmu ar putukrējumu. Viss bija garšīgs, tikai kastaņu krēmu gan es laikam vēlreiz nepasūtīšu. Nav jau tā, ka nebija garšīgs, bet tomēr kaut kas nebija līdz galam.
Paēduši bijām jau gatavi beigt savu vizīti Budapeštā, bet ejot atpakaļ uz auto, mūs apspīdēja tik jauks pirma marta saulriets, ka nenoturējāmies izmest vēl līkumiņu uz otru krastu un uzkāpt paskatīties uz pilsētu no pils terasēm. Tieši tā arī bija — vienkārši kāpām pa taisnāko ceļu, ik pa laikam stiepjot ratus ar Vilhelmu pa visādām trepēm un trepītēm, lai tikuši pašā augšā, atklātu, ka varēja taču uzbraukt ar liftu. Kā arī, pēc tam pa otru pusi nokāpuši, ieraudzījām arī funikulieri. Katrā ziņā sanāca jauka vakara pastaiga, pilsēta skaista, būs kādreiz vēl jāatgriežas uz pāris dienām.
Atceļam uz Lomnicu izvēlējāmies krietni garāku, bet ātrāku un taisnāku ceļu pa autobāni, tik vien kā nedaudz ātrumu sabremzēja bieza migla Slovākijas pusē. Arī Slovākijā neiznāca izvairīties no vinjetes iegādes, jo izvēlētajā maršrutā sanāca pabraukt pa bāni.
Ceturtdienā (02.03) beidzot tiku uz kalna — abi ar Patrīciju jau pirms desmitiem bijām uz kalna, un izbraukājām visas iespējamās trases. Nu gandrīz, pašu augšējo, kura bija atzīmēta kā melnā neizbraucām, pa pārējām gan. Laiks atkal bija saulains un silts, kas komplektā ar iepriekšējās dienas lietu ne pārāk labi ietekmēja sniega kvalitāti, kā arī jāsaka, ka retraka cilvēki šajā kūrortā ar čaklumu neizcēlās, un nogāzes bija diezgan sūdīgas. Ar trim stundām bija gana, un ap pusdienlaiku mainījāmies ar Lauru — viņa uz kalna, mēs izklaidēt Vilhelmu. Staigājot pa rajonu divas reizes diskaverojām glābēju helokopteri, kurš sēdās uz trases un acīm redzot kādu glāba. Starp citu, tā arī bija vienīgā reize, kad es kaut kur blakus dzirdēju latviešu valodu — vīriņi, ejot uz mašīnu, sprieda, ka tur droši vien ceļ nost to meiteni, kuru nevarēja aizvest ar sniega moci. Droši vien kaut kas nopietns.
Piektdienas (03.04) plāns bija līdzīgs kā cetrurtdienai — laicīgi uz kalna, kamēr nav sācies. Bet. Tā notiek tikai pasakās. Ar Patrīciju ieradāmies pie pacēlāja jau deviņos, viss skaisti līdz brīdim, kad jānopīkstina skipass — Patrīcijai viss labi sanāca, man nē. Pīkstinu — nelaiž. Pīkstinu — nelaiž. Pienāca sargs un aizdzina. Mazliet apjucis pašļūcu nost, un nesaprašanā mēģināju tikt skaidrībā ar situāciju. Tuvāk apskatot pacēlāja karti, atklājās, ka četru dienu pacēlāja biļete, kuru nopirku pirmdien, darbojas četras dienas no iegādes datuma, nevis četras dienas no pirmās validācijas brīža. Skaidrs, ka nekāda skaidrošanās un sliktā laika dēļ slēgto pacēlāju piesaukšana nelīdzēs, aizsoļoju uz viesnīcu pēc maka, kuru ar gudru ziņu biju tur atstājis, jo “nevajadzēs taču”, un iestājos kādu piecpadsmit cilveku garā rindā pēc jaunas pacēlāja biļetes. Es tiešām nezinu, ko tie cilvēki dara pie kases, bet lai izstāvētu šo rindu, bija nepieciešamas 45 (vārdiem — četrdesmit piecas!) minūtes. Piecpadsmit cilvēki — četrdesmit piecas minūtes! Es to nespēju saprast. Tiku līdz kasei, pateicu ko man vajag samaksāju ar karti — augstākais pusminūte. Ko tur var darīt trīs minūtes? Stāstīt kasierei jaunākos jokus? Labi, tātad uz kalna tiku ne vairs deviņos, bet desmitos, bet tā kā laiks bija jauks, silts un saulains, tad dusmas ātri pārgāja. Šoreiz ar Patrīciju uzbraucām līdz pašai augšai, cik nu vien augstu ar pacēlāju var uzbraukt — līdz melnajai trasei. No lejas pa gabalu tā izskatījās pēc gluži parasta kalna, bet kad jāsper solis pāri kantei, tad gan bija tā dziļāk jāievelk elpa. Bet tas jau tāpat, kā ielēkt ledusaukstā ūdenī, jāsaņemās tik, pēc tam jau aiziet. Jā, un jāatzīmē fakts, ka melnā trase, kaut arī diezgan labi apmeklēta, arī bija ar vislabāko segumu un sakopta, atšķirībā no zemāk esošajām, kuras joprojām bija diezgan nebraucamas, pat sarkanajās bija sastumtas sniega kupenas. Tā pāris stundas pašļūkājām, un gājām pārņemt Vilhelmu. Šoreiz gan plānā bija, ka Patrīcija nāk uz kalnu patrenēt Lauru, kamēr mēs ar Vilhelmu atkal iesim pārgājienā pa rajonu. Sākumā gan vēlreiz visi uzbraucām līdz Skalnate Pleso, augstākā vieta, kur var tikt ar slēpotāju karti, paskatīties panorāmu un iedzert karstu kakao, tad palaidām Patrīciju pa kalnu, un paši braucām lejā ar pacēlāju, kas šajā gadījumā jau bija nocēlājs. Nākamjā pārsēšanās punktā arī Laura pārkāpa uz dēli, un pavisam lejā ar pacēlāju jau braucām vairs tikai mēs ar Vilhelmu. Nu, un ja neskaita vakariņas itāļu restorānā, tad tā arī beidzās brīvdienas kalnos.
Sestdiena (04.03) pagāja atceļā uz mājām. Lēni izkasījušies, no viesnīcas izbraucām pēc desmitiem, vispirms uz Popradu pēc gāzes, un vienpadsmitos startējām no Popradas. Diena bija brīnišķīga, šķērsojām Tatrus, un atceļam izvēlējāmies braukt nedaudz garāku ceļu pa bāni, nevis pa piebāztu parasto šoseju. Pirms Varšavas ieturējām vakariņas, un garlaicīgo šauro posmu līdz Lietuvai, kā arī tālāk līdz Rīgai nobraucām pa nakti, un sešos no rīta bijām mājās.
Brīvdienas tika pavadītas labi, varētu pat teikt, mierīgi. Varbūt pat pārāk mierīgi, jo tomēr mēs bijām atbraukuši paslēpot un aktīvi atpūsties, kas diemžēl, laikapstākļu dēļ ne pārāk labi sanāca. Šī iemesla dēļ, kā arī dažādu sīku servisa nebūšanu dēļ, es droši vien šo vietu slēpošanai vairs neizvēlēšos. Labāk mazliet piemaksāt, bet izbaudīt ziemas priekus kvalitatīvi. Toties, Tatros varētu atgriezties vasarā un izstaigāt kalnu takas, kas arī varētu būt gana aizraujoši, jo redzēt tur ir ko, īpaši, ja pakāpjas tā augstāk. Un ja ir skaidrs laiks.

3 komentāri

Mar 13 2017

Ceļojums laikā.

ierakstīja kategorijā ferrum,kur lai to liek?!


pau sesto gadu gatavojoties skarbākajam Latvijas slēpņošanas pasākumam “AMPPN2017”, pāris pēdējās nedēļas pagāja štukojot, montējot un kodējot visādus brīnumainus uzdevumus, ar ko pārsteigt eventa dalībniekus. Viens no šādiem uzdevumiem bija ieplānots pavecs telefons ar ripu, no kura, uzgriežot pareizu numuru, varētu piezvanīt operatoram un dzīvajā parunāties. Šis telefons jau tika izmanots pāris reizes iepriekšējos pasākumos, tāpēc nekādu lielo pārsteigumu dalībniekos nesagādātu, tik vien, kā tā dzīvās sarunas fīča — tāds, kā zvans uz pagājušo gadsimtu, kad nemaz savādāku tālruņa aparātu nebija. Arī tehnoloģiski nekādu īpašu izaicinājumu — telefons, kā telefons, iekšā arduino ar GSM dēli, nedaudz koda un viss strādā. Iekšēji, protams, bija tāda kā neapmierinātība, tāda kā nepabeigta darba sajūta, tāpēc ik pa laikam tika pašķirstīts Latvijas ss.lv un ēbajs, lūkojoties pēc kāda interesantāka tālruņa modeļa. Ēbajā uzpeldēja smuks padomju laika taksofons par ārprātīgiem 250 eiro — puse no pasākuma budžeta. Atlika vien nopūsties, un aizvērt lapu. Sapnis tomēr nemeta plinti krūmos un pašķirstīja vēl arī citas sludinājumu vietnes — un Lietuvas skelbiu.lt mums uzsmaidīja veiksme (līdz Vācijas SS pat netikām) — kāds Eduardas no Klaipēdas piedāvāja kāroto iekārtu par 40 lietuviešu eiro! Daudz nedomādami, nodibinājām sakarus ar Eduardas, sarunājām, ka mēs viņam pa paypalas pārskaitām naudu, un viņš mums caur Omiva paštomatas sūta taksofonas. Kopējā summa ar Omnivas sūtīšanas izmaksām sanāca apaļi 50 eiro, bet pārskaitot netika ņemta vērā paypala komisijas maksa, un Eduardas saņēma 47.95. Eduardas nebija diez cik pretīmnākošs, un nenovērtēja mūsu pūles atbrīvojot viņu no lieka dzelzs gabala — saglabāja stingru un nepiekāpīgu pozīciju iztrūkstošo 2.05 eiro jautājumā. Atlikumu aizripinājām viņam atkārtotā tranzakcijā, un viņš, kā solīts, jau tās pašas dienas vakarā telefona aparātu iestūma Omnivas pakomātā jeb paštomātā, kā tās ierīces sauc uz dienvidiem no Kāķišķes. Pēc pusotras dienas nepacietīgas gaidīšanas iekārta veiksmīgi atceļoja līdz Rīgai, kur tika sagaidīta ar vispārēju sajūsmu un apbrīnu. Un tad sākās pirmais izaicinājums — taksofons bija aizslēgts, un atslēga komplektā nenāca. Lai varētu izmanot šo iekārtu plānotajiem mērķiem, mums tomēr vajadzēja tikt tajā iekšā, un tas nebija tik vienkārši, kā es to biju iedomājies. Pirmkārt, taksofons pats par sevi ir diezgan labi nodrošināts pret vandālismu, un arī abas atslēgas (viena lai tiktu klāt pie telefona elektronikas, otra — naudas krātuvei) ir gana nopietnas un nav viegli atveramas. Vienu vakaru mēs nomocījāmies visādi mēģinot atmūķēt pusapaļo slēdzeni pašu spēkiem, noskatījāmies kādus desmit lieliskus pamācību video jūtūbē, izlasījām krievneta forumus un pieejamās instrukcijas, bet bez rezultātiem. Brutāli urbt vai zāģēt negribējās, lai saglabātu autentisku telefona izskatu. Pa ceļam, kādā Krievijas forumā uzzinājām, ka šādi aparāti, ja parādās pārdošanā Krievijā, maksā tā no 450 līdz 700 eiro — tajā mirklī mēs nopriecājāmies, ka Eduardas nebija veicis rūpīgu tirgus izpēti, un praktiski aparātu mums ir uzdāvinājis. Tātad, pirmajā vakarā izsmēluši savas kramplaužu spējas, pusdesmitos ieradāmies pie atslēgu meistara Spicē, ar lūgumu atvērt to sasodīto slēdzeni. Atslēgu meistars rūpīgi nopētīja slēdzeni, un nogrozīja galvu — nē, šitādu viņs atvērt nemācēs, varot tikai izurbt. Nu to mēs tā kā paši mākam, bet tomēr, varbūt var kaut kā pacensties, un mēģināt tikt iekšā tajā kastē? Atslēgu meistars beigās piekrita, un pēc neilga cīniņa slēdzenē nolauza atslēgu. Vēl pēc brīža viņš tomēr nolauzto atslēgu veiksmīgi izķimerēja ārā, un nosauca mums profesionāla atslēgu mūķētāja numuru (kurš, kā izrādās, man jau bija kontaktos).
Nākamajā dienā Sapnis ar telefonu bija sastopams dažādos televīzijas kabinetos, konsultējoties ar pagājušā gadsimta telekomunikāciju speciālistiem par iespējām tikt iekšā tajā sasodītajā kastē, bet tomēr bez rezultātiem. Paralēli es pašķirstīju internetā pieejamo kramplaužu mājaslapas, un dažiem cerīgākajiem piezvanīju apjautāties par viņu spējām, tomēr, pēc slēdzenes fotogrāfiju nosūtīšanas, kā reālākais variants, tika piedāvāts urbšanas pakalpojums un “pēc tam paskatīsimies”. Tā arī, pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem godīgi atvērt telefonu, metām mieru un ņēmām talkā urbjmašīnu. Sākumā bija plāns ar mazu urbīti izurbināt slēdzenes iekšas, pārāk nesabojājot slēdzenes ārpusi, bet soli pa solim, no 3mm urbja tiku līdz 13mm urbim, milzīgam caurumam slēdzenē un telefons beidzot bija vaļā!

Sarežģītākā daļa bija paveikta, tālāk jau vienkārši — visu lieko ārā, arduino un poverbanku iekšā, un uz mežu prom. Apmēram tā arī bija, ja vien klausule darbotos kā nākas. Ja mikrofons strādāja gana labi, tad skaļrunis gan ar arduino plati nevēlējās sadarboties, un turklāt bija ieslēdzies klausulē ar skrūvi, kura izskatās pēc sivēna šņukura. Respektīvi, bija jāsameklē skrūvgriezis ar diviem ragiem, lai to atskrūvētu. Kas interesanti, profesionālo instrumentu veikalos šādu skrūvgriezi nevarēja dabūt, ja nu vienīgi pasūtīt par bargu naudu, bet Kuršos bija lēts visādu jocīgu formu skrūvgriežu uzgaļu komplekts, kurā bija arī vajadzīgās formas uzgalis. Tā nu arī pēdējais padomju tehnikas aizsardzības bastions bija kritis, mēs bijām tikuši iekšā visur, kur vajadzēja tikt. Klausulē tika iemontēts skaļrunis un mikrofons no savu laiku nokalpojušām VOIP austiņām, pāris trūkstošas detaļas izdrukātas ar 3d printeri, iemontēts arduino ar jaunāko firmvāri — un, kā par brīnumu viss arī strādāja, varējām veikt zvanus GSM tīklā.

Protams, laboratorijas apstākļos strādā viss kā nākas, bet realitātē ir kā ir, īpaši, ja GSM tīklam paredzētu ierīci novieto mežā, kur nav zonas. Šis bija tāds kā negaidīts pavērsiens, un pat mazliet izsita mūs no sliedēm, kā arī aizkavēja pasākuma starta šāvienu par kādu pusstundu. Izmēģinājuši dažādas metodes telefonu atdzīvināt, beigās metām mieru, un atstājām lai pie koka skaisti izskatās. Gan jau sataisīsim un pārbaudīsim visu uz nākamo reizi.
Varbūt.

2 komentāri

Mar 13 2017

Kurts Vonnegūts “Mehāniskās klavieres”

ierakstīja kategorijā bibliothèque

p Sadzinis rokā Kurta “Ietupināto”, nelikos mierā, un turpināju monitorēt ibook.lv piedāvājumu trūkstošajām grāmatām — rezultātā pilnai laimei šobrīd trūkst tik divas — “Laikatrīce” un “Galapagu salas”. Kā arī, jāsadzenā rokā tās, kuras ir iedotas palasīt. Bet šoreiz ne par to. Tātad, turpinot aizkrāsot baltos plankumus Kurta daiļradē, nākamā izlasījās “Mehāniskās klavieres”. Pēc nelielās vilšanās ar “Ietupināto”, šo grāmatu sāku lasīt ar nelielām bažām, bet jau pēc pirmajām nodaļām viss nostājās savas vietās, un es atpazinu veco Kurtu. Grāmatas tēma tāda, hm, varētu teikt, moderna un diezgan aktuāla, kaut arī grāmata sarakstīta pagajuša gadsimta vidū — mehānismi ir pārņēmuši gandrīz visas profesijas, vienkāršie ļaudis labo ceļus vai dien armijā, savukārt augstu kvalificētie vada rūpnīcas. Un tad, kādā brīdī, lūzt vadzis, revolucionāri revolucionē, un labi ieplānotais plāns — atdot varu tautai, arī darba vietas un pienākumus, — kļūst nekontrolēts un aiziet anarhijā.
Šobrīd pasaulē tieši automatizācija un robotizācija svin savu uzvaras gājienu, un tiek prognozēts, ka tuvākajās desmitgadēs izzudīs vienkāršās un mazkvalificētas profesijas. Jau tagad robotizēta rūpnīca vai pašbraucošs automobīlis ir diezgan parasta lieta, tā, ka attīstītajās zemēs varam gaidīt tieši tādu sabiedrības noslāņošanos, kā Kurts tika paredzējis. Vai tas ir labi? Vienkārši skatoties, gan jā, gan nē. Cilvēkiem vairs nav jāveic fiziski smagi darbi, tiek izslēgtas iespējas pielaist triviālas kļūdas utt. Bet no otras puses, kurp gan tas viss iet? Kam ir vajadzīgas tās milzu rūpnīcas, roboti, automātiskie procesi, modernās ierīces un tā tālāk? Kas interesanti, pie šādām pārdomām es ik pa laikam pats nonāku, tieši saistībā ar savu profesionālo darbību. Es strādāju uzņēmumā, kurš izstrādā un ražo dažādas elektroniskas ierīces — spriežot pēc finansu rādītājiem, labas ierīces. Bet vai tās ir vajadzīgas? It kā jā, bet tomēr bez tām taču var lieliski iztikt. Gluži, kā ar lielāko daļu mūsdienu precēm — tas viss taču ir tikai mārketings un darbs ar pircēju, ne vairs progress, vai uzlabojumi ērtākai dzīvei. Un ja tā globāli paskatās, tad cik tonnas plastmasas izstrādājumu tiek saražots ik sekundi? Un cik tonnas ik sekundi tiek izmestas atkritumos? Tāds skumjš, strauji progresējošs apburtais loks. Nez, ar ko tas viss beigsies, droši vien ar globāla mēroga ekoloģisku katastrofu un kodolziemu.

komentāru nav

Jan 06 2017

Francs Kafka — Pils

ierakstīja kategorijā bibliothèque

pAr šo grāmatu gāja grūti, šķiet, ka drīz būs gads, kā iesāku lasīt. Iemesls sākt lasīt bija diezgan vienkāršs — politiski birokrātiskie procesi valstī (diemžēl neatceros kādi) pagājušā gada pavasarī šur tur tika salīdzināti ar K. aprakstīto situāciju konkrētajā grāmatā. Un tā nu, lai varētu vismaz teorētiski piedalīties diskusijās, nevis tikai ar gudru seju māt ar galvu, nolēmu izlasīt šo grāmatu. Sižets īsumā: grāmatas sākumā ciematā darbā ierodas mērnieks, bet darba nav. Un visu atlikušo stāsta daļu viņs dažnedažādi cenšas tikt pie kāda no atbildīgajiem ierēdņiem, vai vismaz ātbildīgā ierēdņa seretāra palīga rokaspuiša kalpa. Īsāk sakot #vīrietim neveicas.
Nav gluži tā, ka Kafka būtu mans iecienītākais rakstnieks, tieši pretēji, šī bija pirmā grāmata… lai gan nē, kad nopirku Pili, grāmatplauktā atradu kādreiz sen iesāktu Kafkas stāstu krājumu, bet tā kā par to neko neatceros, tad uzskatīsim, ka šī bija pirmā grāmata.
Tātad tēma diezgan vienkārša, bet visas situācijas un sarunas ir aprakstītas tik sīki un detalizēti, ka vairākkārt lasīšanas laikā vienkārši uznāca miegs. Un šo bezjēdzīgo sīkumainību varētu arī minēt kā iemeslu tik ilgstošai vienas grāmatas lasīšanai, jo tas vienkārši ir apnicīgi, kaut vai salīdzinot ar kādu dinamiskāku grāmatu.
Protams, tas būtu zinātniski nepareizi, pēc vienas grāmatas izlasīšanas spriest par autoru, un norakstīt visu viņa daiļradi kā garlaicīgu — tāpēc es noteikti kādā brīdī saņemšos izlasīt arī augstāk minēto stāstu krājumu. Jācer, ka tur vismaz būs bildes.

komentāru nav

Nov 14 2016

Kurts Vonnegūts “Ietupinātais”

ierakstīja kategorijā bibliothèque

sen nebija lasīta neviena Vonnegūta grāmata, jo kaut kā šķita, ka gandrīz visas jau ir izlasītas, bet tad šeku-reku Uldis nāca klajā ar visu latviski tulkoto Kurta grāmatu sarakstu, un aicināja piedalīties nelielā grāmatu lasīšanas maratonā, atzīmējot rakstnieka dzimšanas dienu 11.novembrī. Salīdzināju savu grāmatplauktu ar sarakstu, un nekavējoties atvēru ibook.lv, lai aizpildītu robus. Jāsaka gan, ka ne visas Vonnegūta grāmatas tā brīvi ir pieejamas, bet nu vienu — “Ietupinātais” — es rokā sadzinu un pāris vakaros arī izlasīju. Kā jau visas Kurta grāmatas, arī šī lasījās viegli, kaut arī aprakstītie notikumi savā ziņā bija drūmi — sākot ar tēraudlietuves strādnieku sacelšanos un asiņainu slaktiņu deviņpadsmitā gadsimta beigās, un beidzot ar roku nociršanu neīstajai atraitnei, īstās atraitnes nāvi un milzu korporācijas krahu. Un tam visam pa vidu stāsta galvenais varonis ik pa laiciņam pasēž ķurķī. Tā gadās, īpaši Vonnegūta stāstos. Jāsaka gan, ka šis šķita tāds diezgan viduvējs romāns, vai arī es kļūstu vecs un Vonnegūts mani vairs nesajūsmina. Es gan ceru, ka tomēr pirmais variants, un tāpēc turpināšu meklēt un lasīt arī pārējos iztrūkstošos Kurta darbus, visus līdz pēdējam!

viens komentārs

Nov 12 2015

John Green — “Paper towns”.

ierakstīja kategorijā bibliothèque,hronika

paper towns
sovasar, sēžot dārzā un runājoties ar meitu par dažādām tēmām, nonācām arī līdz grāmatām, un “Paper towns” tika minēta kā viena no grāmatām, ko Patrīcija bija gribētu izlasīt, bet nebija īsti pārliecināta par to, vai Latvijā šo grāmatu varēs dabūt oriģinālvalodā. Vispār es grāmatās vāji orientējos un man nebija viedoklis šajā jautājumā, bet teicu, ka paskatīšos, varbūt būs. Protams, līdz grāmatveikalam tā arī netiku, grāmata tika piemirsta un vasara arī beidzās. Taču atgriežoties mājās no kārtējā #sennekurnavbūts, garlaikojoties Stokholmas lidostas grāmatbodītē ieraudzīju šo grāmatu — tur bija gan angliski, gan zviedriski, un pēc īsa pārdomu mirkļa paņēmu grāmatu angliski. Tā kā līdz reisam vēl bija kāds laiciņš jākūko, nolēmu palasīt jauniegūto grāmatu. Pirmais iespaids diezgan nekāds, ļoti maz bildes, es pat teiktu, ka nav vispār, ja neskaita vāka noformējumu. Ilustrāciju trūkums grāmatā vispār ir liels mīnuss manās acīs. Tātad, sāku lasīt, un kad pacēlu acis no grāmatas, sen jau biju Rīgā, mājās, un jau bija mazliet pāri pusnaktij un laiks iet gulēt — pats nesapratu, kā laiks bija paskrējis. Protams, pusaudžu literatūra nav īsti tā, ar kuru būtu vērts lepoties, bet šī bija tīri okej, viegli un atri lasījās, un apmēram līdz pusei bija pat aizraujoša — stāsts par vidusskolniekiem, draudzību, atriebībām, mistērijām un triekšanos pāri visai amerikai meklēt aizmukuso draudzeni. Visnotaļ dinamisks gabals, bez liekas filozofijas un lirikas — tieši kā radīts mūsdienu bērniem. Man vislabāk patika sapiņķerētā mistērija ar vairāku pakāpju norādēm un tās risināšana, pilnīgi apskaudu tos puišeļus. Bet, būtiskākais šajā stāstā ir tas, ka šī ir pirmā grāmata angļu valodā, kuru esmu izlasījis no vāka līdz vākam.
Ā, un pēc tam noskatījos arī filmu. Filma uzņemta diezgan tuvu grāmatai, bet grāmata, kā parasti, bija interesantāka.

2 komentāri

Nov 10 2015

Nāves ieleja, trešā diena 25.03.2015

ierakstīja kategorijā ceļojumu epizodes,hronika

Lippincott road

Trešajā rītā jau miegs nāca labāk, bet tāpat ilgai gulēšanai daudz laika nebija — šīs dienas plānā bija izbraukt caur Nāves ieleju un vakarā tikt līdz Lasvegasai. Paēduši brokastis — gādīgā saimniece bija šo to iekrāmējusi ledusskapī, šis tas bija līdzi pašiem, devāmies pa ieleju uz Nevadas pusi. Pēc pārdesmit kilometriem un nelielas kalnu pārejas nonācām plašā un tuksnešainā ielejā — vienā pusē liels militārais aviācijas poligons, otrā pusē kalnu grēda. Pirmais šīsdienas mērķis bija kaktusu audze mazliet nost no šosejas, ar tādu kā slēpņu treilu. Nogriezāmies no lielceļa, izbraucām cauri ciematam, kas gan īstenībā bija paliela ferma, un pa akmeņainu grants ceļu nonācām klinšu ieskautā līdzenumā ar Yucca Brevifolia un govju ganāmpulku. Interesanti, ka kaktusi bija vienīgais, kas tur auga, un mēs tā arī nesapratām, ko govis tur varēja atrast ēdamu. Atradām pāris slēpņus, paskatījāmies uz govīm, novērojām pāris zemu lidojošus iznīcinātājus, un braucām tālāk. Atgriezāmies uz lielceļa, un pēc pārdesmit kilometriem nonācām T veida krustojumā, kur vajadzēja izlemt turpmāko maršrutu — bijām ieplānojuši iebraukt Racetrack Playa paskatīties slīdošos akmeņus, un bija divi varianti — braukt pa kreisi garāku ceļu apkārt klinšu masīvam, bet pa labāku ceļu, vai braukt pa labi un, pa kartēs vāji iezīmētiem ceļiem pārvarot pāris kalnu pārejas, iebraukt ielejā no otras puses. Ilgi nedomājot izvēlējāmies sliktāko, bet viennozīmīgi interesantāko ceļu. Pēc pāris kilometriem nogriezāmies no lielceļa, un sākām kratīties pa ne pārāk gludu, bet taisnu zemesceļu.
Lippincott road
Pietuvojoties kalniem, ceļš sāka mest cilpas un mēs pamazām uzbraucām pirmajā kalnu pārejā, no kuras pavērās diezgan iespaidīgs skats uz Nāves ieleju. Turpinājumā ceļš lejup uz Saline Valley kļuva šaurāks, akmeņaināks, stāvāks un ar nelielu bezdibeņa sajūtu ārmalā. Brīnumainā kārtā mēs nebijām vienīgie braucēji, apmēram reiz stundā satikām vēl kādus ceļotājus — tad bija jāatrod platāka vieta uz ceļa, kur samainīties. Izlīkumojuši no kalnu pārejas izbraucām ielejā, bet vēl diezgan augstu, jo taisnais ceļš turpināja vest lejup. Mūsu merķis bija ieleja blakus, tāpēc nogriezāmies uz nākamo kalnu pāreju — Lippincott Road. Ceļš, kurš jau tā nebija nekāds labais, kļuva ar vien sliktāks un akmeņaināks. Arī šaurāks un ar izskalojumiem, tā, ka vietām jau kļuva interesanti — kreisajā pusē līdz klinšu sienai ~10 cm, labajā pusē no riepas ~10cm krauja. Nu apmēram, kā filmās rāda. Un lai būtu pavisam jautri, vienā šādā vietā, izbraucot no līkuma, tālumā pamanījām divas pretīmbraucošas mašīnas. Pirmajā mirklī bija tā dīvaini, bet par laimi nedaudz uz priekšu bija vieta, kur samainīties. Samainīšanās vietā pretīmbraucošā auto vadītājs deva draudzīgu padomu ar mūsu auto tālāk nebraukt, jo tur vajagot mazliet augstāku klīrensu un nopietnākas riepas — ceļš labāks nekļūstot. Tā nu viņi mums novēlēja veiksmes, un aizbrauca. Mēs, savukārt, atstājām auto vietā, kur vēl var apgriezties, un devāmies nelielā pārgājienā, izpētīt kas tur īsti ir ar to ceļu. Tālu nebija jāiet, un jau pirmajā līkumā bija diezgan branga bedre, un cik varēja redzēt, tad tālāk tiešām nekas labāks nespīdēja. Šajā brīdī nekas cits neatlika, kā skumīgi nopūsties un griezties atpakaļ — kaut kādā nekurienē saplēst nomas auto nebūtu forši.
Ezers
Apgriezāmies, un nobraucām Sāls ielejā līdz sālsezeram, kurš pa gabalu izskatījās tepat, tepat, bet tomēr bija 30 km attālumā. Diena bija lieliska, saule žilbināja acis un auto termometrs rādīja +90° aiz borta. Protams, tie bija Fārenheita grādi, tāpat, kā spidometrs ātrumu rādīja jūdzēs stundā, un lai kaut cik orientētos telpā un laikā, reizēm nācās pārrēķināt metriskajās mērvienībās. Nobraukuši pie sālsezera, kas tiešām bija ezers ar sāļu ūdeni un dubļainiem, ar sāls kristaliem pārklātiem krastiem, izgājām mazā pastaigā, jo +30°C nekāda lielā pastaiga nevilina. Un tā kā laiks negaida, un vēl bija gabals ko braukt, nedaudz saskumuši par neveiksmi, braucām no šīs ielejas prom. Pa ceļam, tuksnesī vēl izmantojām iespēju, un ceļa malā iekūrām gāzes prīmusu un uzvārījām pusdienas. Arī te nedaudz nolohojāmies, un lielveikalā pērkot sausās zupas, nebijām pievērsuši uzmanību tādam sīkumam, ka jaukie trauciņi paredzēti sildīšanai mikroviļņu krāsnī, un rezultātā, ar verdošo ūdeni pārlietie makaroni tā arī līdz galam neuzbrieda, un palika viegli kraukšķīgi.
Zupa
Atgriezušies uz šosejas, pārvarējām pāris stāvas un līkumainas kalnu pārejas, kur no katra līkuma pavērās elpu aizraujoši skati. Vēl viens elpu aizraujošs skats pavērās, skatoties uz benzīna līmeņa rādītāju, kurš ziņoja, ka mēs drīz varēsim ceļmalā ierīkot nometni, ja neatradīsim benzīntanku. Par laimi, nākamajā ielejā iebraucām Stovpaipā — ciematā ar lielisku benzīntanku, un tas bija vienīgais šī ceļojuma laikā, kurā varēja norēķināties ar karti. Vispār, ar norēķinu kartēm norēķināties var visos benzīntankos, bet procedūra ir mazliet sarežģītāka, kā pierasts Eiropā — vispirms jāiet pie kases un jārezervē brīvi izvēlēta summa, un tad var iet pildīt degvielu. Tieši tāpat arī ir jādara, ja grib norēķināties arī ar skaidru naudu — iedod kasierim simts baksus, salej benzīnu par astoņdesmit četriem, un varbūt dabūsi atpakaļ sešpadsmit. Jā, tātad šajā benzīntankā varēja ar karti norēķināties automātā pie sūkņa, jo nekādas kases nemaz nebija. Pa to laiku, kamēr es spēlējos ar norēķinu kartēm un degvielas uzpildi, pie mūsu auto pienāca tante, kura mūs ļoti aizdomīgi nopētīja brīdī, kad mēs pārliecinoši piebraucām pie benzīntanka ar nepareizo auto sānu, un sapratuši kļūdu, tikpat pārliecinoši apmetām loku, un piebraucām pareizi. Tātad, tante uzsāka komunikāciju ar Lauru, un kā izrādījās, tad šī bija viena no tām tantēm, kuras mūs bija satikušas Lipinkota pārejā, un nospriedušas, ka mēs, ar savu spēļu auto esam spītīgi devušies tālāk, kādā klinšu nogruvumā salauzuši auto un esam nolemti ilgsošai un mokošai nāvei — tieši šo stāstu tante bija izstāstījusi ciemata informācijas punktā esošajiem parka reindžeriem, lai tie steidzoties mūs glābt. Tā nu nekas cits neatlika, kā iet nomierināt reindžerus, un izstāstīt neticamu stāstu, ka mēs esam izglābušies, dzīvi un veseli, un ka mūs nevajag meklēt un glābt.
Tikmēr jau arī saule bija paspējusi norietēt, un strauji sāka satumst, bet mums līdz naktsmājām Hendersonā (Lasvegasas guļamrajons) bija atlikuši vēl kādi 250 km. Tos arī tumsiņā pieveicām, un ap desmitiem vakarā, pieklājīgā vidusmēra privātmāju rajonā atradām vajadzīgo adresi — klasiska, divstāvu amerikāņu savrupmāja, ar garāžu diviem auto, mauriņu, un droši vien arī dārzu otrā pusē — tieši kā filmas rāda. Arī šo vietu bijām rezervējuši airbnb, un jau rezervējot nedaudz iesmējām par teikumu aprakstā: “We are 4 guys in a large house with a pool and a hot tub”. Bet cena un mājas novietojums bija pieņemams, tāpēc pārāk neiedziļinājāmies sīkumos, un galu galā — kurš tad spēj izlasīt visas atsuksmes. Tātad, noparkojām savu auto pie mājas, un kamēr krāmējāmies pa bagāžnieku, mājas priekšā iznira smaidīgs tēls, acīm redzot, viens no četriem, draudzīgi sveicināja un aicināja sekot. Pa ceļam vēl precizēja, kas mēs tādi esam, un kāpēc esam ieradušies — “ā, airbnb, jā, ar to nodarbojas Džošs, bet viņš ir noguris un guļ. Bet nekas, nāciet vien” — labais cilvēks mūs aicināja mājā, un kā guļvietas ierādīja divus neizvelkamus dzīvojamās istabas dīvānus. Tad uzmetis mums skatienu, ar nelielu izbrīnu piebilda “ā, jūs esat trīs?!”, un ierādīja vēl vienu mazāku dīvāniņu blakus istabā. Viesistaba vienā pusē nemanāmi pārgāja virtuvē un otrā pusē — koridorā. Viesistabas, un visas mājas iekārtojums atbilda tieši visiem iespējamajiem stereotipiem par četriem kopā dzīvojošiem jaunekļiem labākajos gados — televizors pa visu sienu, visas iespējamās spēļu konsoles, ar neskaitāmiem gadžetiem nokrauts žurnālu galdiņš, netīri pelnutrauki un tā tālāk.
Viesistaba
Laipnais čalis, protams, neveikli centās visu piekārtot, kas pārsvarā izpaudās ar nekārtības pārbīdīšanu no viena stūra uz citu, un biezākās putekļu kārtas notraukšanu ar roku. Atvadoties un novēlot labu nakti, viņš izspēra vēl vienu lielisku frāzi: “ejot ārā no mājas, durvis nevajag slēgt ciet, mēs tās neslēdzam, jo mums nav atslēgas. Kādreiz viena bija, bet to mēs pazaudējām, un rajons šeit ir labs, nevajag slēgt durvis.”
Otrpus virtuvei bija vēl viena istaba, tāda kā halle, kura savukārt bija piekrauta ar ģitārām, sintezatoriem un tamlīdzīgām lietām — kā tad bez rokenrola. Un tas aromāts gaisā un laipnā cilvēka mīklainais smaids… Tātad, bijām nedaudz iegrābušies, bet kā bonuss mūsu rīcībā bija baseins ar aukstu ūdeni. Muļķīgākais šajā stāstā ir tas, ka bijām šo viesistabu rezervējuši uz divām naktīm — pirmais, ko izdarījām, ātri sameklējām un otrajai naktij rezervējām citu, atbilstošāku naktsmītni.

Nāves ieleja

viens komentārs

Nov 05 2015

Sekvoju parks, otrā diena, 24.03.2015

ierakstīja kategorijā ceļojumu epizodes

sekvoja

Arī otrais rīts pienāca pēc Latvijas laika, un nācās pāris stundas pusmiegā vārtīties pa gultu un klausīties govju maurošanā un zirgu bubināšanā, kamēr uzausa gaisma. Kad cēlāmies, mājas pārējie iemītnieki vēl gulēja — tā arī bez lieka trokšņa aizslīdējām prom. Jāpiebilst, ka dienasgaismā rančo tiešām izskatījās pēc rančo, ar vairākām dzīvojamām ēkām ieskautu pagalmu, vidēja izmēra stalli un aplī sastādītas palmas pagalma vidū. Tāda idilliska vieta, kura labprāt varētu uzkaveties ilgāk, bet ne visam pietiek laika. Arī līdz sekvoju parkam bija pārsimts kilometri, ko braukt, tāpēc nesteidzīgi pabrokastojām tuvējā pilsētā un pa šauriem un līkumainiem ceļiem braucām uz sekvoju parku. Jo tuvāk braucām, jo šauraka un līkumaināka kļuva šoseja, un pamazam sāka paradīties arī reljefs. Arī Sekvoju parkā iebraukšana maksāja divdesmit piecus dolārus no auto, kurus iekasēja būdā sēdošs reindžers, gluži kā no filmas. Ja iepriekš bija reljefs, tad iebraucot parkā sākās RELJEFS — stāvi, līkumaini kāpumi un kritumi. Toties atšķirībā no Josemītu parka, šoseja līkumos bija aprīkota ar barjeru. Tuvojoties parka centrālajiem apskates objektiem — ģenerāļa Šērmana sekvojai un vēl pāris raženākiem eksemplāriem, arī “parastie”, ceļu ieskaujošie koki kļuva ar vien lielāki un lielāki. Un vietām pat notika kontrolēta meža dedzināšana — ugunsdzēsēju un reindžeru uzraudzībā dega sūnas un pamežs, viss mežs dūmos un uz ceļa izvietoti plakāti, ka process tiek kontrolēts, un nevajag lieki satraukties. Parka ievērojamo objektu apskati sākām ar ģenerāļa Šērmana sekvoju un tai pieguļošo sekvoju birztaliņu. Parka reljefa īpatnību dēļ koku tuvumā ir tikai neliels stāvlaukums invalīdiem, pārējiem jābrauc kādu gabaliņu kalnā, un tad pa trepēm un smukiem asfaltētiem celiņiem pārsimts metri jākāpj lejā — fiziskās aktivitātes garantētas, nesaprotu, kur viņi rauj tos “lielos” cilvēkus… Tātad nokāpām paskatīties lielos kokus — nu koki kā koki, tikai lieli. Nākama pietura bija pie nogāzušas milzu sekvojas stumbra, uz kura kādreiz varēja uzbraukt ar auto, bet gadu gaitā koks ir nobraukāts un nu vairs tur drīkst kāpt ar kājām. Toties pa izcirsto tuneli pār ceļu nokritušajam kokam var braukāt cik uziet, ko mēs arī pāris reizes izveicām. Sekvoju parkā ir ne tikai koki, bet arī klintis, un viena tāda ievērības cienīga ir Moro Rock — neliela klinšaina virsotnīte, no kuras paveras lielisks skats uz parku. Arī šeit, apmeklētāju ērtībām, ir ierīkotas trepītes ar mardziņām līdz pat virsotnei, bet skats tiešām lielisks. Papriecājušies par ainavu devāmies prom, pa ceļam iekļūstot nelielā sastrēgumā, kuru izraisīja pa ceļu ejošs lācis — dzīvnieks pilnīgi neiespringstot lēnīgi gāja savās darīšanās, nepievēršot nekādu uzmanību pāris gājējiem un vairākiem, pa auto logiem izliekušamies cilvēkiem ar fotoaparātiem. Stāvais kalnu ceļš, kā pārbaudījums auto bremzēm un vadītāju reakcijai, ārā no parka vijās ielejā pa galvu reibinošiem serpentīniem. Tā kā bija apmēram pusdienlaiks, jo gribējās ēst, sākām lūkoties pēc kādas piemērotas stāvvietas, kur uz kādu brīdi piestāt un uzvārīt kādu zupu, bet kā jau nacionālajā parkā, tajās retajās vietas, kur bija atļauts apstāties, nebija ļauts spēlēties ar uguni. Tā nu turpinājām mūsu ceļu uz dienvidiem neēduši. Pie viena uzpludinātā ezera pamanījām brīvi pieejamu stāvlaukumu, pamatā gan paredzētu tiem, kuri ir atveduši uz ezeru savu laivu. Stāvvietas izmantošana bija par maksu — 10 dolāri dienā un ar pašapkalpošanās kasi — no vienas kastītes paņem aploksni, ieliec tajā cēneri, uzraksti auto numuru un iemet otrā kastītē. Mums šāda cena par stundu šķita pārāk neadekvāta, tāpēc turpinājām ceļu. Jāatzīst, ka amerikāņi, atšķirībā no eiropiešiem, ar brīvi piejamiem atpūtas laukumiem šoseju malās neaizraujas. Tomēr kādā no kārtējās kalnu pārejas līkumiem vienu tādu kā skatu laukumiņu atradām, uzstellējām prīmusu un jau bijām gatavi vārīt zupu, tik tāda nianse, ka nebija sērkociņu, ar ko piešķilt gāzi. Tā nu nācās notiesāt svaigo apelsīnu un mango krājumus, bet gāzes degli ar katliņu iekrāmēt atpakaļ auto bagāžniekā. Šīs dienas naktsmājas mums bija sarunātas Kernvillē, kur laipna saimniece mums ierādīja pagalmā virs palielas garāžas izbūvētu otro stāvu — plašu dzīvokli ar virtuvi, labierīcībām un atsevišķu ieeju. Iekārtojušies aizbraucām vēl uz veikalu sagādāt vakariņas un izmetām nelielu loku pa pilsētu.
Otrā diena

komentāru nav

Oct 27 2015

Oklenda — Josemītu parks, pirmā diena, 24.03.2015

ierakstīja kategorijā ceļojumu epizodes

El Capitan

Laika zonu starpības dēļ nakts sanāca tāda īsa, un jau četros no rīta miega nebija nevienā acī. Kaut kā novārtījāmies līdz sešiem un gājām brokastīs. Mums par pārsteigumu sešos no rīta viesnīcas ēdamzāle jau bija diezgan pilna. Ka jau varēja gaidīt, tad lētās viesnīcas lētās brokastis tika servētas lētos un vienreizējos plastmasas traukos, un kads brīnums — nebija diez cik gardas. Piedāvājumā bija klasiska omlete ar desiņām, sausās brokastis ar pienu, kāds auglis un tie, kuriem nebija slinkums, varēja cept arī vafeles. Nedaudz ieturējušies atvadījāmies no viesnīcas un devāmies ceļā. Ceļš gan nebija diez cik tāls — apmēram divi kvartāli līdz tuvākajam Walmart, kurā apgādājāmies ar visādām vairak vai mazāk ceļojumam nepieciešamām lietām, no kurām galvenā bija gāzes deglis un katliņš, kur gatavot ēst, kā arī šādas tādas ēdamlietas, kuras tajā katliņā gatavot. Un kā nu bez saldumiem. Kad nu tas bija paveikts, sākām orientēties laikā un telpā, un nospraudām pirmās dienas mērķi — Josemītu parku. Dienasgaismā Amērika izskatījas arī tā nekas, ātri iekļāvāmies piecu joslu autobāņa satiksmē, kura brīžiem neatpalika no Krievijā piedzīvotā — lēnāk braucošie brīvi tiek apsteigti gan pa labo, gan pa kreiso pusi, zīmejot zigzagus starp fūrēm, tā, ka nepārtraukti bija jāskatās uz visām pusēm, jo īpaši pārkārtojoties no kreisās joslas atpakaļ labajā, vai tik tur kāds neapsteidz fūri pa labo pusi, un arī nemēģina trāpīt tajā pat joslā no otras puses. Bet kopumā visi brauc relatīvi mierīgi un ne tik stresaini, ka Latvijā. Toties brīžiem ceļa segums gan radīja tādu kā mājas sajūtu. No Oklendas līdz Josemītu parkam bija jābauc nieka 300 km, ar nelielu pieturu Modesto, kur apgādājām planšeti ar relatīvi dārgu priekšapmaksas mobīlo internetu — 2GB par 25 dolāriem. Pēc pāris stundām sasniedzām parka robežu, un samaksājot 25 dolārus par auto, tiekam parkā. Vēl pirms brauciena bija nelielas šaubas, vai tiksim iekšā — martā vēl skaitās ziemas sezona, un obligāta prasība lai auto būtu aprīkots ar sniega ķēdēm, ar ko, protams, mūsējais aprīkots nebija. Tomēr viss beidzās labi, laiks bija saulains un silts, un sniegu nekur nemanījām. Pat tieši otrādi — sakarā ar vājo sniega segu ziemā, ūdenskritumi bija tādi mierīgi. Jau pati iebraukšana ielejā un līkumainie ceļi bija visnotaļ iespaidīgi, jo īpaši vietās, kur šaurais asfalta klājums beidzās tieši ar kraujas malu bez nekādam barjerām. Neskatoties uz nesezonu, šoseja bija pilna ar tūristiem — dažadu izmēru automobīļi, kemperi un autobusi abos virzienos sparucās pa šauro šoseju. Iebraukuši ielejā izstaigājām dažas, ne pārāk garas takas, aplūkojam El Capitan no vienas puses, pēc tam no otras, aizgājām līdz Josemītu ūdenskritumam (Yosemite Falls) — interesanti, ka visas taciņas ir glīti asfaltētas, un nepamet sajūta, ka tu staigā pa kādu lielpilsētas parku. Kā jau teicu, neskatoties uz nesezonu, ļoti daudz cilvēku, grūti iedomāties, kas notiek vasarā. Izstaigājušies devāmies prom — līdz sarunātajām naktsmājām vēl bija pārsims kilometru brauciens. Jā, diemžēl netikām uz Glacier Point, no kura paveras klasiskā Josemītu ielejas ainava — sniega dēļ ceļš bija slēgts. Bet nekas, bija citas vietas, no kurienes papriecāties par klinšu ieskauto ieleju. Ārā braucamais ceļš bija tikpat līkumains un šaurs, kā iekšā braucamais, un ar nebeidzamu auto plūsmu. Pa ceļam sazinājāmies ar naktsmāju saimnieku un vienojamies par ierašanās laiku — varējām mierīgi nesteigties, un lēnā garā paēst vakariņas. Amerikā ir neskaitāmas ātrās ēdināšanas iestādes, ne tikai makdonaldi, tāpēc nolēmām dažus no tiem pamēģināt, kaut vai Alfabēta restorānu ietvaros. Pirmais gadījās Taco Bell — kā jau nosaukums vēsta, ēstuve ar meksikāņu virtuves tradīcijām, piedāvājumā dažādi, plānajās pankūkās ietīti salāti, tako, načo un tā tālāk, kurš gan tos visus var atšķirt. Sajūsmā nebijām, pietika ar vienu reizi. Pa to laiku ārā jau bija satumsis un bija laiks doties meklēt rančo, kur palikt pa nakti. Tā kā rančo atradās ārpus pilsētas, kautkur laukos, tad arī norādes, kā atrast šo mistisko vietu bija diezgan aptuvenas — mazliet aizbraucam garām pastkastītei, pie kuras bija jānogriežas no šosejas, bet pēc brīža šo kļūdu labojām, un nogriezāmies uz īstā ceļa, kurš cauri labības laukiem un ganāmpulku aplokiem ieveda lauku mājas pagalmā. Tumsā īsti nevarēja saprast, bet izskatījās tīri tā nekas. Sasveicinājāmies ar saimnieku — Ēriks bija tāds patīkams čalis, izrādīja māju, un palūdza mazliet uzgaidīt, kamēr viņš sakārtos mūsu istabu. Kaut arī bija vēl tikai deviņi vakarā, garā diena un laika zonu starpība darīja savu, tā ka Jarāns jau bija klāt, pirms galva sasniedza spilvenu.
Pirmā diena

viens komentārs

turpu »